Svētdien notikušo Francijas vietējo vēlēšanu pirmajā kārtā uzvaru guvusi bijušā prezidenta Nikolā Sarkozī vadītā konservatīvo un centristu alianse. Eksprezidentam, kurš pavēstījis par savu nodomu pēc 2017. gada vēlēšanām atkal kļūt par Elizejas pils saimnieku, tās ir lieliskas starta pozīcijas mērķa sasniegšanai. Savukārt valdošajiem sociālistiem vienīgo gandarījumu sagādājis tas, ka tik labi, kā cerēts, neesot veicies arī Nacionālajai frontei.
Balsošana notikusi 98 no 101 Francijas departamentiem – vēlēšanas nav rīkotas tikai Parīzē un Lionā (tur pilsētas vadība pilda arī departamenta vadības funkcijas) un valsts aizrobežu teritorijās. Bloomberg raksta, ka šo vēlēšanu īpatnība bijusi tā, ka 2054 vēlēšanu apgabalos balsotājiem bija jāizvēlas starp dažādu partiju izveidotiem kandidātu pāriem, kuros pārstāvēts gan politiķis, gan politiķe. Tas ir savdabīgs Francijas know-how cīņā par dzimumu līdztiesību – līdz šim vietējās padomēs tikai 16% deputātu bijušas sievietes, taču, pateicoties jaunajai kārtībai, ir garantēts, ka viņu pārstāvniecība pieaugs precīzi līdz 50%. 4108 deputāti tiks ievēlēti uz sešu gadu termiņu, un viņu ziņā būs organizēt vietējā sabiedriskā transporta kustību, spriest par to, kurām veselības aizsardzības iestādēm un skolām piešķirt līdzekļus un tamlīdzīgi.
«Vēlēšanu pirmā kārta apliecinājusi Francijas tautas vēlmi pēc pārmaiņām,» savu gandarījumu pēc rezultātu paziņošanas nav slēpis N. Sarkozī, kurš, kā raksta Francijas avīzes, atdzimst gluži kā Fēnikss no pelniem. Iekšlietu ministrijas apkopotie dati liecina, ka viņa vadītā konservatīvā partija UMP (Savienība par tautas kustību) ieguvusi 27,9% vēlētāju atbalstu. Taču kopā ar sabiedrotajiem no UDI (Demokrātu un neatkarīgo savienība) viņa blokam ir jau 32,4% balsu – krietni vairāk nekā Nacionālajai frontei (25,1%), nerunājot nemaz par prezidenta Fransuā Olanda sociālistiem (21,4%). Principā šādi rezultāti atbilst priekšvēlēšanu prognozēm, kas paredzēja valdošās partijas un nepopulārā prezidenta sakāvi. Francija tā arī nav spējusi izkļūt no ekonomiskās stagnācijas, tās bezdarba līmenis ir viens no augstākajiem valsts vēsturē, bet prezidents – viens no nepopulārākajiem. Nedz viņš, nedz premjers Manuels Valls nav spējuši sniegt skaidru vīziju par to, kāda ekonomiskā nākotne gaida Franciju un tās iedzīvotājus, izstrādāt programmu, kas palīdzētu ekonomikai atgūties un pilsoņu labklājības līmenim atkal paaugstināties. Janvārī pēc Parīzē notikušajiem terora aktiem F. Olandam uz brīdi izdevās paaugstināt savu reitingu, jo valsts iedzīvotāji atzinīgi novērtēja viņa un valdības rīcību krīzes situācijā un centienus saliedēt visus Francijas pilsoņus. Taču šis kapitāls jau atkal ticis izšķērdēts. Socioloģisko aptauju kompānijas Ifop vadītājs Frederiks Dabī, uzstājoties televīzijas kanālā i-Tele, prognozējis – sociālisti un viņu sabiedrotie, kuri pašlaik ir pie varas 61 departamentā, pēc 29. martā paredzētās vēlēšanu otrās kārtas saglabās kontroli pār tikai 20 departamentiem. Iespējams, ka vienā vai dažos departamentos vairākums būs Nacionālajai frontei, bet visos pārējos pie varas nāks konservatīvie.
