Ukrainas aizstāve Grībauskaite
Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite beidzamajos mēnešos kļuvusi pazīstama kā ļoti stingras pozīcijas paudēja attiecībā uz Krievijas agresiju pret Ukrainu. Uz savu Rietumeiropas kolēģu fona viņa izceļas ar to, ka nereti piemirst par diplomātisko etiķeti, saucot lietas saprotamos vārdos un brīdinot par Maskavas bīstamajiem plāniem.
Oficiālais Kremlis demonstratīvi cenšas D. Grībauskaites dzēlieniem nepievērst uzmanību, taču Krievijas interneta resursos tiek apzelēta viņas iespējamā sadarbība ar PSRS Valsts drošības komiteju un spriedelēts par to, ka Dzelzs lēdijas vadībā Lietuva virzās uz tādu pašu diktatūru, kāda bija no 1926. līdz 1940. gadam Antana Smetonas valdīšanas laikā.
Februāra sākumā Kijevas Pasaules politikas institūts, kas ik gadus sastāda Ukrainas starptautisko lobistu sarakstu, tā augšgalā licis tieši D. Grībauskaiti. «Viņa parādījusi piemēru, ka arī maza valsts spēj pārliecinoši pretoties spēcīgā kaimiņa ekonomiskajiem un ģeopolitiskajiem draudiem,» raksta interneta ziņu vietne Focus.ua. Pēc Krimas aneksijas daudzi Eiropas politiķi kā strausi slēpuši galvas smiltīs, cerot, ka Maskavas apetīte ar to būs aprobežojusies, un izliekoties nemanām, ka konfliktā Austrumukrainā arī redzama Maskavas roka. D. Grībauskaite reaģējusi atšķirīgi. «Tā ir atklāta teritoriālā agresija, ko veic nevis kaut kādi teroristi – separātisti, bet pati Krievija. Tāpēc, ka nedz separātistiem, nedz kādiem citiem ļaudīm nevar būt tādi ieroči. Tos nav iespējams nopirkt tirgū vai uz ielas, tie ir ļoti specifiski, un tādus spēj piegādāt tikai liela valsts,» Focus.ua citē viņas sacīto.
Nesenajā Minhenes drošības konferencē D. Grībauskaite uzsvēra, ka Eiropai jāsniedz visa iespējamā palīdzība Ukrainai, jo Krievijas agresija var skart visas Eiropas valstis. «Ja mēs nodosim Ukrainu un Ukrainas tautu, mēs nodosim paši sevi, jo būsim nākamie,» viņa brīdinājusi.
Tieši D. Grībauskaite ir viena no retajiem Eiropas valstu politiķiem, kura mudinājusi nekavējoties sniegt atbalstu Ukrainai, piegādājot tai bruņojumu, lai šī valsts spētu aizstāvēties pret agresiju. Tāpat viņa atļāvusies kritizēt pagājušajā nedēļā noslēgto Minskas vienošanos, norādot, ka uguns pārtraukšana un pamiers, protams, ir pozitīvs solis, taču šī vienošanās neatrisina pašu galveno problēmu – vairāki simti kilometru robežas starp Krieviju un Ukrainu joprojām neatrodas Ukrainas robežsargu kontrolē, līdz ar to pār robežu var tikt pārvests un tiek pārvests bruņojums, munīcija un citas piegādes separātistiem un Krievijas spēkiem, kas tos atbalsta. Bet pāris stundas pēc Minskas sanāksmes noslēgšanās Lietuvas prezidente, dodoties uz ES valstu samitu, ne bez nožēlas sacīja, ka tuvākajā laikā par jaunām sankcijām pret Krieviju, visticamāk, netiks spriests.
Eiropas kolēģu piesardzīgā nostāja un nevēlēšanās lieki kaitināt Krieviju D. Grībauskaitei šķiet nesaprotama. Pirms dažām dienām, pasniedzot akreditācijas rakstu jaunajam Lietuvas sūtnim NATO Vītautam Ļeškjavičam, viņa bez aplinkiem sacījusi, ka «Lietuvai jātiecas uz nozīmīgāku ASV un citu NATO valstu klātbūtni Lietuvā un visā reģionā». Krievu medijiem tas devis iespēju apgalvot, ka D. Grībauskaite ir nonākusi amerikāņu maizē un Eiropā aizstāv nevis Briseles, bet Vašingtonas intereses. Taču tajā pašā laikā tiek kultivēta vēl cita sazvērestības teorija – D. Grībauskaite tiek izmantota kā instruments, lai Krievijai skaidri liktu saprast, ko par to domā ES lielo valstu līderi (Angela Merkele, Fransuā Olands, Deivids Kamerons), kuri paši nevar atļauties šādus izteikumus, jo ar tiem Krievijas līderis Vladimirs Putins tiktu iedzīts stūrī un nebūtu iespējas mēģināt domstarpības risināt diplomātiskā ceļā. Tāpēc ļoti iespējams, ka Krieviju par «teroristisku valsti» uzskata ne tikai Viļņā, bet arī citās Eiropas galvaspilsētās.