Krievijas agresija pret Ukrainu padarījusi terminu hibrīdkarš par ļoti populāru politiskajās un militārajās aprindās, un pagājušās nedēļas nogalē Minhenē notikušajā 51. drošības konferencē šai tēmai bija veltīta speciāla diskusija.
Lai gan par precīzu hibrīdkara definīciju vēl notiek diskusijas, ar to saprot kādas valsts slēptu agresiju pret citu valsti, izmantojot visdažādākos iespējamos līdzekļus – sākot ar ekonomiska un politiska spiediena izdarīšanu, turpinot ar situācijas destabilizēšanu, kurā iesaista valstij nelojālo vietējo iedzīvotāju grupas, un beidzot ar masīvu propagandas kampaņu un informatīvo karu.
Bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens pagājušonedēļ sarunā ar Daily Telegraph par «hibrīdkara ekspertu» nodēvējis Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, brīdinot, ka viņš neriskēs sarīkot atklātu uzbrukumu kādai no NATO dalībvalstīm, taču varētu mēģināt Baltijas valstīs sarīkot hibrīdkaru, lai pārbaudītu, vai Ziemeļatlantijas alianses solījumi par kolektīvo aizsardzību un palīdzības sniegšanu valstij, kura pakļauta uzbrukumam, patiešām ir vērā ņemami. Vēl drūmāku scenāriju ieskicējis bijušais V. Putina padomnieks ekonomikas jautājumos Andrejs Ilarionovs. Polijas interneta ziņu vietnes Plus Minus korespondentam viņš sacījis, ka šādu Kremļa vēršanos pret kādu no kaimiņvalstīm uzskata par neizbēgamu. «Vienīgais jautājums ir – kad tas notiks. Krievija jau sen kā sākusi destabilizēt situāciju Gruzijā, Kazahstānā, Azerbaidžānā, kā arī Latvijā un Bulgārijā. Es uzskatu, ka nākamajos divos gados varam gaidīt šo aktivitāšu kulmināciju. Mums ir jāgatavojas hibrīdkaram, nevis militāram iebrukumam. Domājams, ka šajās valstīs varētu parādīties dažādas grupas, kuras mēģinās destabilizēt situāciju,» viņš izteicies.
Reaģējot uz šiem brīdinājumiem, Igaunijas premjerministrs Tāvi Reivass intervijā sabiedriskajam medijam ERR uzsvēris, ka Igaunija ņem vērā draudus un attiecīgi nostiprina savu drošību, investējot valsts aizsardzībā. Viņš arī norādījis: «Hibrīdkarš nav kāda jauna kara vešanas metode, kas spētu pārsteigt stratēģus – ne pasaulē, ne Igaunijā, ne Krievijā.» To pašu savā publikācijā uzsver interneta ziņu vietne EUObserver.com, kas raksta, ka «hibrīdkarš nav nedz kāds jaunums, nedz Krievijas izgudrojums». «Šie paņēmieni ir tikpat seni kā paši kari, arī rietumvalstis atsevišķus elementus nereti diezgan efektīvi izmantojušas vismaz taktiskā līmenī,» uzsver EUObserver.
Apkopojot dažādas definīcijas, šī interneta vietne raksta, ka hibrīdkarš ir naidīgu akciju virkne, kas aizvieto plaša mēroga militāro iebrukumu, taču tajā pašā laikā nopietni novājina pretinieku. Sabotāža, graujošas izlūkgrupu un diversantu darbības, vietējo nemiernieku atbalstīšana, pretinieka ekonomikas graušana, kurā iesaistīti ne tikai bruņoti grupējumi, bet arī hakeru grupas, politiskās vides destabilizēšana, aktīva dezinformācijas kampaņa – tās visas ir hibrīdkara sastāvdaļas. Atsevišķi to elementi ir zināmi un tikuši plaši pielietoti jau kopš aizvēsturiskiem laikiem, kad, piemēram, tika uzpirkti ļaudis, kuri atvēra ienaidniekam ielenktu cietokšņu vārtus, vai saindēts ūdens akās, lai mazinātu vietējo iedzīvotāju pretošanās spējas. Taču tie ir tikai atsevišķi elementi – hibrīdkarš mūsdienu izpratnē prasa, lai tie tiktu prasmīgi koordinēti, lai atsevišķas operācijas notiktu tieši stratēģiskās pavēlniecības ieplānotajā laikā, jo tikai tad iespējams panākt vēlamo rezultātu. «Tāpat ir svarīgi, lai agresors varētu ticami noliegt, ka ir iesaistīts šajā darbībā,» raksta EUObserver.com.
