ZINĀTNE: Zinātnieki pēta Nepālas zemestrīces īpatnības
Vēl vairāki desmiti cilvēku šonedēļ gājuši bojā Nepālā, kas turpina izjust 25. aprīļa postošās zemestrīces sekas. Kopējais bojāgājušo skaits jau pārsniedzis 8000 cilvēku. Turpinoties zemestrīces seku likvidēšanai, zinātnieki dažādās pasaules malās pēta Nepālas zemestrīces īpatnības un spriež, kā rīkoties, lai precīzāk prognozētu dabas katastrofu norises vietu, laiku un spēku, cerot, ka tas ļaus izvairīties no lielāka upuru skaita.
Nepāliešiem tikmēr nākas samierināties ar to, ka tā sauktie pēcgrūdieni var turpināties, turklāt drīzumā valstī sāksies musonu lietu sezona, kas var izraisīt jaunus postījumus – ne tikai zemes nogruvumus, bet arī plūdus.
Spriegums saglabājas
Šonedēļ notikušā pēcgrūdiena magnitūda sasniegusi 7,3 balles, kas, kā norāda BBC, ir gana spēcīga zemestrīce. Taču atšķirībā no
25. aprīļa zemestrīces, kuras epicentrs bija aptuveni 80 kilometrus uz ziemeļrietumiem no galvaspilsētas Katmandu, šoreiz epicentrs atradies aptuveni tikpat tālu no Katmandu uz ziemeļaustrumiem – gandrīz pusceļā līdz pasaules augstākajam kalnam Everestam. Interesanti, ka ASV Ģeoloģisko pētījumu pārvalde, pēc visdažādāko datu analīzes, tieši šādu prognozi bija sniegusi, turklāt ar zemestrīču prognozēšanai augstu ticamības koeficientu 1/200, raksta BBC.
Beidzamajās nedēļās Nepālai ir pievērsta pastiprināta pasaules seismologu uzmanība, turklāt atsevišķi speciālisti norādījuši, ka pēcgrūdieni varētu būt vēl spēcīgāki, pat 8 magnitūdas. Oksfordas universitātes speciālists Džons Eliots sarunā ar BBC, piemēram, skaidrojis, ka daudzviet spriegums lūzumlīnijās nav pilnīgi izzudis. Par to liecina no mākslīgajiem Zemes pavadoņiem, piemēram, no ES satelīta Sentinal 1, saņemtie dati – izmantojot no kosmosa uzņemtos augstas izšķirtspējas attēlus, zinātnieki var labi pamanīt dažādas reljefa anomālijas. Līdsas universitātes seismologs Ričards Volterss, kas darbojas zinātnieku grupā Earthquakes Without Borders, norādījis, ka pēc 25. aprīļa zemestrīces nav radies īpaši daudz plaisu zemes virsmā – arī tas liecina, ka lūzumlīnijai no visa sprieguma nav izdevies atbrīvoties.
Savukārt ASV Ģeoloģisko pētījumu pārvaldes pārstāve Sjūzena Hova vērsusi uzmanību uz vēl kādu interesantu apstākli. «Nepālas centrālā un dienvidu daļa pēc 25. aprīļa zemestrīces kļuvusi augstāka par aptuveni 1,5 metriem. Taču uzņēmumi apstiprina, ka šis process noticis relatīvi lēni,» viņa sacījusi. Citiem vārdiem sakot, zemestrīce bijusi diezgan līgana šādai magnitūdai, kas noteikti ļāvis tajā nesabrukt daudzām ēkām. Bail pat iedomāties, cik liels tad būtu bijis upuru skaits. S. Hova atzinusi, ka zemestrīces līganums varētu būt viens no iemesliem, kādēļ netika atbrīvots viss spriegums, kas uzkrājies lūzumlīnijā. Taču prognozēt, vai nākamie grūdieni arī notiks pēc šāda paša scenārija, zinātnieki pagaidām neriskē.
