Ārzemju latvieši: mūs vieno hokejs
Ik gadu uz Pasaules čempionātu hokejā dodas tūkstošiem Latvijas valstsvienības atbalstītāju. Un viņu pulkā arī ārzemēs mītošie latvieši, kuru skaits gadu no gada aug.
«Jau no seniem laikiem ir pierādīts, ka sports apvieno cilvēkus, it īpaši, ja jūt līdzi savas nācijas komandai,» uzskata ilggadējs izlases fans Egils Grunte, kurš uz čempionātu dodas no Zviedrijas. Un ārzemēs mītošos letiņus hokejs spēj apvienot labāk un darīt Latvijai piederīgākus nekā ilgstoši apzelētais reemigrācijas plāns.
Ārzemēs mītošo latviešu skaits pasaules čempionātos hokejā varbūt arī nav tūkstošos mērāms, bet simtos noteikti. Latvieši brauc no daudzām valstīm – Īrijas, Lielbritānijas, Zviedrijas, Dānijas, Vācijas. Uz Prāgu latvieši dosies ne tikai no Eiropas valstīm, bet arī no ASV. Jo tieši čempionātos lepnums par Latviju ir daudz lielāks, nekā vienkārši apciemojot dzimto zemi.
«Visas tautas vienotības, kopības sajūta un kopīgas intereses – tas ir, protams, hokejs!» tā savu vēlmi ik gadu doties uz čempionātu Neatkarīgajai raksturo Vadims Konevnikovs no Dublinas. Viņaprāt, tieši pasaules čempionātos visvairāk var sajust latviešu vienotības garu un patriotismu.
«Braucot uz čempi, es uzlādējos ar Latvijas enerģiju caur dziesmām, dejām un, protams, himnas dziedāšanu. Hokeja laikā, arī olimpiādēs, es esmu lepna par savu valsti! Hokejs noteikti mūs vieno gan klātienē, gan pie televizoriem, gan pie datoriem,» uzskata Īrijas latviete Aiga Bērzlapa, kura klātienē Latvijas hokejistus čempionātos atbalsta kopš 2011. gada.
«Tas ir kaut kas – lepnums, ka mūsu mazā Latvija var izdarīt kaut ko tik lielu!» Neatkarīgajai pauž Sandis Alksnis, kurš jau deviņus gadus dzīvo Lielbritānijā. Viņš gan piebilst, ka čempionāti – tā ir iespēja arī satikt draugus un paziņas, kurus, vienkārši apciemojot Latviju, pat nevarētu sastapt. Vismaz ne visus vienuviet.
«Es ierados Īrijā 2004. gadā. No tā brīža katru gadu braucu uz čempionātu. Kad dzīvoju Latvijā, nevarēju atļauties tādu greznību. 2008. gadā paliku Īrijā bez darba, bet vienalga braucu uz čempionātu Kanādā. Daudzi brīnījās – kā bezdarbnieks var to atļauties,» savā pieredzē dalās Jānis. «Man jau tas hokejs ir kā salidojums. Katru gadu satieku draugus, ar kuriem ir prieks vienmēr parunāt un iedzert kādu kausu alu, apspriesties par hokeju un, protams, fanot līdzi izlasei. Hokejs ir tas, kas vieno tos daudzos letiņus kopā,» uzsver Jānis.
Daži no ārzemēs mītošajiem līdzjutējiem neslēpj – hokeja laikā tiek ņemts atvaļinājums, un tādēļ daudzi pat netiek apciemot draugus un radus Latvijā, bet dodas tieši uz čempionāta norises vietu. «Mani radi neapvainojas, jo Latviju apciemoju reizi piecos gados. Jo visi mani tuvākie dzīvo šeit – Īrijā,» norāda Aiga. Arī Vadims norāda – par spīti tam, ka kādreiz tādējādi tiek laupīta iespēja apciemot Latviju, radi un draugi priecājas, ka puisis devies uz hokeja čempionātu. Bet Imants Mālmanis no Īrijas Neatkarīgajai norāda: «Atvaļinājums katru gadu ir vai nu īsāks, vai garāks, un kaut kur dodamies. Arī uz Latviju apciemot savējos. Neviens par braukšanu uz Pasaules čempionātu nedusmojas, tik priecājas. It sevišķi mamma.»