DNS analīzes palīdz atrisināt Ričarda III noslēpumus

Pirms diviem gadiem Lesterā atrastie pīšļi patiešām ir 1485. gadā kaujas laukā kritušā Anglijas karaļa Ričarda III mirstīgās atliekas, secinājusi zinātnieku komanda, kas pētījusi pīšļus un veikusi DNS analīzes. Tās ļāvušas arī vairāk uzzināt par karaļa ārējo izskatu, bet paralēli veiktos pētījumos noskaidrots, kādus ievainojumus viņš guvis kaujā un kuri no tiem izrādījušies nāvējoši.

Ričards III, kurš valdīja tikai 26 mēnešus, bija pēdējais no Jorkas Plantagenetu dinastijas monarhiem. Pēc Bosvortas kaujas Anglijas tronī kāpa Henrijs VII, kurš aizsāka Tjūdoru dinastiju – tā valdīja līdz pat 1603. gadam, kad, neatstājot pēcnācējus, mira karaliene Elizabete I. Plānots, ka Ričarda III pīšļi nākamā gada 26. martā svinīgā ceremonijā tiks pārbedīti Lesteras katedrālē.

Uzmeklētie pēcteči

«Mēs ar 99,999% pārliecību varam apgalvot, ka Lesterā atrasto pīšļu identitāte ir noskaidrota – tās patiešām ir Ričarda III mirstīgās atliekas,» sarunā ar Reuters paziņojusi Lesteras universitātes ģenētikas speciāliste Turi Kinga. Viņas un kolēģu veikto pētījumu rezultāti šonedēļ publicēti izdevumā Nature Communications, un var uzskatīt, ka līdz ar to arī pielikts punkts «500 gadus senai personas identifikācijas lietai», sacījusi zinātniece.

Viņa atgādinājusi, ka vēsturniekiem bijis zināms – pēc Bosvortas kaujas Ričards III apglabāts kādā franciskāņu klosterī Lesterā. 2012. gadā izdevies noskaidrot, kurā vietā šis klosteris atradies, un izrakumu laikā uziets skelets, kas ticis uzskatīts par kritušā karaļa pīšļiem. Jāpiebilst, ka arheologu darbu atvieglojušas vēstures arhīvos atrodamās ziņas, no kurām izrietējis, ka Ričards III sirdzis ar skoliozi – viņam bijis būtiski izliekts mugurkauls, un viens plecs augstāks par otru. Šādām pazīmēm atbildis tikai viens no bijušā klostera vietā atrastajiem skeletiem, turklāt uz tā galvaskausa atrastas auksto ieroču atstātas pēdas.

BBC raksta, ka T. Kingas vadītā speciālistu grupa no skeleta zoba un stilba kaula izdalījusi DNS paraugus. Tā kā zinātniekiem bija izdevies atrast Ričarda III māsas Jorkas Annas tiešos pēctečus, šo cilvēku (kanādieša Maikla Ibsena un Anglijas iedzīvotājas Vendijas Daldigas) nodotie DNS paraugi salīdzināti ar zinātnieku grupas rīcībā esošajiem paraugiem, analizējot dažādus ģenētiskos marķierus. «Mitohondriālā DNS, kas tiek mantota pa mātes līniju, visos trīs paraugos gandrīz absolūti sakrīt,» paziņojusi T. Kinga.

Interneta ziņu vietne LiveScience.com norāda, ka teorētiski gan pastāvējusi iespēja, ka Lesterā apglabāts kāds tuvs Ričarda III radinieks, kuram ir tāda pati mitohondriālās DNS secība. Lesteras universitātes vēsturnieks Kevins Šūrers skaidrojis, ka zinātnieki to ņēmuši vērā un rūpīgi izpētījuši arhīvus, lai noskaidrotu, kur un kā apbedīti Ričarda III tuvinieki. Tikai par vienu no viņiem, Robertu Eiru, kurš dzīvojis aptuveni tajā pašā laikmetā, šādas ziņas nav izdevies atrast. Tomēr K. Šūrers norādījis, ka nevienos arhīvos nav informācijas, ka kāds no Eiru ģimenes būtu piedalījies 1485. gada 22. augustā notikušajā Bosvortas kaujā, taču atrastas ziņas, ka R. Eirs bijis Jeruzālemes joanītu jeb Maltas ordeņa bruņinieks, kurš gandrīz visu dzīvi uzturējies Svētajā zemē un, domājams, tur arī kritis kaujā. K. Šūrers arī piebildis, ka R. Eirs nav slimojis ar skoliozi.

