Turcijas varasiestāžu organizēto reidu, kura laikā arestēti vairāki desmiti radošu cilvēku, kuri atbalstījuši vienu no trimdā dzīvojošajiem opozīcijas politiķiem, asi nosodījušas Eiropas Savienības un ASV amatpersonas. ES pat likusi saprast, ka šādā veidā Turcija nopietni sarežģī savas cerības pievienoties savienībai, savukārt Ankara vakar uzsvēra, ka izjaukusi valsts apvērsuma mēģinājumu.
Televīzijas kanāls Al Jazeera norādījis, ka nedēļas nogalē notikušie aresti ir kārtējā epizode karā starp bijušajiem sabiedrotajiem – Turcijas prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu un trimdā ASV dzīvojošo musulmaņu sludinātāju Fetullu Gilenu, kura iedvesmotā kustība Hizmet ieguvusi lielas iedzīvotāju simpātijas gan Turcijā, gan citās musulmaņu valstīs. Turklāt pašlaik šajā karā virsroku gūst tieši prezidents, uzsver Al Jazeera, kas cenšas ievērot objektivitāti, taču neslēpj simpātijas pret F. Gilenu. Sludinātājs, kurš kopš 1999. gada dzīvo Pensilvānijas štatā (zīmīgi, ka savulaik viņš bija spiests pamest Turciju, jo varas sagrābšanas plānos viņu apsūdzēja tolaik valdošie militāristi), esot «prorietumnieciskas, plurālistiskas islāma interpretācijas sludinātājs», raksta Al Jazeera interneta mājaslapā, šādā veidā viņu pretstatot R. T. Erdoganam. Viņš, neraugoties uz to, ka savulaik par premjeru kļuva kā mēreni noskaņotas musulmaņu partijas līderis, beidzamajos gados izpelnījies teju vai radikāļa slavu, cita starpā aktīvi atbalstot Persijas līča valstīs tik ienīsto Musulmaņu brālību.
Līdz pat 2010. gadam R. T. Erdogans (tolaik premjerministrs) un F. Gilens tika uzskatīti par sabiedrotajiem. Premjers, atgādinot par islāma ideāliem, allaž uzteica kustības Hizmet izveidoto reliģiozo skolu tīklu, finansētās slimnīcas un dāsnos ziedojumus sociālām vajadzībām – kustība, kurai ir filiāles un turīgi atbalstītāji vairāk nekā 150 pasaules valstīs, to varēja atļauties. Taču, attīstoties Turcijas ekonomikai, pieaugot tās iekšzemes kopproduktam, premjers aizvien biežāk sludinātājā redzēja nevis partneri, bet sāncensi. Rietumu mediji skaidro, ka šīs attiecības ļoti atgādina tās, kādas Krievijas prezidents Vladimirs Putins centās izveidot ar tā dēvētajiem oligarhiem – viņiem, protams, bija atļauts ieplūdināt savas finanses ekonomikā, taču visus nopelnus par to drīkstēja baudīt tikai valsts līderis. 2010. gadā F. Gilens iebilda pret to, ka Turcija atklāti centās provocēt Izraēlu, atbalstot tā dēvētās Brīvības flotiles sūtīšanu uz bloķēto Gazas joslu (šis incidents, kas prasīja deviņu cilvēku dzīvības, joprojām nav ļāvis atjaunot kādreiz draudzīgās Turcijas un Izraēlas attiecības). Nākamais solis bijis R. T. Erdogana valdības nekritiskais atbalsts arābu pavasarim – arī tādās valstīs kā Ēģipte un Sīrija, jo šādā veidā Turcija zaudēja potenciālus sabiedrotos.
2012. gada vasarā notika tā dēvētie Gezi parka protesti. Sākotnēji demonstranti iebilda vien pret nekontrolētu parka izciršanu, bet vēlāk, protestētāju skaitam pieaugot, vērsās arī pret valdību. Šajās akcijās piedalījās daudz cilvēku, kuri savulaik bija mācījušies Hizet finansētajās vidusskolās vai augstskolās, un, balstoties uz šo faktu, R. T. Erdogans pirmo reizi atklāti paziņoja, ka F. Gilens finansē «paralēlās varas struktūras» un plāno pārņemt varu valstī. Tieši pirms gada viņu vainoja valdošās partijas politiķus atmaskojošas informācijas izplatīšanā. Lai gan četriem R. T. Erdogana valdības ministriem, kuri tika apvainoti korupcijā, no amatiem nācās atkāpties, premjers, pār kuru pašu gūlās aizdomu ēna, izmantoja situāciju, lai padzītu F. Gilena redzamākos piekritējus no prokuroru, tiesnešu un policistu rindām, bet pēc tam pat uzvarēja pirmajās prezidenta vēlēšanās, kurās par valsts līderi balsoja visa tauta. Svētdienas notikumi, kuru laikā apcietināti 24 pazīstami mediju darbinieki (arī avīzes Zaman galvenais redaktors un televīzijas kanāla Samanyolu vadītāji), ir tikai kārtējais solis šajā konfliktā jeb vēl viens prezidenta mēģinājums nodemonstrēt, ka tieši viņš vienpersoniski pārvalda valsti.