Kalifornijā sausuma dēļ jāekonomē ūdens
ASV Kalifornijas štats jau ceturto gadu cieš no neparasta sausuma, kas aprīļa sākumā gubernatoram Džerijam Braunam lika pirmo reizi štata vēsturē noteikt obligātus ūdens patēriņa ierobežojumus. Pagaidām tie attiecas vien uz pilsētniekiem, bet neskar fermerus, kuri izlieto aptuveni 80% štatā patērētā saldūdens. Zinātnieki gan uzskata, ka drīz vien pienāks arī viņu kārta un gandrīz 40 miljoniem kaliforniešu ir beidzamais laiks apzināties, ka viņi dzīvo teju vai pustuksnesī, kur saldūdens problēma ir tikpat liela kā Izraēlā vai Saūda Arābijā.
Lai gan arī iepriekš Kaliforniju ir piemeklējuši diezgan ilgstoši sausuma periodi, vairāki pētījumi liecina, ka šoreiz situācija ir patiešām kritiska un faktiski neatgriezeniska. Intensīvās saimniekošanas dēļ izsīkst lielākie pazemē esošie ūdens nesējslāņi, un, ņemot vērā globālās klimata pārmaiņas (Kalifornijā tās izpaužas kā vidējās temperatūras pakāpeniska paaugstināšanās), cerības, ka gruntsūdeņu līmenis varētu atkal paaugstināties, ir niecīgas. Minesotas universitātes un Vudhoulzas Okeanogrāfijas institūta zinātnieku kopējā pētījumā norādīts, ka beidzamo 1200 gadu laikā Kalifornijā vēl nekad nav izveidojušies tik kritiski apstākļi, pie kuriem novedis dažādu faktoru kopums.
Kalni bez sniega
«Šodien mēs stāvām sausā zālē, lai gan te bija jābūt 1,5 metrus biezam sniega slānim,» tā šā mēneša sākumā preses konferencē, kas bija sarīkota kādā Sjerranevadas kalnu kūrortā, sacījis štata gubernators. Preses konference bija sasaukta, lai paziņotu par plānotajiem ūdens izmantošanas ierobežojumiem. AFP vēsta, ka pilsētu un municipalitāšu iedzīvotājiem ūdens patēriņu nāksies samazināt par 25%, bet štatā paredzēts likvidēt zaļos apstādījumus vairāk nekā 4,6 miljonu kvadrātmetru platībā. Ieplānots arī ievērojamus līdzekļus atvēlēt ūdens atsāļošanas rūpnīcu būvei – lai gan tas ir ļoti dārgs prieks, Kalifornijas iedzīvotāji saprot, ka jau pārredzamā nākotnē par viņu vienīgo glābiņu var kļūt Klusais okeāns.
Preses konferences norises vieta nebija izvēlēta nejauši. Vairāk nekā 600 kilometru garā Sjerranevadas kalnu grēda līdz šim nodrošinājusi Kalifornijas iedzīvotājiem aptuveni trešdaļu patērētā dzeramā ūdens. «Pavasarī un vasarā, kad kūst ziemā izkritušais sniegs, tiek piepildīti ezeri un mākslīgie rezervuāri, kā arī paaugstinās gruntsūdeņu līmenis. Taču beidzamajās ziemās sniega tikpat kā nav bijis,» raksta AP. Ārkārtas stāvokli štatā gubernators noteica jau pagājušā gada pavasarī, kad pēc ziemas, kas nebija bagāta ar nokrišņiem, sniega segas biezums kalnos bija vien 15% no normas. Tagad kalifornieši ironizē, ka pirms gada pat nav varējuši iedomāties, ka var būt vēl sliktāk. Šoziem nokrišņu bijis vēl mazāk, un sniega sega ir vairs tikai 5% no normas. Lai gan arī pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu nogalē Kaliforniju piemeklēja ilgstošs sausums (likteņa ironija – arī tolaik gubernators bija Dž. Brauns), tik plāna sniega sega kalnos nav bijusi kopš 1950. gada, kad tika sākti regulāri meteoroloģiskie novērojumi.
Gruntsūdeņi izsīkst
Gadu no gada ūdens līmenis samazinās arī Kolorādo baseinā, kas ir vēl viens ļoti nozīmīgs ieguves avots. National Geographic raksta, ka jau ceturto ziemu pēc kārtas Kalifornija, gluži tāpat kā vairāki citi ASV rietumu štati, nesaņem ierasto un nepieciešamo nokrišņu daudzumu. «Kad virsūdeņu līmenis samazinās, pastiprināti tiek sūknēti gruntsūdeņi no pazemē esošajiem ūdens nesējslāņiem,» skaidro žurnāls. Savulaik šos nesējslāņus varēja dēvēt par milzīgiem, bet to izmantošana beidzamajos gados novedusi teju vai uz izsīkšanas robežas.