Zilacainais blondīns

Reuters atgādina, ka nav saglabājies neviens karaļa portrets, kas būtu gleznots viņa dzīves laikā. Vecākais zināmais viņa portrets tapis vismaz 25 gadus pēc karaļa nāves, bet dažādos muzejos apskatāmie Ričarda III portreti būtiski atšķiras cits no cita. Pateicoties Viljama Šekspīra lugai, iesakņojies uzskats, ka Ričards III bijis neglīta izskata tumšmatains kuprītis, kuram viena roka faktiski bija nokaltusi. Taču T. Kingas un viņas kolēģu pētījumi liks atteikties no šā stereotipa. «Ar 96% varbūtību varam apgalvot, ka karalim bija zilas acis, un ar 77% varbūtību to, ka viņš bijis blondīns – vismaz bērnībā,» zinātnieki raksta Nature Communications slejās. T. Kinga piebildusi, ka pieaugot Ričarda III matu krāsa, visticamāk, kļuvusi tumšāka un viņa ārējo izskatu, domājams, visprecīzāk ataino portrets, kas glabājas Londonas Senlietu biedrības kolekcijā – tas tapis ap 1510.–1515. gadu.

DNS analīžu laikā pētīta arī pa tēva līniju nododamā Y hromosoma, un šeit zinātniekus gaidījis pārsteigums. «Mēs atrisinājām vienu vēstures mīklu, taču, šķiet, esam uzdūrušies nākamajai,» intervijā BBC stāstījis K. Šūrers. Viens no zināmajiem Ričarda III pēctečiem ir 5. Bjūfortas hercogs (dzīvojis no 1744. līdz 1803. gadam), tāpat ir zināmi viņa tiešie pēcteči, no kuriem arī ņemti DNS paraugi. Taču to Y hromosomas tips bijis atšķirīgs no Lesterā atrastā. Tas nozīmē, ka šajā dinastijā notikusi laulības pārkāpšana, citiem vārdiem sakot, tēvs, kas ticis uzskatīts par bērna oficiālo tēvu, nav bijis viņa ģenētiskais tēvs. BBC skaidro, ka ar pašreizējiem datiem nepietiek, lai noskaidrotu laika periodu, kad tas noticis. Iespējams, ka laulības pārkāpšanas dēļ nelikumīgs bērns dinastijā nācis pasaulē jau pēc Ričarda III nāves, taču tikpat labi iespējams, ka tas noticis pirms tam.

Oksfordas universitātes vēstures profesors Stīvens Ganns atgādinājis, ka savulaik Ričards III tronī kāpa pēc sava vecākā brāļa Eduarda IV nāves, liedzot troņmantnieku tiesības viņa dēliem. «Ričards apgalvoja, ka viņa brālim Edvardam tronis nav pienācies, jo viņš dzimis ārlaulībā,» stāstījis S. Ganns, uzsverot, ka šajā laikmetā līdzīgas domstarpības un apvainojumi bijusi ierasta lieta, taču šis, šķiet, ir pirmais gadījums, kad ārlaulības bērnu dzimšana karaliskajā dinastijā pierādīta zinātniskā ceļā. Gan Ričards III, gan Henrijs VII bijuši karaļa Edvarda III pēcteči, un pastāv iespēja, ka laulības pārkāpšana notikusi tieši laikos starp Edvarda III un šo divu karaļu valdīšanu. Ja tā, tad var uzskatīt, ka vai nu Jorkas Plantagenetu, vai arī Tjūdoru, vai pat abu divu dinastiju monarhiem nav bijušas tiesības uz troni, lai gan noskaidrot, kā viss noticis patiesībā, šķiet neiespējami, sacījis K. Šūrers. Londonas universitātes lektore Anna Vaitloka gan nepiekrīt šādam traktējumam attiecībā uz Henriju VII (un tātad visu Tjūdoru dinastiju) – galu galā viņš nevis mantoja troni, bet izcīnīja tiesības uz to kaujas laukā.

