Krievijas prezidents Vladimirs Putins vizītes laikā Budapeštā centies pārliecināt sabiedrību gan savā valstī, gan aiz tās robežām, ka, neraugoties uz Eiropas Savienības noteiktajām sankcijām, viņam vēl palikuši draugi Eiropā. Savukārt Ungārijas premjerministra Viktora Orbana galvenais uzdevums bijis pierādīt, ka viņš spēj pieņemt patstāvīgus lēmumus, kārtējo reizi mazliet pašantažējot Briseles amatpersonas.
V. Putina pāris stundas ilgusī darba vizīte Budapeštā, kas noslēdzās otrdien vēlu vakarā, oficiāli skaidrota ar nepieciešamību parakstīt vairākus svarīgus ekonomiskos līgumus starp Krieviju un Ungāriju. Tas patiešām tika paveikts, un abas puses parakstīja piecus līgumus, starp kuriem ir gan vienošanās par Krievijas gāzes piegādēm Ungārijai, gan līgums par desmit miljardu eiro ieguldīšanu divu jaunu Paksas atomelektrostacijas reaktoru celtniecībā. Taču, kā sarunā ar AFP norādījis Somijas Starptautisko attiecību institūta eksperts Ungārijas jautājumos Andrāšs Rakss, šos līgumus, par kuriem principiāla vienošanās panākta jau pagājušajā gadā, varējuši parakstīt arī krietni zemāka līmeņa amatpersonu vadītas delegācijas. Taču ģeopolitiskā situācija prasījusi, lai to darītu tieši V. Putins un V. Orbans, turklāt A. Rakss ir pārliecināts, ka «šoreiz tas bija svarīgāk Putinam, nevis Orbanam».
Kopš pagājušā gada pavasara, kad Krievija anektēja Krimu, bet ES ieviesa sankcijas, Krievijas līderis Eiropā neoficiāli ieguvis persona non grata statusu. Ja atskaita viņa pērnā gada jūnijā notikušo zibensvizīti Normandijā, kur tika atzīmēta 70. gadadiena kopš sabiedroto spēku desanta Otrā pasaules kara laikā, V. Putins ar oficiālu vizīti pabijis vien Austrijā. Vizīte Ungārijā ļāvusi Kremlim lojālajiem Krievijas medijiem kārtējo reizi deklarēt, ka «Eiropā viss nav tik viennozīmīgi, kā gribētu Brisele», un uzsvērt, ka bez Ungārijas Krievijai ir gana daudz sabiedroto (Grieķija, Kipra, Austrija, Čehija, Slovākija, Itālija), kuru līderi domā tāpat kā V. Orbans, bet pagaidām vienkārši ietur pauzi, šo viedokli nepaužot skaļi.
Deutsche Welle norāda, ka V. Orbana domugājienu demonstrē viņa sacītais. «Mēs esam pārliecināti, ka Krievijas atstāšana aiz Eiropas durvīm nav racionāla,» viņš teicis, piebilstot, ka Eiropas ekonomika nespēs būt konkurētspējīga bez ekonomiskās sadarbības ar Krieviju, bet Eiropas enerģētiskā drošība ir neiespējama bez enerģijas, kas nāk no Krievijas. Kā norāda AFP, V. Orbans faktiski mainījis termina «enerģētiskā drošība» nozīmi – mūsdienu Eiropā ar to saprot piegāžu diversificēšanu un nepaļaušanos tikai uz Krievijas energoresursu piegādēm, taču Ungārija, kas no Krievijas importē aptuveni 80% nepieciešamās naftas un 70% vajadzīgās dabasgāzes, izvēlējusies citu ceļu. Tagad līgums par Gazprom piegādēm pagarināts vēl uz diviem gadiem, bet V. Orbans lepni sacījis, ka tas esot «pietiekami elastīgs». Patērētājiem Ungārijā tas devis cerības, ka gāzes cena varētu samazināties, savukārt vietējo opozīciju un Briseli vedinājis uz domām, ka V. Orbans apmaiņā pret šo pretimnākšanu apsolījies aizstāvēt Krievijas intereses Eiropas Savienībā.
