NATO aizsardzības plāni Baltijas valstīm nav jāuzlūko kā gatavošanās karam ar Krieviju - tie nenozīmē, ka alianse savā lielākajā kaimiņvalstī saskata draudus, paziņojis ASV politologs Brūss Džeksons, kas medijos nereti tiek pieminēts kā "cilvēks, kas NATO atvedis uz Austrumiem".
Pēc viņa teiktā, saskaņā ar Vašingtonas līguma piekto pantu, kas reglamentē kolektīvās aizsardzības principus, ir tikai dabiski, ka alianse izstrādā plānus neparedzētiem gadījumiem. Parlamentu ratificētie līgumi nosaka, ka Baltijas valstis uzņemtas aliansē kā pilntiesīgas locekles.
"Tas bija jāizdara vēl pirms uzaicināšanas - nezinu, kādēļ netika izdarīts. Nav aptverams, ka 25 valstis var tikt aizsargātas un trīs - nē. Domāju, ka sabiedrība bija šokēta, kad izrādījās, ka NATO nepilda savus pienākumus un būtībā lauzusi savu parlamentiem doto vārdu," sacījis Džeksons.
Pēc viņa teiktā, turpināt šo plānošanu pamudinājis Krievijas un Gruzijas karš. "Cik saprotu, tiem [plāniem] šobrīd faktiski jābūt pabeigtiem. Taču tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka Baltijas valstu aizsardzības plāni tiek izstrādāti karam ar Krieviju. NATO lēmums izstrādāt plānus Baltijas valstīm nenozīmē, ka alianse saskata Krievijā draudus," skaidrojis politologs.
"Tas ir rīcības plāns, kurš aptver visus iespējamos draudus, kas varētu būt saistīti, piemēram, ar Ķīnas interneta hakeriem, zemestrīci vai noziedzīgo struktūru, teiksim, "Al Qaeda", aktivitātēm. Tas ir kā visu NATO iespēju apskats vienā dokumentā, lai vajadzības gadījumā būtu skaidrs, pa kādu tālruni zvanīt un cik ilgā laikā kāds ārkārtējā situācijā atsteigsies palīgā," sacījis Džeksons, kas šādu plānu izstrādi vērtē kā "lielu soli" virzienā uz pilnīgu NATO līguma piektā panta iedarbināšanu.
Domu, ka šādi plāni nepieciešami visām alianses dalībvalstīm, pērn aprīlī Prāgā izteica arī ASV prezidents Baraks Obama.
Kā norāda britu nedēļas izdevums "The Economist", kopš Baltijas valstu uzņemšanas aliansē aizsardzības plānotāji mēģinājuši atbīdīt malā jautājumu par to, ko šī dalība tām nozīmē praksē.
Pēc piecus gadus ilgušām debatēm un vairāk nekā pusgadu pēc minētās Obamas runas parādījušās arī pirmās labās ziņas Baltijas valstīm - tām tiks izstrādāti aizsardzības plāni, ko acīmredzot apstiprinās NATO militārais, nevis politiskais spārns, atzīmē izdevums, atsaucoties uz vārdā nenosauktiem informācijas avotiem.
Tas būs kā pielikums pie esošajiem plāniem, kuri attiecas uz Poliju, bet tiks papildināti ar skatījumu uz plašāku reģionu, paverot iespēju plānošanā iesaistīties arī aliansē neietilpstošajām Zviedrijai un Somijai.
Šāds būtisks pavērsiens panākts pēc smagām diskusijām, kurās Vācija un citas valstis pēc ASV spiediena atteikušās no saviem iebildumiem.
Komentējot informāciju, ka aliansē faktiski panākta vienošanās izstrādāt aizsardzības plānus Baltijas valstīm, Lietuvas aizsardzības ministre Rasa Jukņevičiene atzīmējusi, ka konkrētu plānošanas dokumentu statuss un saturs ir konfidenciāli, tomēr Lietuvai nav nekāda iemesla apšaubīt NATO drošības garantiju ticamību.
Kā uzskata Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, Baltijas valstīm vajadzīgi mūsdienīgi, to vajadzībām atbilstoši aizsardzības plāni, pastāstījis valsts vadītājas preses sekretārs Lins Balsis.
Savukārt Brūss Džeksons intervijā ziņu aģentūrai ELTA aicinājis Viduseiropas un Austrumeiropas valstis nekoncentrēties vienīgi uz NATO, bet uzticēties arī citām institūcijām. "Rietumi - tas nenozīmē NATO vien. Hārvarda universitāte Lietuvas nākotnei, iespējams, ir pat svarīgāka nekā NATO. Piemēram, Ukrainā NATO ir pilnībā neefektīva, tur tā neko nedara, un tas mūs mulsina. Mums jāizmanto visas institūcijas," viņš piebildis.
Kā atzinis politologs, šobrīd norisinās ne mazums diskusiju, īpaši par tā dēvētajiem jaunajiem draudiem - enerģētisko un kiberdrošību, par dalīto atbildību, par to, cik lielā mērā par kaut ko jāatbild aliansei un cik - Eiropas Savienībai (ES). Piemēram, par dalībvalstu enerģētisko drošību 95% atbildības gulstas uz ES un tikai neliela daļa - uz NATO.
"NATO var iesaistīties enerģētiskās drošības lietās tiktāl, ciktāl kāds varētu spridzināt cauruļvadus, kurpretī finanses, cauruļvadu būve, regulācija - tie vairs nav NATO jautājumi," viņš piebildis. Tikmēr attiecībā uz kiberdrošību alianse var uzņemties lielāku atbildību - tur ES un NATO atbildības mērogi ir līdzvērtīgi. "Kādam jānosaka protokols, interneta telpas standarti, un tā ir ES prerogatīva, bet tad, ja hakeri sāk lauzties, piemēram, Igaunijas sistēmās, jāiesaistās aliansei," sacījis Džeksons.
Kad tika dots starts NATO jaunās stratēģiskās koncepcijas izstrādei, sabiedriskajā telpā izraisījās diskusijas, vai kolektīvās aizsardzības principi nav jāpiemēro arī attiecībā uz minētajiem draudiem. Šai ziņā, pēc politologa teiktā, nav paredzēts aizskart Vašingtonas līgumu.
"NATO var apspriest visu, ko vien vēlas, bet nevar mainīt Vašingtonas līgumu. NATO ir birokrātiskais aparāts, kas darbojas valstu labā. Tas nevar grozīt Vašingtonas līguma tekstu un interpretāciju - to var darīt vienīgi parlamenti. Stratēģiskā koncepcija mums būtu jāuzlūko kā uzdevums, ko NATO risina pēdējo 60 gadu laikā, lai aptvertu, vai tā iet kopsolī ar pasaulē notiekošajām pārmaiņām. Tas ir konceptuāls, nevis juridisks uzdevums," uzsvēris Džeksons.