K. Šūrers norādījis, ka Ričarda III mirstīgo atlieku identificēšana var palīdzēt atrisināt vēl vairākus vēstures noslēpumus. XVII gadsimtā Tauerā tika atrastas divu nogalinātu jauniešu mirstīgās atliekas – tiek uzskatīts, ka tie ir Edvarda IV dēli, kuri noslepkavoti pēc Ričarda III pavēles. Šie pīšļi ir apbedīti Vestminsteras abatijā, un to ekshumācija un DNS izpēte ļautu noskaidrot vismaz to, vai tie patiešām ir Edvarda IV dēli. «Pašlaik mums ir Ričarda Y hromosoma, un tai jābūt identiskai ar abu prinču Y hromosomām,» skaidrojis vēsturnieks. Tāpat parādījusies iespēja noskaidrot, vai kādā kapā Kentas grāfistē patiešām apbedīts Ričarda III ārlaulības dēls – Īstvelas Ričards Plantagenets.

Kaujas ievainojumi

Septembrī cita zinātnieku grupa žurnālā The Lancet publicējusi tiesu medicīnas ekspertu slēdzienu, kas apliecina, ka 32 gadus vecais Ričards III patiešām gājis bojā kaujas laikā. Lesteras universitātes pētniece Sāra Hainsvorta un viņas kolēģi secinājuši, ka karalis kaujas laikā guvis 11 ievainojumus, trīs no kuriem varētu būt bijuši nāvējoši. Viņa ievainojumu raksturs apstiprina kaujas aculiecinieku stāstījumus, kas saglabājušies arhīvos – Ričards III bijis spiests nokāpt no zirga, jo tas iestidzis muklājā, un ienaidnieki ar zobeniem un āvām viņu burtiski nosituši līdz nāvei. Visspēcīgāk savainots karaļa galvaskauss, kas liek domāt, ka viņš kaujas laikā pazaudējis ķiveri – ievainojumu uz rokām un ķermeņa faktiski nav, jo tos segušas bruņas, stāstījusi S. Hainsvorta.

Jāpiebilst, ka Ričarda III mugurkaula deformācija mudinājusi virkni vēsturnieku apšaubīt, vai viņš vispār spējis karot un nosēdēt zirga mugurā. Televīzijas kompānija Channel 4 savā dokumentālajā filmā sniegusi uz šo jautājumu atbildi, kurai skeptiķi būtu jāapklusina. Proti, 27 gadus vecais Dominiks Smī, kuram ir tikpat spēcīgi deformēts mugurkauls, kāds bija karalim, virknē eksperimentu apliecinājis, ka spēj gan ietērpties viduslaiku bruņās, gan noturēt rokās un izmantot ieročus, gan noturēties zirga mugurā. Turklāt viduslaiku seglu uzbūve šo uzdevumu pat atvieglo – mūsdienu seglos D. Smī noturēties bijis krietni sarežģītāk.

Interesantu pētījumu paspējusi veikt arī Britu Ģeoloģisko pētījumu savienība, kas analizējusi Ričarda III kaulu ķīmisko uzbūvi. Šādā veidā izdevies noskaidrot, ka monarhs savas dzīves beidzamajos gados vidēji dienā izdzēris pudeli vīna, bet viņa ēdienkartē dominējusi gulbju, dzērvju, gārņu un citu putnu gaļa. Ģeoķīmiķe Andžela Lemba BBC stāstījusi, ka Ričarda III diēta strauji mainījusies pēc kāpšanas tronī un bijusi krietni bagātīgāka nekā lielākajai daļai viņa augstdzimušo laikabiedru.