Separātistu ziemas ofensīva tuvu pie izgāšanās
Azovas piekrastes lielākā ostas pilsēta Mariupole divu ļoti grūtu nedēļu noslēgumā tomēr paliek Ukrainas kontrolē: prokrieviskajiem separātistiem nav izdevies ieņemt Doņeckas apgabala pagaidu galvaspilsētu.
Aptaujātie Ukrainas puses karotāji un viņu brīvprātīgie apgādnieki, kuri par armiju un Nacionālo gvardi zina brīžiem tikpat daudz, cik paši valsts aizstāvji, visi kā viens apstiprina: juceklis un haoss valda gan ukraiņu pusē, gan separātistu pusē. Līdz ar to separātistu neapšaubāmais pārsvars skaitliskajā spēkā un ugunsjaudā izčākst nekoordinētos uzbrukumos, ko Ukraina pat ar mazākiem spēkiem spēj atvairīt, jo separātistu dažādie grupējumi savā starpā nesadarbojas.
Stratēģijas trūkums
Donbasā plāna trūkums līdzšinējā karadarbībā bijis vērojams visās pusēs, bet aizvadīto divu nedēļu ofensīva it īpaši parādījusi prokrievisko kaujinieku nespēju pat elementārākajās stratēģiskajās darbībās. Kara pamatlikums nosaka: trieciens jāvērš pret ienaidnieku vismazāk gaidītajā vietā, bet, lai to izdarītu, vispirms citā vietā jāsarīko skaļa uzmanības novēršanas akcija. Uzsākot ziemas ofensīvu, Doņeckas «tautas republiku» (DNR) un Luhanskas «tautas republiku» (LNR) spēki uzbrukumu nerīkoja pēkšņi, bet par to paši paziņoja medijos, ļaujot ukraiņiem būt maksimālā gatavībā. Abas puses jau kopš decembra pēdējām nedēļām pa naktīm bija pievedušas ievērojamas tehnikas un dzīvā spēka rezerves.
Kad uzbrukums tomēr sākās, teroristu spēki nesarīkoja uzmanības novēršanas uzbrukumu, tā vietā dodoties frontāli virsū Mariupolei. Nenotika pat pilsētas ielenkšanas mēģinājums. Divu dienu laikā viņu spēki, praktiski nepavirzījušies uz priekšu, bija apturēti – nostrādāja ierakumu un aizsprostu kārtas, ko Mariupoles krievi bija brīvprātīgi sarakuši vēl pagājušajā vasarā, lai atbrīvotāji netiktu viņus atbrīvot.
Paralēli Mariupoles virzienam separātisti turpina uzbrukt Debaļceves un Sčastjes pilsētām, gluži kā cenšoties atgūt vasaras beigās pazaudētās teritorijas Slovjanskas un Kramatorskas virzienā. Šeit separātistu guvums izpaudies dažos ukraiņu blokposteņos, bet ne vairāk. Tātad koncentrēta trieciena vietā separātisti izšķieduši savilktās rezerves, uzbrūkot vairākos virzienos, rezultātā negūstot īstus panākumus nevienā no tiem.
Nevadāmie grupējumi
Kāpēc vietējo un ārzemju separātistu, kaukāziešu un tagad arī Krievijas Federācijas regulārās armijas vienību kaujinieki pieļauj šādas bērnišķīgas kļūdas? DNR un LNR teritorijās kopumā operē vismaz divi duči dažādu teroristu bandu, neskaitot Krievijas regulārās vienības. Daudzas no šīm bandām nepakļaujas nevienam, naidojas savā starpā. «Mēs esam ievērojuši, ka viņu pašu starpā notiek apšaudes un kaujas, ne tikai viņiem ar mums,» stāsta ukraiņu izlūkgrupas diversants Timofejs Zlatkins. Turklāt no viņa teiktā izriet, ka arī Krievijas karotāji savā starpā greizsirdīgi sacenšas par iespēju izkalpoties Kremļa priekšā. «GRU apšauda FSB pozīcijas, tie savukārt gāž pa kaut kādiem bandītiem. Kur stāv Krievijas regulārā armija, tur DNR kaujiniekus neredzēt, un otrādi. Un tas viss notiek DNR iekšienē. Mēs tikai redzam, kā tas notiek.»
Šādā situācijā nav jābrīnās, ka par kopēju stratēģiju runāt ir pagrūti – pat ja kāds būtu spējīgs tādu izstrādāt, diez vai varētu panākt, ka šo stratēģiju visi ievērotu. Ukrainai tas kļuvis par atvieglojošu faktoru. Pašu ukraiņu starpā tāpat pastāv domstarpības starp dažādām partijām, regulāro armiju un Nacionālo gvardi, Labējā sektora kaujiniekiem un dažādiem neregulāriem partizānu grupējumiem, kuri vēl nav izauguši līdz oficiāli atzītu bataljonu statusam, un paši ukraiņi viņus dēvē par «mahnoviešiem». Tomēr ukraiņi šīs domstarpības līdz šim vienmēr pratuši pārvērst demokrātiskās diskusijās, pat ja ne vienmēr gluži pieklājīgās. Taču savējie ar savējiem spēka cīņas nerīko. «Mūs vieno apziņa: ja mēs šeit nestāvēsim [pie Doņeckas un Mariupoles], tad diennakts laikā ienaidnieks būs pie Kijevas, bet vēl pēc nedēļas – pie Varšavas,» rezumē izlūks Timofejs Zlatkins.
EDSO – vienīgie neitrālie
Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas novērotāju misija ir vienīgie cilvēki Ukrainā, kuri spējuši atrast jebkādu kopīgu valodu ar visiem grupējumiem gan DNR iekšienē, gan ārpus tās. «Kā viņiem tas izdodas, nevaru iedomāties, bet tajās reizēs, kad EDSO baltie džipi dodas iekšā DNR kontrolētajās teritorijās, uz viņu pusi neatskanēs neviens šāviens. Mēs to reizēm esam izmantojuši un braukuši viņiem vienkārši pakaļ, tādā veidā iekļūstot dziļi iekšā teroristu zonās, lai varētu tur veikt savus uzdevumus, un pēc tam vienmēr esam tikuši ārā,» T. Zlatkina balsī nedzird ne mazāko pašapmierinātību par šādu kara viltību izmantošanu. Viņam tās kļuvušas par ikdienu.
Paredzams, ka separātistu ofensīva neatslābs visu mēnesi, jo pavasarī melnzemes stepe pārvēršas smagajai tehnikai neizbraucamā masā. Tas nozīmē, ka visām kaujas operācijām jābūt pabeigtām līdz šķīdoņa sākumam, kas Ukrainā var pamazām iestāties jau februāra beigās vai marta sākumā. Tas pats attiecas uz iespējamiem ukraiņu pretuzbrukumiem. Tāpēc februāris stepē gaidāms karsts.