ES valstīm gatavojas uzspiest bēgļu uzņemšanas kvotas

20 000 ieceļotāju, kuri ik gadus meklē patvērumu Eiropas Savienības dalībvalstīs, turpmāk varētu tikt taisnīgi sadalīti visām 28 bloka valstīm. To paredz lēmums, ko rīt gatavojas prezentēt Eiropas Komisijas vadītājs Žans Klods Junkers. Runa ir par noteiktu kvotu uzspiešanu, ko ar aplausiem apsveikušas ne tikai Itālija, Malta, Grieķija (šīs valstis visvairāk cieš no bēgļu pieplūduma), bet arī Vācija, Zviedrija un Austrija, bet kā nepieņemamu noraidījušas Lielbritānija, Ungārija un Slovākija (kuras tradicionāli iebilst ES oficiālajam viedoklim), kā arī Igaunija.

Konkrēti skaitļi par to, cik daudz bēgļu (personu, kuras, lai gan ES ieradušās nelikumīgā veidā, tomēr kvalificējas patvēruma saņemšanai) nāksies uzņemt katrai valstij, pagaidām nav atklāti. Britu avīze The Times vien raksta, ka tas būšot atkarīgs no valsts iekšējā kopprodukta, bezdarba līmeņa un tā, cik konkrētā valsts iepriekš bijusi atsaucīga patvēruma meklētāju uzņemšanā. Kritēriji ir gana izplūduši, spriežot pēc visa, to izstrādāšanā nav ņemta vērā ne tikai atsevišķu ES valstu koloniālā pagātne, kas novedusi pie tā, ka uz zināmam valstīm tiecas konkrēta bēgļu plūsma, bet arī pašu patvēruma meklētāju intereses. Nav šaubu, ka viņu lielākā daļa labprātāk apmestos valstīs, kur jau ir liela tautiešu diaspora un, iespējams, dzīvo radinieki, taču vai šī vēlme tiks ņemta vērā, pagaidām nav skaidrs.

Toties skaidrs ir tas, ka migrantu kvotu uzspiešana, pat neraugoties uz niecīgajiem skaitļiem (20 000 cilvēku gadā, ko mēģinās sadalīt visām valstīm, ir piliens jūrā, salīdzinot ar 436 000 ieceļotāju, kuri patvērumu ES valstīs pieprasījuši 2014. gadā – tādi ir ANO Bēgļu pārvaldes augstās komisijas dati), jau izraisījusi jaunu rīvēšanos starp ES dalībvalstīm. Galu galā neviens taču tām it kā nav

uzspiedis parakstīt ES pamata līgumus, kuros skaidri un gaiši noteikts – par ieceļotājiem, kuri iekļuvuši ES teritorijā, atbildīga ir tā savienības valsts, kurā tie ieradušies sākumā. Itālija, kura pāris beidzamajos gados kļuvusi par Ziemeļāfrikas iebraucēju galveno ceļa mērķi, jau pieprasījusi, lai šis vienošanās punkts jeb Dublinas līgums tiktu pārskatīts, taču, zinot ES birokrātiju, tas var prasīt ne vienu vien gadu.

No otras puses – var saprast arī itāliešus. Neviens viņiem nevēlas palīdzēt uzturēt nelegālos migrantus, kuriem izdevies tikt līdz Lampedūzas salai vai Sicīlijai. Taču, līdzko Vidusjūrā, pat simtiem kilometru attālumā no Itālijas teritoriālajiem ūdeņiem, nogrimst kāds bēgļu pārpildīts kuģītis, cilvēktiesību aizstāvības organizācijas sāk celt brēku, ka Itālija nav darījusi pietiekami daudz, lai palīdzētu nelaimīgajiem.

Šādas glābšanas operācijas noved pie pavisam nevēlama efekta – cilvēku kontrabandisti, kuri ar bēgļu pārvadāšanu pelna naudu, tikai paplašina savus rūpalus, jo zina, ka pietiks, ja sarūsējis, nedrošs, ļaužu pārpilns kuģītis aizkļūs kaut pāris desmitu kilometru attālumā no Lībijas krastiem, – tālāk, ja nenotiks traģēdija, par cilvēkiem jau parūpēsies humānie eiropieši, bet bēgļi droši varēs saviem Āfrikas vai Āzijas radiem un draugiem ziņot, ka konkrētā pārvadājumu kompānija nav pievīlusi un tai var uzticēties aizvien jauni labākas dzīves meklētāji. ES likumos gan noteikts, kā cilvēkus, kuri bēg no karadarbības zonas (formāli tikai viņi saucami par bēgļiem), atšķirt no ekonomiskā labuma meklētājiem jeb viesstrādniekiem. Praksē gan šī sistēma nedarbojas, jo cilvēku kontrabandisti atņem imigrantiem dokumentus (vai arī viņi labprātīgi tos nozaudē), līdz ar to noskaidrot viņu identitāti ir ļoti grūti.

Un nav iespējams pierādīt, vai viņi tiešām ieradušies no zemēm, kurās plosās karadarbība, vai arī tikai meklē labākus dzīves apstākļus. Šos, tā sauktos ekonomiskos bēgļus ES solījusies sūtīt atpakaļ uz dzimteni vai mītnes zemēm, taču, kā tiks pildīts solījums, nevienam īsti nav skaidrs. Tā realizēšanai nepieciešams starpvalstu līgums, taču Lībijas prezidents Muammars Kadāfi, ar kuru šāds līgums bija, ne bez atsevišķu ES valstu (galvenokārt Francijas) iniciatīvas tika gāzts. Rezultātā Lībijā ir pāris kliķu, kas sevi definē par likumīgajām valdībām un cīnās savā starpā, – pievērst uzmanību tādiem sīkumiem kā cilvēku kontrabanda tām vienkārši nav laika. Vakar ES augstā pārstāve ārlietu un drošības jautājumos Federika Mogerīni gan uzrunāja ANO Drošības padomi, lūdzot mandātu operācijai, kas ļautu Lībijas piekrastē iznīcināt tos cilvēku kontrabandistu kuģus, uz kuriem vēl neatrodas bēgļi. Taču savas veto tiesības pasteidzās uzsvērt Krievija.