Interneta ziņu vietne The Local uzsver, ka premjera reakcija uz šādiem balsošanas rezultātiem bijusi neadekvāta. Tā vietā, lai runātu par kļūdām, kādas pieļāvusi valdība un kuru dēļ vēlētāji sociālistus sodījuši, tā vietā, lai domātu, kā situāciju labot, viņš triumfējis par to, ka pirmajā vietā neesot Nacionālā fronte, un, kā vēsta radiostacija France Info, pat aizkūpinājis uzvarētāja cigāru. Mudinot kreisos spēkus mobilizēties tajos vēlēšanu apgabalos, kuros otrajā kārtā iekļuvuši viņu kandidāti, viņš aicinājis arī balsot par konservatīvajiem un centristiem vietās, kur tie cīnās pret Nacionālās frontes kandidātiem.
M. Valls bijis manāmi aizvainots, uzzinot, ka N. Sarkozī ar šādu plašu žestu nav atbildējis. Proti, konservatīvie paziņojuši, ka saglabās neitralitāti tajos apgabalos, kur sociālistu kandidāti cīnīsies pret Nacionālās frontes kandidātiem. M. Valls šādu attieksmi nosaucis par «morālu un politisku kļūdu», uzsverot, ka tradicionālajām partijām esot jāapvienojas, lai izolētu Nacionālo fronti.
M. Le Penai tas devis iespēju, gluži tāpat kā pirms vēlēšanām, sūdzēties par «naida kampaņu», ko pret viņas vadīto politisko spēku izvērtusi valdība. Norādot uz premjera izteikumiem un sociālistu vājajiem rezultātiem, viņa sacījusi, ka M. Vallam būtu jāatkāpjas no amata. Tomēr Teneo Intelligence analītiķis Antonio Barozu intervijā Bloomberg prognozējis, ka nekādas pārmaiņas nedz valdībā, nedz tās ekonomiskajā politikā nenotikšot. Taču varot sagaidīt, ka drīzumā iekšēju partijas šūpošanu uzsāks sociālistu kreisais spārns, jo beidzamo vēlēšanu (municipālo, Eiroparlamenta, tagad vietējo) rezultāti skaidri apliecina, ka sociālisti krīt aizvien zemāk un zemāk.
Bet, kas attiecas uz Nacionālo fronti un tās rezultātiem, politologs Filips Marljērs The Local norādījis, ka M. Valls savu cigāru aizkūpinājis krietni pāragri.
M. Le Penas partija savus mērķus ir izpildījusi un pat pārpildījusi, jo pirms vēlēšanām līdere sacījusi, ka 20% balsu būtu labs, bet 25% balsu – izcils rezultāts. Piemēram, iepriekšējās vietējās vēlēšanās par Nacionālo fronti balsoja 15% vēlētāju, un virzība uz priekšu ir acīmredzama. Turklāt tieši par M. Le Penas partiju kā atsevišķu politisko spēku balsis atdevuši visvairāk vēlētāju – pārējās nometnes bija veidojušas alianses un savienības. Taču, kā uzsvēris F. Marljērs, vissvarīgāk esot tas, ka Nacionālā fronte labus rezultātus guvusi tajos reģionos valsts dienvidos, kur pēc pērnā gada municipālajām vēlēšanām pie darba ķērušies šīs partijas pārstāvētie mēri. Tas liecina, ka nav piepildījušās oponentu cerības, ka vietējie iedzīvotāji nebūs apmierināti ar viņu darbu un jau nākamajās vēlēšanās sodīs Nacionālo fronti. Citiem vārdiem sakot, M. Le Penas partija apstiprinājusi, ka spēj atrasties ne tikai opozīcijā, bet arī pie varas, skaidrojis politologs.