Ar ūdens nesējslāņa līmeņa izpēti nodarbojas arī ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa pārvalde (NASA), kuras speciālists Džejs Familjeti ir noskaņots ļoti skeptiski. Sarunā ar The Washington Post viņš stāsta, ka šie ūdens slāņi, kuru veidošanās prasījusi tūkstošiem gadu, tagad tiek ļoti strauji iztērēti, turklāt bieži vien ļoti nelietderīgi. Zinātnieks norāda, ka lauksaimnieki patērē 80% visa Kalifornijas saldūdens – štatā, piemēram, tiek audzēta zāle, ko sapresēta siena veidā vēlāk eksportē uz Ķīnu.
Lai kompensētu ūdens daudzumu, kas netiek saņemts no ūdenskrātuvēm, tiek veikti aizvien jauni un jauni urbumi. Vēl pirms pieciem gadiem no visa Kalifornijā izmantotā ūdens daudzuma tikai aptuveni 40% tika ņemts no pazemes nesējslāņiem. Pērn šis skaitlis pieaudzis līdz 65%, bet šogad var sasniegt 75%. «Jau drīz var izveidoties situācija, kad faktiski viss Kalifornijas ūdens tiks ņemts no nesējslāņiem, un tas ir krietni biedējošāk, nekā ļaudis uzskata,» sacījis Dž. Familjeti.
Viņam piekrīt ASV Ģeoloģijas pētījumu pārvaldes hidroloģe Klaudija Founta, kura pētījusi gruntsūdeņu stāvokli lauksaimnieku izmantotajā Centrālajā ielejā. Zem tās pazemē atrodas gandrīz 650 kilometru garš ūdens nesējslānis, lielākais visā valstī. Tiek lēsts, ka tajā veikti jau ap 100 000 urbumu, turklāt lauksaimnieki ūdeni izmanto ļoti izšķērdīgi, audzējot, piemēram, mandeles un pistācijas, kurām nepieciešams ļoti daudz ūdens. Rezultāts jau ir redzams, un tas ir bēdīgs – fermeri sūdzas par izžuvušām akām, un K. Fountas aplēses liecina, ka ik gadu ūdens nesējslāņa līmenis krītas par aptuveni 60 centimetriem.
K. Fountas kolēģis Tomass Herters, kurš strādā Kalifornijas universitātē Deivisā, atzinis, ka ir grūti pateikt, cik ilgam laikam pietiks Kalifornijas pazemē esošā ūdens, taču uzsvēris – šie slāņi veidojas ļoti lēni un pat nokrišņiem bagātu ziemu gadījumā tiem nebūs pietiekami daudz laika, lai atjaunotos. «Jo vairāk tādēļ, ka lauksaimnieki sūknējuši ūdeni no pazemes arī gados, kad sausuma nebija,» viņš piebildis. T. Herters norādījis arī uz vēl vienām potenciālām briesmām. Intensīva gruntsūdeņu izsūknēšana novedusi pie tā, ka daudzviet jau sākuši veidoties zemes iegruvumi, bet vietām zemes virskārta pakāpeniski, bet nenovēršami nosēžas par pāris centimetriem mēnesī. «Tas var novest pie nopietniem infrastruktūras postījumiem,» brīdinājis zinātnieks.
Klimata pārmaiņas
Stenforda universitātes pētnieki atgādinājuši, ka pāris beidzamo gadu laikā Kalifornijā pārsniegts ne viens vien siltuma rekords – gan absolūtos, gan vidējos skaitļos. Piemēram, 2014. gads bijis pats siltākais štata vēsturē, tas pats attiecas uz 2014./2015. gada ziemu, kad vidējā gaisa temperatūra bijusi par 1,5 grādiem augstāka nekā iepriekšējā ziemā, kad arī tika uzstādīts jauns rekords. Protams, nav iespējams simtprocentīgi apgalvot, ka nākamā ziema būs vēl siltāka, taču, pēc profesora Noaha Difenbaua domām, viss liecina par to, ka globālās klimata izmaiņas Kalifornijas štatā izpaužas kā pakāpeniska sasilšana.
Sarunā ar The Washington Post viņš skaidrojis, ka tas obligāti nenozīmē izteikta sausuma periodus, lai gan pastāv ļoti liela varbūtība, ka tādi patiešām tiks novēroti. N. Difenbaua kolēģis Daniels Sveins, piemēram, izpētījis, ka beidzamo gadu laikā būtiski mainījusies atmosfēras masu pārvietošanās virs Klusā okeāna. Jau trīs gadus pēc kārtas tur veidojas tāda laika apstākļu sistēma, kas neļauj mitrajiem okeāna vējiem sasniegt Kalifornijas piekrasti – tieši šā iemesla dēļ štatā ir par maz nokrišņu. Virkne pazīstamu amerikāņu zinātnieku uzskata, ka tagad šāda situācija kļūs par normu. Taču, lai radītu problēmas ar ūdens apgādi, pietiek vien ar sasilšanu. Pirmkārt, tā nozīmē ātrāku vasaras un vēlāku ziemas iestāšanos, kas savukārt nozīmē īsāku laiku sniega segas veidošanai kalnos. Otrkārt, jo klimats ir karstāks, jo ūdens ātrāk iztvaiko.
