TŪRISMS: Latvietes meklē Hemingveju

Ilgotais ceļojums uz Kubu ir sācies. Ielidojot Varadero, uzreiz var just, ka gaiss smaržo citādi. Sajūta kā baseinā: karsts un mitrs. Robežsargs, kurš pārbauda pasi, nezina, ka ir tāda valsts Latvija, un negrib mūs laist pāri robežai. Gandrīz visas naktis apmetīsimies Casa Particular – apartamentos, ko izīrē paši kubieši. Tas ir tuvākais tiem apstākļiem, kādos dzīvo paši kubieši, un noteikti arī interesantākais.

Mēs braucam uz netālo pilsētu Matanzasu, kur pārnakšņosim pa ceļam uz Havanu. Osvaldo, mūsu Casa saimnieks, mums ir atbraucis pakaļ ar 1955. gada Chevrolet. Mājas saimnieks mums atgādina, ka Kubā ir jānobauda piecas lietas: salsa, rums, cigāri, kafija un langusts.

Skaistās lindas

Brokastis ir tieši manā gaumē: cepta ola ar desu un sieru un svaigi augļi ar kafiju un svaigi spiestu sulu. Tādas arī turpmāk ir visas mūsu brokastis. Pēc tam neliela pastaiga pa Matanzasu. Pilsēta ir netīra, nelielā haosā, ar daudziem cilvēkiem, kuri vai nu nesteidzīgi kaut kur dodas, vai vienkārši sēž skvēriņos. Un visi vīrieši mums māj, svilpj, mašīnas pīpina, un mēs visas esam lindas (linda spāņu valodā nozīmē «skaista»).

Pēc pastaigas Osvaldo mūs sagaida ar langustu. Tas ir pirmais langusts manā dzīvē – drusku sīksts, bet noteikti garšīgs. Kādreiz privāta langustu zveja Kubā bija aizliegta, bet arī tolaik katrs sevi cienošs tūristu apartaments tādus piedāvāja. Melnais tirgus Kubā toreiz un tagad ir ļoti plašs. Un tādas pusdienas mājas saimniekam ienes kaudzīti Kubas konvertējamās valūtas, par ko nav jāmaksā nodokļi.

Uz Havanu mūs ved saimnieka sarunāts privātais taksis, tas ir arī labākais variants, jo braukt ar tūristiem paredzēto starppilsētu autobusu, uz kura grafiku īsti paļauties nevar, nav prāta darbs, tāpēc nepaļaujamies arī mēs un pēc dažām stundām esam jau Kubas galvaspilsētā – Havanā.

Karstās Havanas naktis

Havanā mums ir jau iepriekš internetā norezervēta Casa¬ Vedado rajonā. Tas ir privātmāju rajons, un visur var sajust, cik tas ir bijis skaists. Dažas mājas ir atjaunotas un nokrāsotas, dažas nolaistas, taču tāda ir visa Kuba.

Dodamies uz Hotel National pusi. Un tas ir tieši tik varens un iespaidīgs, kā esmu to iedomājusies. Šajā viesnīcā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados mitinājās amerikāņi. Der paskatīties filmu Dirty dancing. Havana nights, jo tieši šajā viesnīcā notiek filmas darbība.

Iedzeram pa mohito, kokteilis nav svarīgs, svarīgas ir sajūtas, kas pārņem, tur sēžot: ir kā mēs nonāktu 60 gadus senā pagātnē. Amerikāņi ir augšā, uz klints, skaistās viesnīcas terasē, bet kubieši lejā, un nekas pa šiem gadiem nav mainījies, jo vietējie šajā viesnīcā netiek iekšā. Šķiet, tūlīt sāks spēlēt rokenrolu un parādīsies amerikānietes skaistās, kuplās kleitās un perfektās frizūrās.

Vietējie iedzīvotāji daudz laika pavada, laiskojoties uz Malecon. Tā ir liela iela gar pašu okeāna krastu ar platu trotuāru, kur gan dienā, gan vakarā atpūšas un bauda mirkļus īstie Havanas iedzīvotāji. Kāds muzicē, kāds pārdod uzkodas, daži skūpstās, daži ir atnākuši ar savu rumu baudīt silto vakara vēju, bet tieši tur ir īstā dzīve.

Nākamajā rītā dodamies uz veco Havanu. Pirmām kārtām devāmies uz viesnīcu Ambos Mundos (abas pasaules – spāņu val.) Šajā viesnīcā vairākus gadus uzturējies Ernests Hemingvejs. Lifta zēns, vedot mūs uz jumta terasi, pat zināja, kur ir Latvija un kas ir Baltijas valstis. Jumta terasē atkal bija muzikanti, kas spēlēja salsu. Ieraugot mūsu rožainos vaigus (kokteiļos alkohols patiešām nebija žēlots), lifta zēns noteica: «Viens mohito, un diena kļūst vēl skaistāka!»

