NO NOTIKUMA VIETAS: Latvieši knapi tiek ārā no ATO zonas

Par mata tiesu sekmīgi mājās atgriezies Gatis Priede, brīvprātīgo grupas SOS Ukrainai koordinators, kurš uz teroristu apsēsto Luhanskas TEC Ščastjē aizvedis latviešu saziedoto palīdzības kravu. Viņš jau sācis vākt nākamo vedumu.

Latviešiem veidojas arvien ciešāki kontakti ar Ukrainas Nacionālās gvardes brīvprātīgo bataljonu Aidars, kam bija paredzēta svaigākā aizvestā palīdzības krava. Stāsta Gatis Priede.

– Nodevām kravu bataljona Aidara vīriem tieši rokās – Ščastjes ciematā, ievedām iekšā Luhanskas termoelektrostacijas (TEC) teritorijā. Pašā antiterora operācijas epicentrā. Mēs braucām caur Lietuvu, kur paņēmām vietējo brīvprātīgo savākto palīdzību. Mūsu jau tā pilnais busiņš tika nopakots tā, ka, šķita, jūk pa vīlēm. Kolorītu ceļojumam piešķīra lietuviešu aizdotā bruņuveste, kuru iemetu busiņa salonā un kas spieda kājas, par sevi atgādinot ik uz bedres. Šoreiz mēs aizdomīgi izlikāmies Polijas muitniekiem. Muitniece mums pieprasīja izkraut visu kravu. Noskaidrojuši, ka mūsu vestās uzkabes nav ieroči un formastērpi ir Rietumu ražojuma, muitnieki atļāva mums krāmēt visu atpakaļ. Tālāk mūs sagaidīja Ukrainas robežsardze ar muitu. Taču, noskaidrojis, ka mēs esam volontieri, kas ved palīdzību Aidaram, virsnieks muitā nopūtās un novēlēja, kaut nevienam nebūtu jāpiedzīvo Ukrainas situācija. Domāju, ka mums palīdzēja burvju vārdiņš Aidars un man mugurā uzstieptā, no lietuviešiem aizlienētā militārā jaka ar brīvprātīgo 11. bataljona un Labējā sektora zīmotnēm, kas nostrādāja par sava veida parolēm. Nākamajā rītā pamodušies, sākām gatavoties ceļam uz antiterorisma operācijas (ATO) zonu, pārkraujot mantas Oleha busiņā. Mūs veda uz ATO zonu caur zaļo koridoru, proti, karavīri pirms mūsu iebraukšanas Ščastjē būs pārbaudījuši visus ceļmalas krūmus. Ar noteikumu: uzzinot par šaušanu ATO zonā, griežam busiņu atpakaļ. Ar noteikumu, ka pēc komandas mēs nēsāsim bruņuvestes un fotografēsim tikai to, ko mums atļaus.

– Kā izskatās ceļš?

– Braucienā redzētais atstāja nomācošu iespaidu. Sākot ar ceļu «kvalitāti», necaurredzamo tumsu, milzīgo vēju, par kuru priecājās Olehs (sliktos laika apstākļos teroristi neizmanto artilēriju). Tāpat nomācoši likās blokposteņi ar drūmiem, bruņotiem vīriem. Jo tuvāk frontei, jo biežākas pārbaudes blokposteņos. Milzīgais vējš, kas robežojās ar vētru, kas tālumā sita kopā elektrības vadus – iespaids bija kā Otrā pasaules kara frontē: nakts melnumā visas pamales zibeņoja kā pie artilērijas zalvēm. Bet tā pat vēl nebija īsta artilērija, tie bija tikai dabiski zibeņi… Kad uzausa gaisma, bijām tikuši pašā ATO zonā. 80 kilometrus no ceļa mērķa, bataljona Київ–12 dislokācijas vietā, mūs sagaidīja karavīrs ar iesauku Mamajs, kuram nodevām zābakus un silto jaku. Tālāk blokposteņi bija praktiski visur. Ceļu mums atkal deva maģiskais brīnumvārdiņš Aidars. Iebraucot pašā Ščastjē, pavērās īsta postaža. Izsisti stikli mājām, GRAD norauti jumti. Un milicijas pamestie blokposteņi.

– Tas vismaz ir progress. Pagājušajā vasarā Doņeckā redzēju, kā miliči sistemātiski palīdz separātistiem, vienlaikus saņemot darba algas no valdības Kijevā.

– Tagad, šodien, ir citādāk: ATO zonā blokposteņus bieži apsargā ne vien karavīri, bet arī miliči. Kā vēlāk noskaidrojās, divas dienas iepriekš notika teroristu uzbrukums TEC. Un, kā smīkņāja nacgvardi, līdzko dzirdama šaušana, miliči laižas lapās. Luhanskas TEC, kura atrodas apmēram 20 kilometrus no teroristu kontrolētās apgabala galvaspilsētas, nodrošina elektrību pašai Luhanskai un lielai daļai apgabala – gan teroristu, gan Ukrainas kontrolētai. Un uzbrukumi elektrostacijai praktiski nenotiek. Taču divas dienas pirms mūsu vizītes uzbrukums tika veikts, kurā diemžēl bojā gāja divi TEC aizstāvji.

– Kā jūs uzņēma frontinieki?