Optimisti, atgādinot par Kalifornijas vēsturi, mēdz uzsvērt, ka šo štatu arī iepriekš laiku pa laikam piemeklējuši ilgāki sausuma periodi, taču pēc tam situācija atkal normalizējusies. Daudzi cer, ka tā notiks arī tagad, taču Stenforda universitātes speciālisti tā nedomā, norādot uz diviem būtiskiem faktoriem. Pirmkārt, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados sasilšana, ja arī bija, tad ne tik strauja. Un otrkārt – 1977. gadā štatā dzīvoja aptuveni 20 miljoni cilvēku, bet pašlaik viņu skaits ir divkāršojies, savukārt ūdens patēriņš uz vienu cilvēku palicis gandrīz iepriekšējā līmenī.
Jo tālāk, jo sliktāk
Interneta ziņu vietne LiveScience.com vēsta, ka visdažādāko nozaru zinātnieki jau krietni sen modelē situācijas attīstību, taču nekā iepriecinoša, ko pavēstīt Kalifornijas iedzīvotājiem, viņiem nav. Visticamāk, sausums tikai pieņemsies spēkā, kas var izraisīt veselu dramatisku un katastrofālu notikumu kaskādi – sākot ar spēcīgiem mežu un krūmāju ugunsgrēkiem, turpinot ar dzeramā ūdens kvalitātes pazemināšanos un beidzot ar (lai cik tas dīvaini neizklausītos) plūdiem.
Sandjego valsts universitātes profesore Elišija Kinošita norāda, ka mežu un krūmāju ugunsgrēki, visticamāk, kļūs biežāki un pārņems lielākas platības. Papildus tiešiem draudiem cilvēkiem un viņu īpašumam, šiem ugunsgrēkiem būs arī vairāki citi negatīvi blakus efekti. E. Kinošita skaidrojusi, ka pēc ugunsgrēkiem uz augsnes virsējā slāņa veidojas nogulsnes, kas pēc savām īpašībām nedaudz atgādina vasku. Tās ir gandrīz ūdensnecaurlaidīgas, kas nozīmē, ka gadījumos, kad reģionu piemeklēs ilgi gaidītās lietavas, lietusūdens nevarēs uzsūkties gruntī. «Tas plūdīs pa zemes virsmu, gluži tāpat kā plūstu pa slīpi novietotu vaskadrānu,» skaidrojusi zinātniece, norādot uz pēkšņu un spēcīgu plūdu draudiem. Sadegušo koku saknes savukārt ļoti vāji spēj noturēt grunti, un štata kalnainajos apgabalos radīsies aizvien lielāki zemes noslīdeņu draudi.
Taču arī tas vēl nav viss. E. Kinošita uzsver, ka pavisam bez lietus Kalifornija diez vai paliks, kas nozīmē, ka aptuveni gadu pēc ugunsgrēkiem to skartajos apvidos atkal sāks augt krūmāji. Taču diemžēl, iestājoties jaunam sausuma periodam, tie būs ļoti uzņēmīgi pret jauniem ugunsgrēkiem. «Dinamika ir tāda, ka pēc spēcīgām lietusgāzēm veidojas veģetācija, kas kalpo kā degviela nākamajam ugunsgrēkam,» sacījusi E. Kinošita, piebilstot, ka meteorologu prognozes liecina – nākotnē Kalifornijā lietus līs reti, bet, kad līs, tad ļoti spēcīgi.
Josemitu Nacionālā parka hidrologs Tims Kūns sarunā ar LiveScience.com vērsis uzmanību uz citu aspektu, ko izraisīs biežāki ugunsgrēki, – ūdens kvalitāti. Viņš skaidrojis, ka, augsnei paliekot bez to aizsargājošās virskārtas, lietus lāses tieši mijiedarbojas ar sīkām augsnes daļiņām, burtiski izsitot no tām smagos metālus, kas var saindēt ūdeni. Tāpat irdenas augsnes dēļ ūdens var kļūt duļķaināks. «Pēc ugunsgrēkiem arī veidojas nosēdumi, kas izšķīst ūdenī, un no kuriem to ir grūti attīrīt,» sacījis T. Kūns, brīdinot par ūdens attīrīšanas izmaksu pieaugšanu.
Nevadas štata Tuksnešu izpētes institūta speciāliste Nina Ouklija norādījusi, ka štata iedzīvotājiem nāksies adaptēties. Lauksaimniecības industrijā tas nozīmēs atteikšanos no tām kultūrām, kuru audzēšana prasa lielu ūdens patēriņu – visvairāk tas attieksies uz mandeļu un pistāciju plantācijām. Pilsētniekiem savukārt būs jāiemācās ekonomēt ūdeni. Kā piemēru, kā tas darāms, N. Ouklija minējusi Austrālijas pilsētu Brisbenu.