Mirusi Annas Frankas dienasgrāmatas glabātāja
 

Pirmdienas vakarā Amsterdamā mirusi 100 gadu vecā Miepa Gīsa – pēdējā no cilvēkiem, kuri Otrā pasaules kara laikā palīdzēja vairāku ebreju ģimeņu slēpšanā, bet pēc viņu apcietināšanas atrada un saglabāja ebreju meitenes Annas Frankas dienasgrāmatu, kas vēlāk tulkota 70 valodās un izdota desmitiem miljonu eksemplāru lielās tirāžās.

M. Gīsai veltītajā mājaslapā internetā (www.miepgies.nl) parādījusies informācija, ka sieviete mirusi pēc īsas slimības. AFP atgādina, ka 1909. gada 15. februārī Vīnē dzimusī Hermīne Santrušica 11 gadu vecumā, bēgot no Austriju pārņēmušā bada, nokļuvusi līdz Nīderlandes pilsētai Leidenei, kur viņu audzināšanā pieņēmusi kāda nīderlandiešu ģimene. Ģimene, kas 1922. gadā pārcēlās uz Amsterdamu, devusi viņai nīderlandiešiem ierastāku vārdu Mīpa. Pēc pilngadības sasniegšanas Miepa strādājusi kādā tekstilrūpnīcā, bet pēc tam, kad 1933. gadā pastiprinājusies ekonomiskā krīze, sākusi strādāt ebrejam Otto Frankam piederošajā pektīna ražošanas uzņēmumā Opekta. 1941. gadā viņai draudējusi deportācija uz Austriju, taču Miepai izdevies no tās izvairīties, apprecoties ar nīderlandiešu puisi Janu Gīsu, kurš bijis viens no pretošanās kustības aktīvistiem.

Kad Nīderlandē sākušās nacistu represijas pret ebrejiem, M. Gīsa kopā ar saviem kolēģiem piekritusi slepenā telpā, kas bija ierīkota Opekta noliktavā, slēpt Franku ģimeni un vēl četrus ebrejus – viņai pašai bijis uzticēts sagādāt šiem cilvēkiem gaļu un dārzeņus. Paslēptuvē viņi nodzīvojuši no 1942. gada jūlija līdz pat 1944. gada augustam, kad to atraduši SS vīri. Atšķirībā no visiem ebrejiem un diviem viņu slēpējiem – Viktora Kaglera un Johannesa Kleimana –, kuri nekavējoties apcietināti un nosūtīti uz nometnēm, M. Gīsai no aresta izdevies izvairīties, jo viņa pārliecinājusi kādu nīderlandiešu policistu, ka negrasās bēgt. Tiesa, mēģinājums uzpirkt policistus un atbrīvot apcietinātos izgāzies, jo tie jau nosūtīti uz koncentrācijas un darba nometnēm, taču, pārskatot paslēptuvi, M. Gīsa atradusi 14 gadu vecās A. Frankas dienasgrāmatu.

Šo dokumentu 1947. gadā viņa atdeva A. Frankas tēvam Otto, kurš vienīgais no visas ģimenes bija izdzīvojis koncentrācijas nometnē (pati A. Franka gāja bojā ar tīfu). Interesanti, ka līdz pat tam laikam M. Gīsa dienasgrāmatu tā arī nebija izlasījusi, jo uzskatīja, ka arī 14 gadu vecai meitenei ir tiesības uz privātumu. "Un labi vien bija, ka to neizdarīju kara laikā, jo tad droši vien to būtu sadedzinājusi. Daļa informācijas, ko tā saturēja, bija bīstama," vēlāk kādā intervijā sacījusi M. Gīsa.

"Vairāk nekā 20 000 nīderlandiešu palīdzēja ebrejiem slēpties. Te nav nekā īpaša. Es nekad neesmu vēlējusies pievērst sev īpašu uzmanību. Es tikai biju gatava darīt to, ko no manis prasīja, un to, kas šķita tam laikam nepieciešams," uzskatījusi sieviete, kura saglabāja A. Frankas dienasgrāmatu, bet līdz pat mūža beigām bija pārliecināta, ka nav paveikusi neko īpašu un jebkurš normāls cilvēks šādos apstākļos būtu rīkojies tāpat.