Vēsturiskās analoģijas
Tas, ka seismiskā ziņā Nepāla ir bīstama teritorija, zinātniekiem nebija nekāds noslēpums. Dērhemas universitātes Zemes zinību fakultātes profesors Marks Allens The Washington Post raksta, ka kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad strauji sāka attīstīties plātņu tektonikas teorija, identificētas faktiski visas vietas uz mūsu planētas, kur dziļi pazemē notiek dažādu tektonisko plātņu sadursmes, kas izraisa zemestrīces. Nepālas gadījumā runa ir par Indijas plātni, kas ar aptuveni 4,5 centimetru ātrumu gadā satuvinās ar Eirāzijas plātni. Plātņu sadursmes līnija stiepjas aptuveni 1000 kilometru attālumā no Nepālas rietumiem uz austrumiem, taču Kembridžas universitātes ģeologs Džeimss Džeksons īpaši uzsver, ka tas ir vienkāršots pieņēmums. Patiesībā viss ir krietni sarežģītāk – lūzumlīnijas ir vairākas, katrā no tām spriegums (tā kritiskā lieluma pārsniegšanas gadījumā arī notiek zemestrīce) uzkrājas atšķirīgā ātrumā un veidā.
BBC vēsta, ka franču pētnieku grupai Lorāna Bolinžē vadībā pēc ilgstoša darba izdevies atrast likumsakarības, kas norādījušas uz potenciāli spēcīgas zemestrīces iespējamību tieši reģionā, kur bija 25. aprīļa zemestrīces epicentrs. Tomēr šis brīdinājums dzirdīgas ausis tā arī nepaguva sasniegt.
L. Bolinžē skaidrojis BBC, ka viņa komanda veikusi pētījumus, lai ar oglekļa datēšanas metodes palīdzību noskaidrotu, kad beidzamo reizi notikusi šīs lūzumlīnijas iežu pārvietošanās. «Mums izdevās noskaidrot, ka šī lūzumlīnija nav vainojama pie 1505. un 1833. gada spēcīgajām zemestrīcēm, un beidzamo reizi tā no sprieguma atbrīvojusies 1344. gadā.» Iepriekš L. Bolinžē vadītā grupa pētījusi lūzumlīniju, kas atrodas uz austrumiem no Katmandu, secinot, ka tur plātņu pārvietošanās izraisījusi 1255. un 1934. gada zemestrīces. L. Bolinžē un viņa kolēģi uzskata, ka pēc spēcīgas zemestrīces spriegums tiek pārbīdīts uz citu lūzumlīniju. Pēc 1255. gada zemestrīces bija nepieciešami 89 gadi, lai pietiekams spriegums uzkrātos uz rietumiem no Katmandu, bet tagad tas prasījis 81 gadu.
Nākamie draudi – musonu lietavas
Zinātnieki pieļauj iespēju, ka atsevišķas zemestrīces atbalsis vēl sagaidāmas tuvāko nedēļu un mēnešu laikā. Šīs nedēļas pēcgrūdiens apliecinājis, ka tās var būt ļoti spēcīgas. Turklāt, kā norāda Bloomberg, tas ir divtik bīstami apstākļos, kad daudzām ēkām jau nodarīti būtiski postījumi un tās turas, kā mēdz sacīt, uz godavārda. Jaunzēlandiešu inženieris Ričards Šārps, kurš pats savulaik dzīvojis Nepālā, uzsvēris, ka infrastruktūras uzlabošanas ziņā šai valstij, kas atrodas seismiski aktīvā zonā, kur spēcīgas zemestrīces ir tikai laika jautājums, ir vēl daudz darāmā. Bloomberg raksta, ka R. Šārps specializējas tieši pret zemestrīcēm drošu celtņu projektēšanā. Par absolūtu drošību dabas katastrofu gadījumā, protams, lieki runāt, taču, piemēram, Čīlē, kas paveikusi savu mājasdarbu pēc postošās 1960. gada zemestrīces, 8,2 magnitūdu spēcīga zemestrīce pērnā gada aprīlī prasīja vien sešu cilvēku dzīvības.
Papildus pēcgrūdieniem ļoti lielas bažas Nepālas iedzīvotājos izraisa zemes nogruvumu un noslīdeņu risks. Jo vairāk tāpēc, ka, vēlākais, jūnija sākumā valstī sāksies musonu lietavu sezona. Pēc 25. aprīļa zemestrīces reģistrēti seši ļoti lieli zemes nogruvumi, paziņojis Starptautiskais kalnu izpētes centrs (ICIMOD), kas savos novērojumos izmanto Japānas, ASV, Ķīnas un Indijas kosmisko satelītu datus. Organizācijas vadītājs Deivids Moldens sarunā ar Reuters skaidrojis, ka nogruvumi aizdambējuši vairāku upju gultnes, un, sākoties lietus sezonai, pastāv liels plūdu risks. «Pagaidām mēs vēl ceram, ka ūdens izsūksies cauri šķēršļiem,» viņš sacījis, brīdinot, ka daudzviet pastāv jauns zemes nogruvumu un noslīdeņu risks.