Havana ir daudz vairāk sakopta, tajā ir vairāk restaurētu māju, nekā to biju gaidījusi. Skaistā koloniālā arhitektūra ir spilgta un krāsaina. Ir daudz jauku, ēnainu kafejnīcu, kur patverties no pusdienas tveices, un ir arī daudz tūristu. Taču jāpabrīdina ceļotāji: sekojiet līdzi saviem rēķiniem, jo tūristi ir svētās govis, kuras aiztikt nevar, toties var un vajag slaukt katrā izdevīgā brīdī.

Daikiri un revolūcija

Kubā ir revolūcijas kults, un cauri Purvciema izskata rajonam mēs virzāmies uz Revolūcijas laukumu. Hosē Marti memoriālā šajā laukumā ir arī 109 metrus augsts skatu tornis, taču1. janvārī augšā mūs neviens nelaiž. Nākas samierināties ar lielajām Če Gevaras un Kamillo ģīmetnēm uz pretējo māju sienām, un, droši šķērsojot sešu joslu ceļu, dodamies apskatīt Havanā vēl neredzēto.

Kubā kā jau sociālisma zemē arī saldējuma kafejnīcas ir valsts pārziņā, un valstī ir viens saldējuma kafejnīcu tīkls – Copelia. Havanā tā ir liela iestāde ar parku apkārt. Taču, lai nopirktu saldējumu, ir mazliet jāiespringst, jo ir sadalītas vietas, kur saldējumu var nopirkt vietējais par vietējiem peso un kur tūrists par konvertējamiem peso.

Amerikāņi Havanā ir bijuši visu laiku. Havanā atrodas milzīga ASV diplomātiskās misijas ēka – ASV Interešu sekcija. Amerikāņi uz savas ēkas sienas bieži vien izvieto dažādus plakātus un elektroniskus tablo, kas informē par cilvēktiesībām un citiem jautājumiem, Fidels Kastro tieši pretim ēkai ir pavēlējis izveidot Antiimperiālistisko parku. Tas ir memoriāls par godu revolūcijas uzvarai. Un tieši ēkai pretim plīvo milzīgs skaits Kubas karogu, kas aizsedz amerikāņu skatu uz piekrasti. Lai vai kādi būtu bijuši Fidela nodomi, bet vējā plīvojošie karogi ir patiešām skaisti!

Dodoties uz veco Havanu, izmantojām tūristu pārvietošanās līdzekli – Coco taxi. Tā ir uz motorollera uzbūvēta kaste, kurā var iesēsties divi cilvēki. Tālāk ir pastaiga pa lielisko El Paseo, kas ir Barselonas La Ramblas analogs, tikai bez suvenīru bodītēm un dzīvajām skulptūrām, bet ar futbolu spēlējošiem jauniešiem, izžautu veļu uz māju balkoniem un Daikiri bārā El Floridita, kas sevi tūristiem piesaka kā bārs, kurā ir radies šis kokteilis. Vidējā Daikiri cena ir 3 CUC, El Floridita par to atstājam 6 CUC, un tas nebūt nebija divreiz labāks par pārējiem, toties šim kokteilim ir vēstures piegarša, turklāt ir iespēja nobildēties ar bronzā izlieto Hemingveju, kas atspiedies pret bāra leti.

Pēdējais vakars: dodamies uz slavenu Havanas naktsklubu El Gato Tuerto (vienacainais kaķis – spāņu val.). Kluba puskrēslā uz nelielās skatuves kāda kubiešu sieviete vecumā starp 60 un 90 gadiem dzied melanholiskas dziesmas. Atmosfēra ir nedaudz maģiska. Pēc tam uz skatuves sāka iekārtoties nākamā grupa, un mēs negaidījām nekādu lielo pārsteigumu. Vairāki jauni vīrieši sāka spēlēt un zālē aiz rokas ieveda vēl vecāku kubiešu sievieti – vecumā starp 80 un 120 gadiem, ļoti maza auguma, toties ar milzīgu skatuves harismu. Viņa bija sarkanā bikškostīmā, melnos atlasa cimdos un ar baltu platmali galvā. Viņa dziedāja tradicionālo Kubas mūziku, dejoja, stāstīja jokus un izrīkoja jaunos muzikantus! Bija pilnīgi skaidrs, kurš tur ir galvenais. Tā bija Huana Bacallao – slavena kubiešu dziedātāja, un viņai tiešām šogad 90 gadu jubileja.

Uz Trinidadu!

