Internetā publicēts 18.gadsimta manuskripts, kurā tiek izstāstīts slavenais gadījums par to, kā krītošs ābols palīdzēja Īzakam Ņūtonam izstrādāt gravitācijas teoriju.
Ņūtona sadursme ar ābolu ir viens no slavenākajiem zinātnes starpgadījumiem, kuru pierakstīja fiziķa laikabiedrs Viljams Staklijs. Šo dokumentu kopā ar pārējo 100 lapaspušu garo Staklija manuskriptu ilgus gadus glabāja Lielbritānijas Karaliskā biedrība dabaszinātņu attīstībai, kas tagad to pilnībā publiskojusi savā mājaslapā.
Kā norādīja Karaliskās biedrības bibliotekārs Kīts Mūrs, stāsts par ābolu tik ilgi saglabājis savu pievilcību, jo tajā ir tik daudz kas pateikts - tas gan ilustrē, kā darbojas modernā zinātne, gan ietver sevī atsauci uz Saules sistēmu, gan mājienu uz Bībeli. "Kad Ņūtons apraksta, kā viņš novēro krītošu ābolu un cenšas uzminēt šīs parādības principu, viņš apraksta zinātnisko metodi," paskaidroja Mūrs. "Turklāt ābola forma atgādina planētu, un, protams, ābola krišana no koka liek atgriezties pie stāsta par Ādamu un Ievu, un Ņūtonam kā reliģiozam cilvēkam tas šķistu ļoti piemēroti."
Incidents notika 17.gadsimta sešdesmitajos gados, kad Ņūtons bija atradis patvērumu savas ģimenes mājās Anglijas ziemeļos pēc mēra uzliesmojuma Kembridžas universitātes tuvumā. Karaliskās biedrības publiskotajā manuskriptā Staklijs atceras 1726.gada pēcpusdienu, kad Ņūtons, dzerot tēju ābeļu paēnā, pavēstīja viņam šo stāstu. "Viņš man teica, ka atradās tādā pašā situācijā, kad viņam iešāvās prātā gravitācijas jēdziens," rakstīja Staklijs. "Tas notika, krītot kādam ābolam, kamēr viņš sēdēja apcerīgā noskaņojumā. Kāpēc āboli vienmēr nokrīt perpendikulāri zeme, viņš domāja pie sevis. Kāpēc tas nekrīt sānis vai augšup? Bet vienmēr uz zemes centru? Bez šaubām, iemesls ir tāds, ka to pievelk zeme. Te jābūt iesaistītam kādam pievilkšanās spēkam."
Līdzās Staklija manuskriptam Karaliskās biedrības mājaslapā lasāmas Ņūtona laikabiedra un sāncenša Roberta Huka piezīmes.