Māņticība – izplatītāka, nekā pieņemts uzskatīt

Liela daļa pasaules iedzīvotāju šodien pavisam noteikti būs piesardzīgāki nekā parasti un biežāk uzlūkos savus laimīgos talismanus – vai tā būtu truša kāja, sazin cik gadu naudasmakā glabāts četrlapu āboliņš, vai pie namdurvīm pienaglotais pakavs.

Piektdiena un 13. datums, kas daudzu tautu kultūrā tiek uzskatīts par ļoti neveiksmīgu dienu, atkal ir klāt. Jau otro reizi šogad, turklāt 2015. gads ir viens no tiem retajiem, kurā ir trīs šādas dienas, un māņticīgiem ļaudīm būs jāuzmanās arī novembrī.

Publiskā vidē lielākā daļa cilvēku savu māņticību cenšas lieku reizi nedemonstrēt – valda uzskats, ka tā ir tumsonības un zema intelekta līmeņa pazīme. Tajā pašā laikā teju vai ikvienam ir sava izpratne par labām un sliktām zīmēm, ir savi rituāli, kas ļaužu uztverē nes viņiem veiksmi, turklāt vairāki zinātnieku (šai tēmai visbiežāk pievēršas psihologi) veiktie pētījumi liecina, ka zīmes nereti mēdz nostrādāt.

Puse amerikāņu māņticīgi

«ASV veiktajās socioloģiskajās aptaujās noskaidrojies, ka apmēram puse amerikāņu sevi atzinuši par vairāk vai mazāk māņticīgiem,» intervijā interneta ziņu vietnei LiveScience.com norādījis Konektikutas koledžas psiholoģijas profesors Stjuarts Vaizs. Ņemot vērā to, ka ļaudis, kuri neslēpj savu māņticību, bieži vien kļūst par savu ne mazāk māņticīgāko laikabiedru izsmiekla upuriem, patiesībā viņu skaits varētu būt krietni lielāks. S. Vaizs kā piemērus min profesionālus sportistus un šovbiznesa darboņus, kuri bieži vien intervijās apgalvo, ka neesot māņticīgi, un to atzīst vien tad, kad viņiem tiek nodemonstrēti videomateriāli, kas skaidri apliecina – pirms svarīgām spēlēm vai pasākumiem, bet nereti arī ikdienā, tiek ievēroti noteikti rituāli.

S. Vaizs atgādina arī par 2007. gadā veiktu Gallup aptauju, kurā noskaidrojies – 13% amerikāņu kļūtu bažīgi, uzzinot, ka viņiem viesnīcā ierādīts 13. stāvs, turklāt 9% pat mēģinātu ar viesnīcas administrāciju vienoties, lai viņiem ierāda numuriņu kādā citā stāvā. Līdzīgas aptaujas veiktas arī citās pasaules valstīs, un to rezultāti ir gandrīz identiski. Atšķirība vien tā, ka amerikāņu un britu vidū vairāk izplatītas bailes no skaitļa 13 un visa, kas ar to asociējas, bet citām tautām ir savi nelaimīgie skaitļi – piemēram, itāļiem tāds ir 17, bet ķīniešiem 4. Atšķirīgi ir arī dažādi māņi, taču daļa no tiem ir universāli – nav dzirdēts par tautu, kas par labu zīmi uzskatītu spoguļa sasišanu vai sāls izbēršanu.

Dienvidkarolīnas universitātes sociologs Barijs Markovskis, kurš pētījis māņticības fenomenu, īpaši uzsvēris, ka ļoti bieži tam pakļaujas pat it kā absolūti racionāli domājoši cilvēki. Viņš atzinis, ka reiz, kad lidojuma laikā lidmašīna vairākkārt iekļuvusi spēcīgā turbulencē, esot pēkšņi pievērsis uzmanību tam, ka sēž aviolainera 13. krēslu rindā, bet ārā ir pilnmēness. «Ja lidojums būtu noritējis mierīgi, es, protams, to pat nebūtu ievērojis, taču ir cilvēki, kuri šādas zīmes uztver saasināti,» skaidrojis zinātnieks.

Evolūcijas mantojums

Pēc B. Markovska domām (un tam piekrīt arī daudzi viņa kolēģi), māņticība ir cilvēku evolūcijas mantojums. «Sendienās medniekiem – vācējiem, kuri krūmos dzirdēja aizdomīgu troksni, lielākas izredzes izdzīvot bija nevis tad, ja viņi mēģināja izdomāt, kas ir šī trokšņa avots, bet gan bēga, ko kājas nes,» norāda zinātnieks. Citiem vārdiem sakot, tolaik, ja pastāvējusi kaut mazākā briesmu iespējamība, racionālāk bijis rēķināties ar šīm briesmām. Daudz kas no šiem uzskatiem pārceļojis arī uz mūsdienām, un ne jau velti slikto zīmju lielākajai daļai kultūru ir krietni vairāk nekā labo.

