Vidusjūras migrantu krīze: plāns ir, realizācija neskaidra

Eiropas Savienības (ES) augstā pārstāve ārlietu un drošības jautājumos Federika Mogerīni šonedēļ rīko virkni tikšanos, lai nodrošinātu, ka praksē tiek īstenoti pagājušās nedēļas samitā pieņemtie lēmumi par Vidusjūras migrantu krīzes risināšanu.

Par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem viņa uzskata ANO atbalsta saņemšanu cilvēku kontrabandistu kuģīšu un laivu iznīcināšanai, taču atbildību par šādu misiju haosa pārņemtās Lībijas krastos neviens uzņemties nevēlas. Tikmēr cilvēktiesību aizstāvju organizācijas kritizējušas ES par formālu pieeju, mudinot savienības dalībvalstis uzņemties konkrētas saistības Eiropu sasniegušo bēgļu uzņemšanā, bet Itālija vēlas Dublinas līguma pārskatīšanu.

Pagājušās nedēļas nogalē ES izplatījusi paziņojumu, ka F. Mogerīni uzdevums ir panākt atbalstu «kopējiem pūliņiem, kas veltāmi imigrācijas jautājuma risināšanai», raksta AFP. Vakar vakarā F. Mogerīni jau pabijusi ANO galvenajā mītnē Ņujorkā, bet šodien Vašingtonā iecerēta ES pārstāves un ASV valsts sekretāra Džona Kerija tikšanās. Pagājušās nedēļas samitā ES līderi nosprieduši, ka viens no paņēmieniem, lai nepieļautu to, ka patvēruma meklētāji nedrošos peldlīdzekļos dodas bīstamajā ceļā pāri Vidusjūrai, ir šīs laivas un kuģīšus iznīcināt vēl pirms tam, kad tie uzņēmuši pasažierus – tātad Lībijas (un citu Ziemeļāfrikas valstu) piekrastē. Itālija, kas ir lielākā cietēja no imigrantu krīzes, likusi saprast, ka ir gatava šādu uzdevumu pildīšanu uzticēt armijas un policijas īpašo uzdevumu vienībām, taču ir skaidrs, ka bez pietiekami skaidra starptautiska mandāta saņemšanas šādu operāciju veikšana ir neiespējama.

Tomēr pagaidām ANO amatpersonas pret ES ideju izturas ļoti rezervēti. Organizācijas ģenerālsekretārs Bans Gimuns intervijā laikrakstam La Stampa uzsvēris, ka militāra operācija nav pareizākais risinājums un ANO interesēs ir izskaust tās problēmas, kuru dēļ Āfrikas un Āzijas valstu iedzīvotāji riskē ar savām dzīvībām, cenšoties sasniegt Eiropu. Deutsche Welle atgādina, ka pašlaik Lībijā faktiski plosās pilsoņu karš un tieši ANO cenšas samierināt naidīgās puses. Jauna intervence (un nav šaubu, ka tieši tā to uztvers lielā daļā Lībijas) šī uzdevuma paveikšanu ne tuvu neatvieglos, turklāt vairākas Lībijas oficiālās valdības amatpersonas jau paziņojušas, ka iebilst pret savā teritorijā veiktiem uzbrukumiem cilvēku kontrabandistu grupējumiem. Savukārt Ženēvas organizācijas Globālā iniciatīva pret transnacionālo organizēto noziedzību (GIATOC) vadītāja Tjūsdeja Reitano uzsvērusi, ka šāds solis neko nedos, jo cilvēku kontrabandistiem vecu peldlīdzekļu netrūkst. «Turklāt mums ir pierādījumi, ka viņi Āzijā iepirkuši un uz Lībiju nosūtījuši ar gumijas laivām pilnus konteinerus. Tās ir vēl nedrošākas, toties to ir milzum daudz,» viņa sacījusi. T. Reitano uzsvērusi, ka lielākā daļa ES iniciatīvu teorētiski nav sliktas, taču ir nokavētas, jo cilvēku kontrabandistu tīkli jau ir paspējuši nostiprināties, un Āfrikā netrūkst ļaužu, kuri vēlas bēgt no konfliktiem vai nabadzības.

Pirmdien B. Gimuns, F. Mogerīni un Itālijas premjers Mateo Renci simboliskā vizītē viesojās uz Itālijas kara flotes kuģa San Giusto, kas regulāri piedalās nelaimē nokļuvušo ieceļotāju glābšanā. ANO līderis situāciju Vidusjūrā, kur kopš gada sākuma bojā gājuši vismaz

1700 patvēruma meklētāju, nosaucis par lielāko humāno krīzi Eiropā pēc Otrā pasaules kara, bet pašu Vidusjūru – par «asaru jūru». B. Gimuns arī norādījis, ka Itālija tikai ar pašas spēkiem šo problēmu nekad nebūs spējīga atrisināt.

Reuters norāda, ka Itālijā valda zināma vilšanās par pērnās nedēļas samita rezultātiem, jo tā arī nav atrisināts jautājums par to ieceļotāju, kuri sasnieguši Itālijas krastus, tālāku pārvietošanu – tiek lēsts, ka līdz gada nogalei Itālijā ieradīsies ap 200 000 bēgļu. Ne tikai Roma, bet arī starptautiskās cilvēktiesību aizsardzības organizācijas bija cerējušas, ka tiks noteiktas stingras kvotas, cik patvēruma meklētāju jāuzņem katrai no 28 ES dalībvalstīm, taču līdz tam vēl esot tālu. Samita dokumentos pieminēta vien «brīvprātīga pārvietošanas programma», kas nozīmē, ka, gluži tāpat kā līdz šim, kāda no ES valstīm var nodemonstrēt solidaritāti ar Itāliju, uzņemot kādu desmitu vai simtu ieceļotāju, kuri atbilst bēgļu statusam (līdz šim tā rīkojušās, piemēram, Zviedrija un Vācija). Taču uzspiest bēgļu uzņemšanu nevienai no dalībvalstīm joprojām nav iespējams, jo spēkā ir Dublinas līgums – saskaņā ar to tieši tai ES valstij, kurā no trešajām valstīm ieradušies patvēruma meklētāji, arī jāuzņemas atbildība par viņiem.

Intervijā Il Messaggero Itālijas iekšlietu ministrs Andželino Alfano Dublinas līgumu nosaucis par «novecojušu» un paziņojis, ka Itālija strādā pie tā, lai to grozītu, taču ir skaidrs, ka tas nebūs ātrs process. Par to, ka ES birokrātijas dzirnas pat būtisku krīžu gadījumos turpina malt ļoti lēni, liecina kaut vai šāda nianse. Pagājušās nedēļas samitā ES gan piekrita trīskāršot un līdz līdz 120 miljoniem eiro mēnesī palielināt operācijas Triton finansējumu. Taču, kad Amnesty International aizrādījusi, ka šī misija (atšķirībā no Itālijas savulaik realizētās Mare Nostrum) ir vērsta nevis uz nelaimē nokļuvušo cilvēku meklēšanu un glābšanu, bet gan uz robežu aizsardzību, Eiropas Padomes prezidents Donalds Tusks atklāti atzinis, ka «iespējama mandāta maiņa var ilgt mēnešiem ilgi» un labāk samierināties ar to, ko pašlaik reāli iespējams paveikt.