Pagājušās nedēļas nogalē vairāki simti Turcijas karavīru iebrukuši Sīrijas teritorijā un evakuējuši Osmaņu impērijas dibinātāja Osmana I vectēva Suleimana Šaha pīšļus, kā arī nojaukuši veco mauzoleju – tagad pīšļi pārvietoti tuvāk Turcijas robežai. Turcijas amatpersonas uzsvērušas, ka evakuācija bijusi nepieciešama tādēļ, ka mauzoleju apdraudējuši Islāma valsts kaujinieki, kuri izvērtuši nesaudzīgu cīņu pret elku pielūgšanu.
Operācija, kurai bija dots nosaukums Shah Euphrates, ne tikai uzjundījusi interesi par mauzoleja vēsturi un to, kas īsti bija XIII gadsimtā dzīvojušais Suleimans Šahs, bet arī to, kādu iespaidu konflikts, kas Sīrijā sākās 2011. gadā, atstāj uz arheoloģiskajiem pieminekļiem un citām vēstures liecībām, raksta interneta ziņu vietne LiveScience.com.
Otrā pārcelšanās
Televīzijas kanāls Al Jazeera atgādina, ka apbedījuma vieta ar mauzoleju atradās pie Karakozakas ciemata Eifratas austrumu krastā – aptuveni 35 kilometrus no Turcijas robežas. Teritorijas kopējā platība ir 8797 kvadrātmetri. Līdz pagājušās nedēļas nogalei tas bija vienīgais Turcijai piederošais anklāvs, bet tagad par tādu var uzskatīt jauno apbedījuma vietu, kas ierīkota pie Esmesi ciemata, pāris simtu metru attālumā no robežas, taču – atkal Sīrijas teritorijā. Turcijas premjerministrs Ahmets Davotoglu, paziņojot, ka pīšļu un citu mauzolejā esošo relikviju pārvešana bijusi veiksmīga, izteicis cerību, ka kādreiz, kad konflikts Sīrijā beigsies, Suleimana Šaha mirstīgās atliekas būs iespējams pārvest uz vēsturisko vietu. The Daily Telegraph gan uzsver, ka par īsti vēsturisku šo vietu nosaukt nevar – mauzolejs te ticis uzbūvēts tikai pirms 40 gadiem, bet iepriekš tas atradies dziļāk Sīrijas teritorijā, netālu no Džaberkalesi ciemata un bijis pazīstams ar nosaukumu Turk Mezari.
Tiek uzskatīts, ka 58 gadus vecais Suleimans Šahs gājis bojā 1236. gadā – saglabājušās liecības, ka viņš kopā ar vairākiem citiem karotājiem mēģinājis šķērsot Eifratu, bet nokritis no zirga un noslīcis. Osmaņu impērijas gados Suleimana Šaha kapavieta uzmeklēta, un 1886. gadā sultāns Abdulhamids II devis rīkojumu virs tās uzbūvēt mauzoleju, uz kurieni pārvietoti dinastijas priekšteča pīšļi. Tiesa, ir virkne arheologu, kuri diezgan skeptiski attiecas pret apgalvojumiem, ka atrasta īstā Suleimana Šaha kapavieta – mauzolejam vairāk bijusi simboliska nozīme, ar tā palīdzību impērija centusies uzsvērt savu seno vēsturi.
Pēc Pirmā pasaules kara, kad Osmaņu impērija sabruka, teritorija, kur atradās mauzolejs, tika iekļauta tolaik Francijas pārvaldītās Sīrijas sastāvā. Tomēr saskaņā ar 1921. gadā parakstīto vienošanos Turcija saglabāja suverenitāti pār šo nelielo kompleksu. Taču 1973. gadā Sīrija pieņēma lēmumu būvēt Tabkas dambi, lai ierīkotu plašu ūdenskrātuvi – Asada ezeru. Teritoriju, kur atradās mauzolejs, bija nolemts appludināt, tādēļ pēc ilgām un sarežģītām abu valstu amatpersonu sarunām Suleimana Šaha beidzamā atdusas vieta tika demontēta un pārcelta uz Karakozakas apkaimi.
Dinastijas pamatlicējs
Gadu desmitiem ilgi Turcijas valdošā ideoloģija bijusi kemalisms, kas nosaukts mūsdienu Turcijas pamatlicēja Mustafas Kemala jeb Ataturka vārdā. Osmaņu impērijas laiku slavināšana šajos gados netika uzskatīta par labo toni, bet beidzamajā desmitgadē, kopš mēreno islāmistu Taisnīguma un attīstības partijas nākšanas pie varas, impērijas periods ik pa laikam atkal tiek glorificēts. Politologi norādījuši, ka prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana ārpolitiskais kurss vērsts uz to, lai atjaunotu Turcijas ietekmi bijušās Osmaņu impērijas robežās.