– Iebraucot TEC teritorijā, mūs sirsnīgi sagaidīja tās aizstāvji. Kā arī piecas sešas mīnmetēju zalves, ko raidīja Ukrainas karavīri teroristu virzienā. Godīgi sakot, man bija dūša papēžos. Drosmi nevairoja karavīru ieteikumi «piestāties tuvāk pie sienas», jo var nākt atpakaļ «otvetka» (t.i., atbildes zalve). Vēl vairāk – apziņa, ka vien nieka kilometra, pusotra attālumā no šīs vietas jau ir teroristu kontrolētā zeme. Ka starp mums un teroristiem nav nekādu spēku, mēs esam frontes pirmajā līnijā. Tāpēc ar apbrīnu skatījāmies uz karavīriem, kas mierīgi krāmēja ārā mantas no busiņa, un TEC strādniekiem, kuri strādāja savus energodarbus. Karavīri piedāvāja speķi un pīrāgus, taču atteicāmies. Jānis, visdrīzāk, no pieklājības – es no bailēm. Dieva vārds – šādos apstākļos par ēšanu domas nebija.

– Par ko ierakumos dzīvojošie interesējas, domā, runā? Kā mainās cilvēki frontē?

– Kad iekārtojāmies kādā no kabinetiem (ar ložu izsistiem stikliem) uz kafijas dzeršanu, sākās sarunas par visu. Karavīriem bija patiesa interese, ko un kā cilvēki domā Latvijā par notiekošo Ukrainā. Karavīri bija priecīgi par mūsu atvestajām mantām. Tas pat nav īstais vārds, jo redzējām karavīru aukstumā ar vasaras iešļūcamajām čībām. Un no formām – viss, kas viņiem bija, praktiski atradās mugurā. Ja izmazgā – nav ko vilkt. Kādam apšaudes laikā bija sadedzis guļammaiss, viņš tagad no mums dabūja jaunu. Taču viņi saņēma vēl ko – morālu atbalstu no Latvijas un Lietuvas. Un tā ir puse no mūsu veduma. Atklāti sakot, viņu teiktais mani aizkustināja. Un tur, ATO zonā, es sapratu, ka es ar divkāršu spēku turpināšu darboties mūsu SOS grupā. Bet, kamēr mēs par to visu runājām, kafiju dzerot, ik pa brīdim pārvietojāmies pa telpu – te mūs palūdza aizvākties prom no logiem, jo snaiperi «strādā», te pēc kāda tālumā dzirdama «bumbum» lika pietuvoties tuvāk sienai, jo tur šauj artilērija. Nezinātājs to pat var nedzirdēt, un tad var notikt nelaime. Par laimi, todien lādiņi tika šauti citā virzienā. Sirds sažņaudzas pie asins pēdām uz asfalta vietā, kur bojā gājuši divi karavīri.

– Viens otrs Kijevā šodien runā, ka brīvprātīgie bataljoni jāizformē, jo tie ir zemessargi, partizāni un «mahnovieši», kas nepakļaujas armijas štābam. Kā arī neļauj virsniekiem izzagt armijas krājumus, plus piespiež karot tos, kas Janukoviča laikā bija «parketa virsnieki».

– Kā smējās paši aidarieši, izformēt var to, ko saformē, bet viņi te ir brīvprātīgie, kuri nav nekādos oficiālos ministriju sarakstos. Par kaujas garu tur sūdzēties nenākas, jo viņi ir apņēmības pilni Luhanskas TEC pataisīt par otru Doņeckas lidostu. Kamēr mēs par to runājam, iegriežas aizstāvju komandieris, sirsnīgi saka paldies, spiež rokas. Viņu nepārtraukti izsauc pa rāciju. Izmantojot iespēju, tiek norāts kāds no karavīriem, kurš bijis pieķerts dzeršanā. Tiek piedraudēts… aizsūtīt mājās!

– Mājupceļā bija vienkāršāk?

– It nemaz. Pēc sirsnīgas atvadīšanās devāmies atpakaļ. Uzģērbām bruņuvestes. Netālu aiz TEC piestājam – uz asfalta redzamas bedres no GRAD šāviņiem. Fotografējam. Te pēkšņi Olehs izdzird tālos «bumbum». Komanda – mašīnā. Jābēg! Pēc kāda kilometra vai diviem uz šosejas mētājas neizsprādzis GRAD lādiņš pie bedres asfaltā. Šāviņš vēl nedaudz silts, gaisā jūtama pulvera smaka. Izbrauktu minūti agrāk – nez, kas būtu bijis. Kārtējais «bumbum» tālumā. Olehs iemet lādiņu busā, mēs metamies prom milzīgā ātrumā. Par savām izjūtām labāk nerunāšu. Kad esam jau kādus kilometrus no frontes, piestājam pie sašauta ukraiņu tanka uz fotosesiju. Tanku vietējie mierīgi noārda lūžņos. «Iepriecina» dzirdētais, ka pirms pāris dienām teroristu snaiperi apšaudījuši volontieru auto, turklāt praktiski pie pašas bāzes dziļā aizmugurē. Esot arī atrasta snaipera vieta. Braucot ārā no bāzes, man šis dzirdētais nedod mieru. Tumsā jūtos ļoti neomulīgi. Bet mēs brauksim uz Ukrainu atkal, kolīdz būs savākušies ziedojumi. Katrs zeķu pāris, katrs eiro, katra jaka – tai ir milzīga pievienotā vērtība, ko mēs dodam Ukrainai. Jo tā ir ne vien zeķe vai jaka, bet arī morāls atbalsts. Mēs to redzējām. Mūsu piekto kravu veidoja vismaz 91 ziedotāja devums, priekšā sestā palīdzības krava.