Gads pēc Krimas aneksijas. Krievija svin, pasaule bezspēcīgi noraugās

16. martā apritēs tieši gads, kopš Krimā tika sarīkots nelikumīgs referendums, pēc kura Krievijai radās iespēja anektēt pussalu, kurā atrodas tās Melnās jūras kara flotes bāzes. Rodas iespaids, ka starptautiskā sabiedrība ar retiem izņēmumiem ir samierinājusies ar Krimas atņemšanu Ukrainai, lai gan oficiāli to neatzīst.

Šī neatzīšana gan ir gaužām simboliska – gluži tāpat kā pēc Otrā pasaules kara, kad Rietumi neatzina Baltijas valstu inkorporāciju PSRS sastāvā. Starptautiskajos saietos Krievijai skaļi tiek pārmesta vien Austrumukrainas separātistu atbalstīšana, un liela daļa Eiropas politiķu ir gatavi kaut rīt atcelt pret Krieviju noteiktās ekonomiskās sankcijas, ja Maskava liks lietā savu ietekmi stabila pamiera nodrošināšanai un būs kaut neliela garantija tam, ka prokrieviskās bandas nevirzīsies uz Harkovu, Dņepropetrovsku vai Odesu. Par Krievijas anektēto Krimu šie diplomāti ir aizmirsuši – tā, it kā nebūtu bijis nedz 1995. gada Budapeštas memoranda par Ukrainas teritoriālās nedalāmības garantēšanu apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem, nedz virkne divpusēju līgumu, kuros skaidri noteikts, ka Krima ir Ukrainas sastāvdaļa. Tas varētu likties smieklīgi, bet šķiet, ka pašlaik par galveno Ukrainas interešu aizstāvi kļuvusi Eiropas Futbola asociāciju savienība (UEFA), kas kategoriski aizliegusi Krimas futbola klubiem spēlēt Krievijas līgās. Rietumu noteiktās sankcijas pret Krimas prokrieviskajiem uzņēmējiem vērtējamas kā simboliskas – biznesmeņi jau sen paspējuši savus rūpalus piereģistrēt Krasnodarā vai Rostovā, bet par oficiālajiem īpašniekiem iecelt kādu no radiniekiem vai uzticamām personām.

Tikmēr Krievijas prezidents Vladimirs Putins, vēloties uzturēt savu mačo tēlu un palielīties, atklāj aizvien jaunas detaļas, kas liecina, ka Krievija atklāti iejaukusies kaimiņvalsts iekšējās lietās, bet iepriekš nekaunīgi melojusi par savu lomu Krimas sagrābšanā. Interesanti, ka V. Putins, kurš PSRS sabrukumu nodēvējis par XX gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu, nez kādēļ nav apmierināts ar šīs valsts vadības 1954. gada lēmumu, kas paredzēja pussalas nodošanu Ukrainas pakļautībā.

Pirms gada Kremlis vēstīja, ka ar Krimā notiekošajiem procesiem tam nav bijis nekāda sakara un tikai vietējie iedzīvotāji, kuri jutuši vēsturisko saikni ar Krieviju, nodrošinājuši Krimas atgriešanos tās paspārnē. Pateicoties Krievijas līdera lielībai un vēlmei piesavināties visus laurus, pakāpeniski gan nāk gaismā patiesība. Jau pagājušajā gadā Krievijas prezidents izpļāpājās, ka labi bruņotie mazie, zaļie cilvēciņi, kuri uzradās gluži kā no gaisa un pagājušā gada februāra nogalē pārņēma savā kontrolē kaimiņvalsts autonomā apgabala parlamentu (vēlāk arī televīzijas kompānijas, lidostas, armijas bāzes utt.), patiesībā bijuši Krievijas īpašo uzdevumu vienību kaujinieki. Šonedēļ kļuvis zināms, ka dokumentālā filmā, kas drīzumā (droši vien referenduma gadadienā vai 18. martā, kad V. Putins, deva rīkojumu uzņemt Krimu un Sevastopoli Krievijas sastāvā) tiks demonstrēta televīzijas kanālā Rossija 1, Krievijas prezidents atklājis vēl vienu acīmredzamu faktu – Maskava pie Krimas pievienošanas sākusi strādāt jau pāris nedēļas pirms referenduma, bet, ja pavisam precīzi, tad 22. februārī, kad no Kijevas aizbēga toreizējais prezidents Viktors Janukovičs. Taču tā ir diena, kad V. Putins, kā pats atzinis, «devis rīkojumu», balstoties uz slepeni veiktām aptaujām, kas liecinājušas, ka aptuveni 75% Krimas iedzīvotāju vēlas pievienošanos Krievijai. Tātad Krievijas prezidents atzinis, ka jau pirms tam, kad Ukrainā pie varas nāca fašisti un benderovieši, Krievija veikusi aptaujas, kuru mērķis bijis atraut teritoriju tolaik it kā draudzīgajai V. Janukoviča vadītajai valstij! Brīdī, kad V. Putins deva rīkojumu, situācija Kijevā bija neskaidra, bet pie varas nākušie maidanieši pat nebija paspējuši ierunāties par krievu valodas kā valsts valodas statusa liegšanu atsevišķos Ukrainas apgabalos. Tas, kā zināms, bijis galvenais Krimas iedzīvotāju taisnīgā sašutuma iemesls.