Trinidadā ieradāmies vēlā pēcpusdienā. Tumšs tur kļūst ātri, taču Trinidada ir mazpilsēta, tur dzīvo aptuveni 50 000 iedzīvotāju, un tai nav lielpilsētas tumšo stūru.

Trinidada ir tūristu iecienīta pilsēta, tāpēc izklaižu bija daudz. Ir daudz krogu ar dzīvo mūziku, ir arī Casa dela musica, pilsētas centrā uz skatuves spēlē dažādu mūziku, ir iespēja uzdejot salsu. Mēs devāmies tālāk nobaudīt vietējo kokteili Canchanchara. Tas ir pirmais Kubā radītais kokteilis, kas radies tieši Trinidadā. Tajā ir rums, laima sula un medus, un to pasniedz īpašos mazos māla trauciņos.

Pēdējā mūsu šīvakara izklaižu sarakstā bija Ala. Tā ir diskotēka, kas atrodas īstā alā. Cilvēku jūra, visas iespējamās tautības, visi dejo, smejas, iepazīstas un patiešām lieliski pavada laiku. Pēc pāris tur pavadītām stundām sajūta bija kā pēc pirts, bet apmeklējums noteikti bija tā vērts.

Trinidada dienasgaismā ir maza, sakopta un krāsaina pilsētiņa ar ļoti skaisti atjaunotu pilsētas centru. Ir daudz suvenīru veikalu, cigāru veikals un simtiem tūristu. Taču šo svelmaino dienu (+30 grādi pēc Celsija) mums sagribējās padarīt vēl svelmaināku, tāpēc devāmies uz pludmali – Playa Ancon. Tā atrodas tikai 10 kilometru attālumā no pilsētas. Plata baltu smilšu pludmale, silta, gaišzila jūra un karsta saule. Burvīgi!

Pludmales kafejnīcā apēdām dārgas garneles, un tālāk mūs gaidīja ceļš uz pilsētu Sankti Spiritus. Tā kā bija sestdienas vakars, devāmies uz pilsētas laukumu, no kura skanēja mūzika. Šķita, ka visa pilsēta ir sanākusi laukumā baudīt silto vakaru. Vieglām vakariņām atradām burvīgu mazu restorāniņu, kur tikām pie sasodīti labām sviestmaizēm. Pēc tam devāmies uz Casa dela Trova. Tas ir kā pilsētas kultūras nams, kur vakaros skan mūzika un uzstājas vietējie mākslinieki. Arī šovakar tur bija pilns. Bija iespēja izdejoties un aprunāties ar kubiešiem.

Garais ceļš līdz Barakoa

Nākamās dienas plāns bija pilsēta Santjago de Kuba. Tā ir otra lielākā Kubas pilsēta. Tomēr sirds sauca pēc pludmales smiltīm. Izstaigājām pilsētas centru, apskatījām Djego Velaskesa māju, kas ir viena no vecākajām celtnēm Kubā, un devāmies tālāk, lai nokļūtu pēc iespējas tuvāk mūsu galamērķim – Barakoa. Taču pa ceļam bija vēl viena nakšņošanas vieta – Gvantanamo. Tieši tā pati pilsēta, kuras pievārtē ir ASV briesmīgais cietums, un tieši tā pati pilsēta, par kuras meiteni dzied Hoseito Fernandess dziesmā Guantanamera. Bet citādi šī pilsēta nav pieminēšanas vērta, tik vien kā nenormālajās neonā krāsās izkrāsotie apartamenti un dīvaini greznais konvertējamo peso restorāns, kur ieturējāmies tikai mēs. Toties cenas pavisam zemas: viens Daikiri maksāja tikai 1,50 CUC.

Liela bija mūsu sajūsma, kad pa mašīnas logu ieraudzījām jūru. Gvantanamo apkārtne bija tuksnešaina ar vārgu zaļumu apkārt, taču tad, kad tikām pāri kalnam līdz Barakoa, mūs pārsteidza tropiskais mežs, kas to ieskāva. Barakoa ir vecākā apdzīvotā vieta Kubā, un sākotnēji vienīgā iespēja tur nokļūt bija tikai pa jūru, jo ceļu, pa kuru braucām, uzbūvēja tikai 1964. gadā.

Laimīgi iekārtojušies, traucāmies baudīt sauli un pludmali. Tā bija neliela, bet skaista pludmale (Playa Maguana) ar palmām apaugušu piekrasti. Peldoties siltajā okeānā, izbadējāmies un varējām doties baudīt izslavēto Barakoa virtuvi, jo tā ir labākā pēc Havanas, un mēs nebijām vīlušās. Arī kokteiļus pilsētas centrālajā laukumā taisa lieliskus.