Ungārijas opozīcijai, tāpat kā Eiropas liberālajiem politiķiem un medijiem, V. Putina vizīte Ungārijā, kas sākās ar vainaga nolikšanu pie Sarkanās armijas karavīru pieminekļa, devusi jaunu iespēju apsūdzēt V. Orbanu rusofilijā un ES kopējo interešu nodevībā. Jāatgādina, ka arī iepriekš V. Orbanam bijušas domstarpības ar Briseli dēļ premjera realizētās iekšpolitikas, kurā nacionālās intereses liktas krietni augstāk par tā sauktajām Eiropas vērtībām, bet konstitūcijā iekļauti panti, kas deklarē Ungāriju par kristīgu valsti un atbalsta ģimeni tās tradicionālajā izpratnē. Pēc janvārī Parīzē notikušajiem uzbrukumiem V. Orbans bija viens no tiem, kurš nekautrējās paziņot, ka šādas problēmas rodas nekontrolētās imigrācijas dēļ un nav pat būtiski, kuras paaudzes ieceļotāji sarīkojuši slaktiņu.
Taču tas, ka šajos jautājumos V. Orbana un V. Putina domas sakrīt, ne tuvu nenozīmē, ka viņi ir draugi vai sabiedrotie. Lai gan Ungārija savulaik vilcinājās ar Krimas aneksijas un Krievijas agresijas Austrumukrainā nosodīšanu, V. Orbans allaž uzsvēris, ka atbalsta Ukrainas teritoriālo nedalāmību, bet nesen pat viesojās Kijevā un paziņoja, ka pieļauj Ukrainas iestāšanos ES – tiesa, tālākā nākotnē. Arī viņa retorika par sankciju bezjēdzību palikusi tikai retorikas līmenī. Ungārijas līdera nostāja vairāk izskaidrojama ar to, ka viņa valsts, iestājoties ES, nav saņēmusi to, uz ko cerējusi. PSRS pastāvēšanas laikos šī valsts līdz ar Dienvidslāviju bija viena no sociālisma bloka disidentēm ar relatīvi liberāliem likumiem. 1990. gadā, kad krita dzelzs aizkars, Ungārija bija viena no valstīm ar augstāko dzīves līmeni blokā, taču tagad tas būtiski pazeminājies. A. Rakss, kuru grūti turēt aizdomās par simpātijām pret Krieviju, norāda, ka V. Orbans vienkārši cenšas attaisnot savu vēlētāju cerības. Gluži tāpat kā sociālistiskās Ungārijas vadītājs Janošs Kadars, kurš veidoja attiecības ar Rietumiem, V. Orbans, neatsakoties no valsts pienākumiem pret ES un NATO, mēģina veidot attiecības ar Krieviju – Ungārijas interesēs.
Dienu pirms V. Putina ierašanās aptuveni 2000 cilvēku Budapeštas centrā protestēja gan pret konkrēto vizīti, gan Ungārijas valdības kursu uz labākām attiecībām ar Krieviju. Gājiens simboliski tika rīkots no pilsētas Austrumu stacijas uz Rietumu staciju, lai apliecinātu, ka ungāri nevēlas brāļošanos ar Maskavu, bet grib, lai viņu valdība solidarizējas ar citām ES un NATO valstīm. «Mēs jūtamies aizvainoti. Orbans Ungāriju padara par muļķiem, uzaicinot Putinu slēgt slepenas vienošanās laikā, kad Ukrainā plosās karš,» sarunā ar AFP sacījis viens no demonstrācijas rīkotājiem Martons Gulāšs. Cits opozīcijas aktīvists Gabors Vago sarunā ar AP norādījis, ka V. Orbans, kuru opozīcija nicīgi dēvē par Mazo Putinu, nodarbojas ar valsts putinizāciju. «Pilsonisko grupu mocīšana, pieaugošā korupcija, oligarhu aizvien tālāka aptaukošanās liecina, ka mēs tuvojamies Krievijas valsts pārvaldes modelim, attālinoties no Eiropas modeļa,» sacījis G. Vago. Jāpiebilst, ka pats V. Orbans pret šādu traktējumu attiecībā uz valsts pārvaldes modeli nemaz neiebilst. Pagājušā gada vasarā viņš izraisīja īstu vētru Eiropas liberāļu aprindās, paziņojot, ka Ungārija gan ir gatava demokrātijai, taču tā būšot «neliberāla demokrātija».