Tādēļ arī nav pārsteigums, ka Suleimana Šaha mauzolejam un pīšļiem pievērsta tik liela uzmanība, raksta The Daily Telegraph, atgādinot, ka viņa mazdēls Osmans I 1299. gadā pasludināja neatkarību no Seldžuku sultanāta, liekot pamatu jaunajai – Osmaņu – impērijai. Laikraksts Hurriyet raksta, ka Suleimans Šahs bijis kaiji cilts pārstāvis – tas ir oguzu cilts atzars. Seldžuku periodā šī cilts pakāpeniski migrējusi no austrumiem uz rietumiem, bet Suleimans Šahs vadījis vienu no pirmajām grupām, kas sasniegusi mūsdienu Anatolijas teritoriju. Tiek uzskatīts, ka viņš gāja bojā izlūkošanas misijas laikā, mēģinot uziet jaunas, dzīvošanai piederošas zemes. Nāve šo nodomu izpildīt neļāva, bet, kas neizdevās pašam Suleimanam Šaham, izdevās viņa pēctečiem, raksta Hurriyet.
The Daily Telegraph gan uzsver, ka nepārprotamas liecības par senajiem notikumiem nav saglabājušās. Vēsturnieki, ne tikai aiz Turcijas robežām, bet arī pašā Turcijā, aizrādījuši, ka Suleimana Šaha slavināšana sākusies tikai tad, kad Osmaņu impērija atradās savas varenības virsotnē, bet galvaspilsēta Konstantinopole (mūsdienās – Stambula) bija viena no bagātākajām Eiropā. «Droši vien daudz kas ticis izskaistināts, lai valsts impērisko vēsturi padarītu bagātāku,» raksta The Daily Telegraph.
Islāma valsts draudi
Līdz pat nesenam laikam mauzoleju apsargāja simboliski Turcijas armijas spēki – tā garnizons bija tikai 11 cilvēku. Pieņemoties spēkā konfliktam Sīrijā un saņemot tiešus draudus no Islāma valsts kaujinieku puses, Turcija palielināja garnizonu līdz 38 cilvēkiem, turklāt mauzoleja apsardzei tika norīkoti nevis godasardzes karavīri, bet gan pieredzējuši īpašo uzdevumu vienību speciālisti. Tomēr Turcijas amatpersonas uzsvērušas, ka draudi nav mazinājušies, tādēļ pīšļu evakuācija gatavota lielā slepenībā, bet Sīrijas varasiestādes par plānu informētas pašā beidzamajā brīdī – tas izraisījis Damaskas sašutumu.
Bostonas universitātes arheologs Maikls Denti, kura specializācija ir Sīrijas kultūras mantojums, sarunā ar LiveScience.com norāda, ka viņu pārsteigusi Turcijas valdības izlēmīgā rīcība, taču tajā pašā laikā tā ir pilnīgi saprotama. Gluži tāpat kā savulaik tālibi Afganistānā, kas iznīcināja nenovērtējamas vēstures liecības, arī Islāma valsts kaujinieki uzvedas kā īsti vandaļi – viņu izpratnē vēstures pieminekļiem ne tikai nav nozīmes, bet tie ir pat kaitīgi. M. Denti Amerikas Austrumu pētniecības institūta (ASOR) uzdevumā cenšas apkopot visu informāciju par Sīrijas un arī Irākas kultūras mantojuma likteni, atzīstot, ka situācija ir katastrofāla. Islāmistu kontrolētajās teritorijās ir sagrautas sūfiju svētvietas un vēsturiski apbedījumi, Irākas pilsētas Mosulas bibliotēkā iznīcināti seni rokraksti, Eifratas krastos saspridzinātas arheoloģisko izrakumu vietas. «Pasargāt Sīrijas kultūras mantojumu no vandalisma un izlaupīšanas nav izdevies,» norāda M. Danti.
Islāma valsts kaujiniekus vada ne tikai ideoloģiski apsvērumi, bet arī iedzīvošanās kāre. Vakar laikraksts The Times vēstījis, ka beidzamo mēnešu laikā Lielbritānijā kontrabandas ceļā no Sīrijas ievesti un pārdoti simtiem artefaktu – sākot ar Bizantijas laika monētām un beidzot ar romiešu vāzēm. «Islāma valsts kontrolētajās teritorijās notiek vērienīga vēsturisku priekšmetu izlaupīšana,» laikrakstam sacījis organizācijas Syrian Heritage Initiative pārstāvis. The Times atgādina, ka ANO Drošības padome jau aizliegusi tirgot no Sīrijas izvestas senlietas, taču melnajā tirgū tās joprojām ir atrodamas.