Vācija kategoriski noraidījusi Grieķijas jaunā premjerministra Alekša Cipra prasību samaksāt kompensāciju par zaudējumiem, ko Grieķijai no 1941. līdz 1944. gadam nodarīja nacistiskās Vācijas okupācija. Pēc Berlīnes amatpersonu domām, šī vēstures lappuse jau esot pāršķirta – visticamāk, jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Vācija izmaksājusi reparācijas savulaik okupētajām Eiropas valstīm, bet pavisam noteikti 1990. gadā valsts atkalapvienošanās procesa laikā.
Svētdienas vakarā A. Ciprs, uzstājoties parlamentā, paziņoja, ka Grieķijai ir «morāls pienākums» no Vācijas pieprasīt kompensācijas – gan par postījumiem, kas nodarīti nacistu okupācijas laikā, gan par nacistiskās Vācijas piespiedu aizņēmumu no Grieķijas bankas, kas tā arī nekad netika atdots. Žurnāls Der Spiegel atgādina, ka šīs prasības nav jaunas. Atšķirībā no daudzām citām Rietumeiropas valstīm, kas nacistu okupācijai faktiski nepretojās, liela daļa kreisi noskaņoto grieķu aktīvi iesaistījās pretošanās kustībā, bet pēc kara uzskatīja, ka viņi ir nodoti, jo karā zaudējusī nacistiskā Vācija pienācīgas reparācijas un kompensācijas nesamaksāja. Jautājums aktualizēts vairākas reizes, beidzamo – 2013. gadā, kad ekspertu grupa Panajoša Karakouša vadībā izanalizēja vairāk nekā 190 000 lappušu dažādu dokumentu un sastādīja ziņojumu Grieķijas finanšu ministrijai. «Grieķija tā arī nav saņēmusi kompensāciju – nedz par aizdevumiem, ko tā bija piespiesta izsniegt Vācijai, nedz postījumiem, kas valstij tika nodarīti kara gados,» šīs komisijas atzinumu citējis laikraksts To Vima.
Lai gan finanšu ministrija un vēlāk ārlietu ministrija šim dokumentam nekavējoties uzlika slepenības zīmogu, presē noplūdusi informācija, ka par sagrauto infrastruktūru Grieķijai pienāktos 108 miljardus eiro liela kompensācija, bet vēl 54 miljardi eiro ir Grieķijas bankas izsniegtais aizdevums Reihsbankai, – no tā, starp citu, tika finansētas okupācijas armijas karavīru algas, nodrošināta viņu apgāde ar visu nepieciešamo. Kopā tas veido 162 miljardus eiro jeb aptuveni pusi no pašreizējā Grieķijas valsts parāda, un Grieķijā daudzi uzskata, ka būtu tikai taisnīgi, ja šo summu kompensētu Vācija. Jāatgādina, ka tieši šo valsti un tās kancleri Angelu Merkeli grieķi vaino par pirms pieciem gadiem uzspiesto taupības politiku, kas būtiski samazinājusi viņu labklājības līmeni un iedzinusi Grieķiju parādu jūgā. Protesta demonstrācijās redzamajos plakātos A. Merkele nereti salīdzināta ar nacistiskās Vācijas fīreru Ādolfu Hitleru, bet mūsdienu Vācija dēvēta par Ceturto reihu, kas atkal okupējis Grieķiju – šoreiz nevis militāri, bet ekonomiski.
Iepriekšējā Grieķijas valdība, kuru vadīja starptautiskajiem aizdevējiem lojālais Antonis Samarass, no straujākas rīcības un konkrētu prasību izvirzīšanas Vācijai izvairījās – acīmredzot, lai nebojātu attiecības ar Eiropas politisko un ekonomisko eliti. Interneta ziņu vietnes The Local vācu redakcija norāda, ka vien Grieķijas prezidents Karols Papulijs (Otrā pasaules kara laikā viņš pats bija pretošanās kustības cīnītāju rindās) pērn sarunā ar savu Vācijas kolēģi Joahimu Gauku aicinājis pēc iespējas drīzāk uzsākt sarunas par kompensāciju izmaksāšanu. J. Gauks, kurš pirms tam lūdzis Grieķijai piedošanu par nacistu pastrādātajiem noziegumiem, atbildējis: «Vienīgais, ko varu jums sacīt – nav nekāda juridiska pamata šā jautājuma aktualizēšanai.»
Līdzīga šonedēļ bijusi arī Vācijas vicekanclera un ekonomikas ministra Zigmāra Gabriela reakcija. «Iespēja, ka tas varētu notikt, līdzinās nullei,» viņš sacījis, komentējot A. Cipra prasības. Z. Gabriels atgādinājis, ka 1960. gadā Vācija jau izmaksājusi Grieķijai 115 miljonus vācu marku, ar ko izpildījusi savas saistības. Juridiski Berlīne no tām, vēlākais, atbrīvojusies 1990. gadā, kad īsi pirms Vācijas atkalapvienošanās tika parakstīts Divi plus četri līgums starp abām Vācijas valstīm un četrām valstīm, kas tiek uzskatītas par Otrā pasaules kara uzvarētājām – PSRS, ASV, Lielbritāniju un Franciju.
The Local norāda, ka tieši šī vienošanās formāli pielikusi punktu Otrajam pasaules karam. Interneta ziņu vietne atgādina, ka Grieķija no savām tiesībām pieprasīt lielākas reparācijas no Vācijas faktiski atteikusies dažus gadus pēc kara beigām, – tās valdībai bija nepieciešams ASV ekonomiskais atbalsts, un tā pakļāvās Vašingtonas lūgumam neizdarīt pārāk lielu spiedienu uz Vācijas Federatīvo Republiku, kuras ekonomiskā atgūšanās notika Māršala plāna ietvaros. Ekonomikas profesors Albrehts Ritšls sarunā ar Der Spiegel vēl 2011. gadā atzina, ka, pateicoties amerikāņu nostājai, Otrajā pasaules karā zaudējusī Vācija veiksmīgi izvairījusies no reparāciju maksāšanas. «XX gadsimtā Vācija vispār bija pasaules sliktākā parādu maksātāja,» viņš norādījis.