Arizonas universitātes Hidroloģijas un ūdens resursu pārvaldes pētnieks Džefrijs Kārdžels piebildis, ka globālo klimata izmaiņu ietekmē plūdu un noslīdeņu draudi Nepālā jau tāpat ar katru gadu palielinās. Tas saistīts ar kalnu ledāju kušanu – tās rezultātā pārplūst kalnu ezeri un tiek izskalota grunts. «Nokusušo ledāju vietas ir ļoti nestabilas, nav jāpieliek liels spēks, lai tur izprovocētu nogruvumu,» viņš stāstījis. Reuters raksta, ka ģeologi beidzamo nedēļu laikā intensīvi strādā, lai noskaidrotu, kuras ielejas, ciemati un pilsētas ir visvairāk apdraudētas, ir pat izstrādāts cilvēku evakuācijas plāns, taču tā realizēšana ir lēns un dārgs process, ko Nepālai pašlaik ir sarežģīti atļauties.
Portatīvie radari palīdzējuši glābējiem
Interneta ziņu vietne LiveScience.com atgādina, ka uzreiz pēc 25. aprīļa zemestrīces Nepālā ieradās glābēju grupas no dažādām pasaules valstīm – no kaimiņos esošās Ķīnas un Indijas, krietni attālākās Jaunzēlandes, ASV un Čīles. Šādi tiek ne tikai demonstrēta solidaritāte un sniegta konkrēta palīdzība nelaimes vietā – speciālistiem no valstīm, kurās arī ir liels zemestrīču risks, šo komandējumu laikā iespējams izmēģināt jaunas tehnoloģijas un glābšanas paņēmienus, kas lieti var noderēt arī nākotnē.
Nepālā savu noderīgumu apliecinājuši portatīvie mikroviļņu radari Finder, ar kuru palīdzību izdevies atrast četrus cilvēkus, kas bija aprakti zem vairāk nekā trīs metrus biezas gruvešu kārtas Čautaras pilsētā – tur 25. aprīļa zemestrīcē tika sagrauts vairāk nekā 90% ēku. Radari izstrādāti ASV Aeronautikas un kosmosa pārvaldes (NASA) pakļautībā esošajā Pasadenas Reaktīvo dzinēju laboratorijā (JPL), un to pirmie prototipi tika izmēģināti pēc 2010. gada postošās zemestrīces Haiti.
NASA speciālists Deivids Millers stāstījis, ka radari raida un uztver mazas jaudas mikroviļņu signālus (par 1000 reizēm mazāk jaudīgus, nekā tiek izmantoti mobilajos tālruņos), ar kuriem tiek skenētas ēku drupas. Tajās iespējams uztvert pat vismazāko kustību, ko rada, piemēram, cilvēku elpošana vai sirdspuksti, un operatoram nepieciešama tikai pusminūte, lai veiktu sabrukušas vairākstāvu ēkas skenēšanu. Radaram (tas nav lielāks par čemodānu) pievienotā datora ekrānā parādās informācija, kur meklējams cilvēks, turklāt šādā veidā iespējams identificēt arī bezsamaņā esošu nekustīgu cilvēku atrašanās vietu. «To, ka tur atrodas tieši cilvēks, nevis kāds dzīvnieks, iespējams identificēt pēc unikālajiem sirdspukstu un elpošanas signāliem,» skaidrojis D. Millers. NASA nav atklājusi, cik šādu ierīču izmantots Nepālā notikušo glābšanas darbu laikā, vien paziņojusi, ka tagad parakstīta vienošanās par to rūpnieciskas ražošanas uzsākšanu. LiveScience.com piebilst, ka meklēšanas tehnoloģija, kas balstīta uz mikroviļņu izmantošanu, glābšanas operācijās tiek lietotota jau gadu desmitiem, taču tagad pirmo reizi izdevies izstrādāt pietiekami kompaktu un ērti izmantojamu ierīci.