Daudziem no visplašāk izplatītajiem ticējumiem ir piemeklēti vairāk vai mazāk loģiski un racionāli izskaidrojumi, turklāt ne viens vien. Piemēram, plaši zināmā spoguļa sasišana, gluži tāpat kā sāls izbēršana, kādreiz nozīmēja nopietnus materiālos zaudējumus, un, ja to paveica kalpotājs – nepatikšanas viņam bija garantētas. «Lūk, arī slikta zīme,» skaidro B. Markovskis. Daudzām tautām ir raksturīgi, cerot uz ko labu, pieklauvēt pie koka, un sociologs uzskata, ka šis ticējums cēlies no tā, ka sendienās cilvēki, cenšoties aizbaidīt briesmas, parasti mēģinājuši sarīkot pēc iespējas lielāku troksni. Pakāpeniski no briesmu aizbaidīšanas instrumenta tas transformējies par veiksmes pievilināšanas paņēmienu, uzskata sociologs.

Ietekmē nepārliecinātos

S. Vaizs, kurš ilgus gadus pētījis, kādu iespaidu uz cilvēkiem atstāj visdažādākie ticējumi un aizspriedumi, uzsver, ka galvenais māņticības iemesls ir tas, ka cilvēki vēlas kontrolēt nekontrolējamo. «Kad likmes ir augstas, bet iznākums nav skaidrs, tieši dažādi neracionāli aizspriedumi aizpilda tukšo vietu, liekot mums justies pārliecinātākiem par sevi,» viņš saka sarunā ar LiveScience.com. Viņš atgādina, ka franču antropologs un strukturālisma pamatlicējs Klods Levī Stross rakstījis, ka māņticība un ticēšana dažādām maģiskām lietām ir tik plaši izplatīta parādība, ka to droši var uzskatīt par samērā universālu un pastāvīgu domāšanas formu.

S. Vaizs norādījis, ka māņticība vairāk vai mazāk piemīt visiem cilvēkiem, bet tās pakāpe ir atšķirīga un atkarīga no visdažādākajiem faktoriem. «Mūsu pētījumi liecina, ka parasti sievietes ir māņticīgākas par vīriešiem. Dažādiem māņiem vairāk tic arī tie, kuri biežāk ir par kaut ko noraizējušies un nemierīgi, ļaudis, kuri ieslīguši depresijā. Un, protams, vismāņticīgākie ir cilvēki, kuri paši par sevi nav pārliecināti, kuri uzskata, ka paši nespēj lemt savu likteni,» skaidro psihologs.

Viņš piebilst, ka ļoti liela nozīme ir sociālajai videi, kādā uzaudzis cilvēks. Ja vecāki ir māņticīgi, pastāv liela varbūtība, ka tādi izaugs arī viņu bērni, stāsta S. Vaizs, atceroties kādu bērnības paziņu, kurš bijis absolūti pārliecināts, ka nogrieztie nagi un mati jāiznīcina, lai tie nenonāktu ienaidnieku rokās un viņam netiktu uzlikts lāsts. Šādu ticējumu viņš bija aizguvis no vecmāmuļas, un apsēstība pat bija aizgājusi tik tālu, ka puisis krāja apgrieztos nagus un matus īpašā maisiņā un vakaros tos košļāja un aprija.

Relatīvi mazāka loma mūsdienās ir ļaužu kopienām, taču tas attiecināms vien uz tā dēvēto civilizēto pasauli, kas dzīvo lielpilsētās. Ne tikai Āfrikā un Āzijā, bet arī Eiropas valstīs bez pūlēm atrodami nelieli ciemati, kuros ir kāds savdabīgs ticējums, un tā spēku atzīst visi iedzīvotāji kā viens.

S. Vaizs norāda, ka pat lielākie skeptiķi, kuri par māņticību mēdz izteikties samērā nievājoši, bieži vien, paši to neapzinoties, piekopj kādus rituālus, uzskatot, ka tie nes veiksmi. Pēc psihologa domām, baidīšanās no leģendārā melnā kaķa, kas var pārskriet pār ceļu, vai paradums trīsreiz spļaut pār kreiso plecu, lai nenotiktu kas nelāgs, ne ar ko neatšķiras, piemēram, no futbolistu paraduma uz laukuma zāliena kāpt ar labo (vai kreiso) kāju, turklāt pārkrustoties, vai citu sportistu savdabīgās gatavošanās startam. Kā lai neatceras slaveno kārtslēcēju Jeļenu Isinbajevu, kura sāncenšu mēģinājumu laikā allaž slēpjas zem dvieļa, bet pirms sava lēciena murmina buramvārdus... Sportisti allaž redzami televizoru ekrānos, tāpēc viņu māņticības izpausmes ir visuzkrītošākās, taču S. Vaizs ir pārliecināts, ka teju vai ikvienā profesionālajā grupā liela daļa tās pārstāvju ievēro virkni nerakstītu noteikumu, kuriem būtu jāuzlabo viņu darba rezultāts. Un nereti tā patiešām notiek, jo cilvēkam, redzot labu zīmi, pieaug pārliecība par saviem spēkiem. Tajā pašā laikā tikpat iespējams ir diametrāli pretējs rezultāts – slikta zīme liek cilvēkam jau pirms laika atzīt savu sakāvi, samierināties ar to, ka viņš netiks galā ar uzdevumu.