Vakara kokteiļi pilsētas galvenajā laukumā, neliels flirts ar vietējiem puišiem, un dodamies uz pilsētas vienīgo diskotēku. Šeit beidzot varēju izdejoties salsu līdz pagurumam.

Nākamajā dienā – Nacionālais parks. Ceļš, kas uz to veda, bija patiešām šofera prasmju pārbaude lavierēšanā starp bedrēm, bet pa šīm dienām jau bijām pieradušās pie Kubas briesmīgajiem ceļiem, ar kuriem varētu sacenties tikai mūsu briesmīgie ceļi. Pastaiga parkā pārsteidza, jo vietām tas atgādināja mūsu pašu priežu mežu, tikai ar to nelielo atšķirību, ka takas malās aug ananasi. Taču arī šeit daba ir ļoti mainīga, jo pa ceļam redzam gan palmas, gan liānas, gan savvaļas orhidejas.

Pēc pastaigas bijām nopelnījušas saules starus un peldi okeānā. Burvīgas atvadas no pilsētas un tās iedzīvotājiem mūsu jau iemīļotajā kafejnīcā, dodamies kravāt somas, jo rītdien ir paredzēts garš pārbrauciens, lai nokļūtu pēc iespējas tuvāk Kubas skaistākajām pludmalēm Kajokoko.

Balto smilšu pludmales

Kajokoko ir sala Kubas ziemeļos, ko ar sauszemi savieno dambis, un pirms uzbraukšanas uz tā ir pasu kontrole. Uz šīs salas brīvi tiek tikai tūristi, kubiešus tur ielaiž tikai tos, kas tur strādā. Uz šīs salas ir tikai meži un lielās All Inclusive tipa viesnīcas. Vienu no tām par mājvietu uz divām dienām izvēlējāmies arī mēs. Dienas šādās viesnīcās tiek pavadītas ļoti laiski – laiks pludmalē, laiks ēšanai un laiks vakara izklaidēm viesnīcas bāros. Lielākoties viesnīcā dzīvo kanādieši, jo viņiem ir tiešie reisi uz Kajokoko starptautisko lidostu, un lidojums no Kanādas vidēji ilgst trīsarpus stundas. Mums divu dienu bija gana, lai saprastu, ka šāda atpūta nav domāta mums, jo identiska viesnīca varētu būt jebkurā pasaules malā, bet mēs taču esam atbraukušas baudīt tieši Kubu.

Pirms došanās projām aizbraucām līdz blakusesošajai Kajogiljermo. Pa ceļam vērojot flamingo barus un sveicinot uz tilta esošo Hemingveju, nonācām skaistākajā Kubas pludmalē – Playa Pilar. Vēl viens pierādījums tam, ka Kubā mīl Ernestu, jo Pilar ir Hemingveja jahtas nosaukums. Un Kajogiljermo ir vieta, kur notiek romāna kulminācija vienā no pēdējiem viņa darbiem Salas straumē. Šī pludmale ir tiešām skaista ar savu gaiši zilo okeāna ūdeni, baltajām smiltīm un silto sauli. Un mēs skumji secinām, ka šī ir pēdējā pelde Kubā, jo mums ir jādodas uz pēdējo naktsvietu pilsētā Santaklara.

Tā ir Kubas studentu pilsēta, vakarā krogos biežāk skan kāds viegls džezs, nevis salsa. Pēc zelta krātiņa Kajokoko ir sajūta, ka atkal varam brīvi uzelpot. Varam secināt, cik ļoti pa šo laiku esam mainījušās mēs pašas. Vakaros no kokteiļiem esam pārgājušas uz tīru rumu, mūs vairs neuztrauc tumšas pilsētas ielas un nepārtrauktie uzmanības apliecinājumi, mēs vairs nesteidzamies un nestresojam par sīkumiem, mēs baudām mirkli un dzīvojam te un tagad. Jācer tikai, ka šī sajūta saglabāsies, atgriežoties aukstajā un pelēkajā dzimtenē...

No rīta atdodam godu Če Gevaras monumentam un mauzolejam un dodamies atpakaļ uz Varadero, lai paēstu pēdējās pusdienas. Gribētos jau ticēt, ka es te vēl atgriezīšos un ka amerikāņi vēl nebūs paspējuši sabojāt Kubas šarmu, jo Kuba ir tās cilvēki, Kuba ir emocijas, Kuba ir tīrs prieks, Kuba ir saule un zila jūra, Kuba ir pretstati un jaunatklāsmes, Kuba ir Hemingvejs un rums!

Vai atradām to visu? Nešaubīgi!

Lai dzīvo Kuba! Viva la Cuba!