Laikraksts Novaja gazeta gan raksta, ka V. Putins kārtējo reizi nekaunīgi melo un patiesībā Krimas aneksijas operācijas plānošana sākusies jau februāra sākumā, kad ne tuvu nebija zināms, ka Kijevā virsroku gūs eirointegrācijas piekritēji, nevis tie, kuri Ukrainu redzēja kā Krievijas piedēkli Eirāzijas savienībā. Attiecīgs dokuments Krievijas prezidenta administrācijā ticis sagatavots laikā no 4. līdz 12. februārim, un interesanti, ka militārpersonām piešķirto medaļu Par Krimas atgūšanu dokumentācijā norādīts, ka šīs operācijas sākums bijis 20. februāris. Iespējams, ar laiku V. Putins palielīsies arī ar šo tālredzīgo rīcību, labi apzinoties, ka Rietumi, neraugoties uz atsevišķu amatpersonu kareivīgo retoriku, nedosies palīgā Ukrainai atgūt Krimu. Gluži tāpat kā nepalīdzēja Gruzijai atgūt Dienvidosetiju un Abhāziju.

Kā starptautiskā sabiedrība šobrīd uztver Krimas aneksiju?

Ojārs SKUDRA, LU profesors, vēsturnieks:

– Starptautisko tiesību ziņā šis krupis nav norīts, un aneksija nav atzīta par spēkā esošu. Taču no valstu un valdību puses viedokļi ir dažādi. Piemēram, biznesa lobistu grupas Vācijas – Krievijas forums vadītājs Matiass Placeks presē paudis, ka Krimā jāsarīko referendums un tādā veidā šis jautājums jāatrisina. Šādu nostāju no spēka pozīcijām atbalsta arī liela daļa kreiso un arī labējo ekstrēmistu. Savukārt amerikāņu vietnē strafor.com var lasīt dažādus pesimistiskus tālākās situācijas eskalācijas variantus. Taču ir arī pozitīvi scenāriji, kas saistās ar Minska-3 rīkošanu.

Ainārs LERHIS, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadītājs:

– No vienas puses, ir skaidrs, ka Ukraina Krimu atgūt vairs nevar un situācija saglabāsies tāda, kāda tā ir. Tomēr, no otras puses, šis jautājums netiek piemirsts, un rietumvalstis ik pa laikam šo jautājumu atceras un notikušo par likumīgu negrasās atzīt. Patlaban gan dažkārt rodas iespaids, ka starptautiskā sabiedrība vairāk koncentrējas uz Austrumukrainu. Ir pat bijuši izteikumi no valsts vadītāju puses, ka Krievijas uzbrukums Ukrainai sācies tikai pērn augustā, aizmirstot, ka Krimas notikumi sākās martā.

Leons TAIVĀNS, LU profesors un teologs:

– Ir skaidrs, ka Krima un arī jau Austrumukraina ir aizgājusi Krievijas rokās. Lai gan politiskajā telpā tiek runāts par valsts teritorijas nedalāmību, valdību ķēķa līmenī patiesībā Ukraina nevienam nerūp. Arī tad, ja Ukrainu sadalīs, uz rietumvalstīm tas īpašu iespaidu neatstās un tās samierināsies ar notikušo. Faktiski jau Austrumukraina vienmēr bijusi Krievijas un tās stereotipu iespaidā – tā nekad nav bijusi eiropeiska. Varbūt patiešām labāk Ukrainai stiprināt Rietumukrainu un centrālo valsts daļu, novelkot jaunu un stipru robežu?

Māris CEPURĪTIS, Rīgas Stradiņa universitātes lektors:

– Politikas veidotāji par Krimas jautājumu noteikti turpinās runāt, un tas paliks kas līdzīgs kā ilglaicīgais Dienvidosetijas un Gruzijas temats. Taču no politikas attālākiem sabiedrības slāņiem visas krīzes un konflikti ar laiku kļūst par tādu kā fonu, kuram vairs nepievērš uzmanību un beigās piemirst pavisam. Austrumeiropā tas tik ātri nenogrims aizmirstībā, jo ir kā atskaites punkts un atgādinājums vēstures mācībām. Savukārt Krievija ir ieinteresēta turpināt konfliktu, bet uz Ukrainas rēķina, minimizējot savus izdevumus.