Protams, ka ne mazāk svarīgi ir tas, lai teritorijā, pret kuru tiek vērsts hibrīdkarš, būtu izveidojušies agresorvalstij labvēlīgi apstākļi. Kopš pagājušā gada marta par klasisku hibrīdkara piemēru tiek uzskatīta Krievijas zibenīgi veiktā Krimas aneksija, kas lielā mērā nodrošināta ar gluži kā no gaisa parādījušos mazo, zaļo cilvēciņu (Krievijas terminoloģijā – pieklājīgo ļaužu) palīdzību. Krimā šādi apstākļi bija. Kopš PSRS sabrukuma 1991. gadā Ukrainas centrālās varasiestādes nepievērsa pienācīgu uzmanību pussalas iedzīvotāju vēlmēm un vajadzībām, faktiski vairāk nekā 20 gadu garumā Krima bija nošķirta no Ukrainas sabiedriski politiskās dzīves. Krievijas Melnās jūras flotes klātbūtne un daudzie krievu militārie pensionāri, kas dzīvoja pussalā, nodrošināja to, ka liela un aktīva iedzīvotāju daļa sevi drīzāk identificēja ar Krieviju, nevis Ukrainu, šādu attieksmi veicināja arī krievu mediju un krievu valodas dominējošais stāvoklis. Varas maiņa Kijevā un vairāku Eiromaidana varoņu kareivīgie paziņojumi, ka nu beidzot Krimu ar varu varēs piespiest «mīlēt Ukrainu», noveda pie loģiska iznākuma – mazo, zaļo cilvēciņu aktivitātes pussalā tika uztvertas ja ne ar sajūsmu, tad izpratni.
Doņeckas un Luhanskas apgabalos tik labvēlīga situācija agresoram vairs nebija, jo, sākot ar maija vidu, Ukraina spēja mobilizēt savus bruņotos spēkus un uzsākt diezgan veiksmīgu cīņu pret separātistiem. Pagājušā gada vasaras nogalē Krievija, šķiet, saprata, ka hibrīdkara iespējas sevi ir izsmēlušas, un militārā palīdzība separātistiem tiek sniegta aizvien atklātāk un atklātāk. Uz to Minhenes konferencē norādījusi Vācijas kanclere Angela Merkele, uzsverot, ka brīdī, kad agresorvalsts sāk izmantot militārus līdzekļus, hibrīdkarš ir beidzies un sācies ķēdes pēdējais posms.
«Viens no iemesliem, kādēļ hibrīdkarš ir tik bīstams un potenciāli destabilizējošs, ir tas, ka ārējam agresoram ir samērā vienkārši un lēti to uzsākt, bet tai pusei, kurai jāaizsargājas, tas izmaksā dārgi visplašākajā nozīmē,» raksta EUObserver. Ukrainai pret separātistu un diversantu bandām nācās izmantot smago bruņutehniku, artilēriju un aviāciju, kas daļai starptautiskās sabiedrības (pateicoties arī Krievijas mediju propagandai) radīja iespaidu par pārmērīgu spēka lietošanu – gluži tāpat kā tas notika pirmā Čečenijas kara laikā, kad par pilnvērtīgām armijas operācijām pret partizāniem tika kritizēta Krievija.