Svarīgākais – citu vērtējums

Interesantu pētījumu par šo tēmu veikuši un žurnālā Personality and Social Psychology Bulletin aprakstījuši Taleinas un Bostonas universitāšu zinātnieki Ēriks Hamermans un Kerija Morvedža. Veicot virkni eksperimentu ar brīvprātīgajiem, viņi noskaidrojuši, ka cilvēki uz māņticību vairāk tendēti ir tad, ja viņu darbu vai sasniegumu rezultātus vērtē citi. Piemēram, ģitārists, kura mērķis bijis iemācīties nospēlēt kādu sarežģītu kompozīciju, māņticību ņems talkā krietni retāk nekā tas viņa kolēģis, kuram galvenais ir saņemt aplausu vētru no klausītājiem, savu eksperimentu rezultātus skaidrojis profesors Ē. Hamermans. The Daily Mail norāda, ka principā šī pētījuma rezultāti saskan ar S. Vaiza teoriju par to, ka cilvēki vēlas maksimāli kontrolēt viņu dzīvē notiekošo – jaunas melodijas apgūšana ir atkarīga tikai no paša, un var iztikt bez amuletiem un talismaniem, savukārt ietekmēt citu viedokli ļaudis uzskata par neiespējamu.

Ē. Hamermans skaidrojis, ka pēc dažādām zīmēm ļaudis jo biežāk lūkojas brīžos, kad viņu darba vai rīcības rezultāts kļūst mazāk prognozējams. Piemēram, zemniekam, barojot lopus, nav nekādas iekšējās nepieciešamības pēc māņticības, taču šis pats zemnieks, domājot par saviem tīrumiem, kas lielā mērā atkarīgi no laika kaprīzēm, sāks meklēt un arī atradīs dažādas zīmes, kas liecinās vai nu par labu, vai sliktu ražu. Zināmā mērā tas izskaidro to, kādēļ ir māņticīgi (vai vismaz dažādus rituālus ievēro) tik daudzi sportisti – viņu rezultāti parasti nav atkarīgi tikai no pašu sasniegtā, bet arī tā, ko spēs pretinieks. Tas pats attiecoties arī uz politiķiem, azartspēļu cienītājiem un tādu hobiju kā makšķerēšanas, medību vai pat sēņošanas piekritējiem.

Britu pētnieki Kembridžas universitātes eksperimentālās psihiatrijas nodaļas priekšnieka Lūka Klārka vadībā atklājuši, ka vismāņticīgākie ir tie, kuri izceļas ar vislielāko impulsivitāti. Tieši viņi allaž meklē laimīgos žetonus, cer uz konkrētām skaitļu kombinācijām ruletē vai kārtīm pokerā – protams, lielākoties neveiksmīgi, raksta žurnāls Psychological Medicine.

Jau gadu desmitiem ilgi zinātniekus nodarbina jautājums, vai māņticība piemīt arī dzīvniekiem, taču skaidras atbildes uz šo jautājumu nav – iegūtos rezultātus iespējams traktēt dažādi. LiveScience.com atgādina par samērā nežēlīgajiem eksperimentiem, kurus vēl 1948. gadā veicis slavenais amerikāņu psihologs Beress Frederiks Skiners. Viņš būrī turējis vairākus izbadējušos baložus, pētot to uzvedību. Visi putni, protams, ļoti gaidījuši barošanas brīdi, ar laiku ne tikai iegaumējot intervālus starp barošanas reizēm, bet arī īsi pirms šī brīža pienākšanas veicot atšķirīgus rituālus – viens no baložiem vairākas reizes aplidojis sprostu pretēji pulksteņa rādītāja virzienam, cits ieķēries režģos un ritmiski šūpojis galvu. Šādu uzvedību putni atkārtojuši arī tad, kad barošanas intervāli mainīti. Radies priekšstats, ka tie uzskata – zināmu darbību veikšana palīdzēs tikt pie kārotās barības. Tajā pašā laikā ar pērtiķiem veiktie eksperimenti nav devuši nekādus rezultātus, un to, cik māņticīgas ir, piemēram, šimpanzes, zinātniekiem nav izdevies noskaidrot.