Laiki, kad Vācija un tās kanclere Angela Merkele visiem spēkiem centās mazināt saspīlējumu attiecībās ar Krieviju, ko dažviet, piemēram, Baltijas valstīs un Polijā uzskatīja par liekulīgu vājumu, ir pagājuši. Kopš novembra vidus Vācijas līderes retorika ir mainījusies, un viņa vairs nekautrējas saukt lietas īstajos vārdos, pārmetot Krievijas līderim Vladimiram Putinam starptautisko likumu pārkāpšanu un atklātu iejaukšanos Ukrainas iekšējās lietās.
Socioloģiskās aptaujas liecina, ka Vācijā šāda nostājas maiņa tiek uztverta lielākoties atzinīgi. Tajā pašā laikā A. Merkelei allaž jāatceras, ka viņas Kristīgi demokrātiskā savienība (CDU) atrodas vienā koalīcijā ar sociāldemokrātiem (SPD), kuru jājamzirdziņš jau kopš septiņdesmitajiem gadiem ir tā dēvētā Ostpolitik jeb pragmatisku attiecību veidošana ar austrumu kaimiņiem, lai kādi arī viņi būtu. Sociāldemokrātu rindās ir gana daudz pazīstamu politiķu, kuriem V. Putins liekas simpātisks. Bet šīs partijas pārstāvētā ārlietu ministra Franka Valtera Štainmaiera izteikumi reizēm liek domāt, ka viņš, gluži kā Holivudas scenārijā, nu uzņēmies labā policista lomu filmā, kurā sliktais policists (attiecībā pret Krieviju) ir A. Merkele.
Nogurusi no sarunām
Savulaik Vācijas Demokrātiskajā Republikā dzīvojusī A. Merkele ne tikai var lepoties ar krievu valodas zināšanām, bet arī samērā labi izprot krievu kultūras īpatnības un zināmā mērā arī sociālisma laikmetā uzaugušā V. Putina psiholoģiju. Tiek uzskatīts, ka vairāk nekā 14 gadu laikā viņa iepazinusi Krievijas līderi krietni labāk nekā jebkurš cits no Rietumu politiķiem. Kad šā gada februārī kļuva skaidrs, ka Maskava negrasās klusi samierināties ar to, ka no Ukrainas prezidenta amata padzīts tai nosacīti lojālais un neapšaubāmi izdevīgais Viktors Janukovičs, bija pilnīgi likumsakarīgi, ka tieši Vācija uzņēmās sarežģīto pienākumu risināt sarunas ar Krieviju. Lai kā arī tiktu vērtēti Kremļa agresīvie soļi pret Ukrainu, ir skaidrs, ka nedz Maskavā, nedz Berlīnē un citās Eiropas galvaspilsētās neviens nevēlas pilnīgu savstarpējo attiecību saraušanu, par karu nemaz nerunājot.
Mēnešiem ilgi A. Merkeles vadītā valdība centusies realizēt līdzsvarotu un sabalansētu politiku – tā darījusi daudz, lai nomierinātu Eiropas Savienības karstgalvjus, kuri pieprasījuši Krieviju pilnībā izolēt, izvairījusies no skarbiem formulējumiem Maskavas politikas raksturošanā un pārsteidzīgiem, faktu ziņā neapstiprinātiem paziņojumiem par Kremļa lomu notikumos Austrumukrainā. Vācija ne tikai paudusi gatavību runāt ar Krieviju, bet reāli to darījusi, cenšoties piedāvāt kādus risinājumus, lai kopīgiem spēkiem krīzi noregulētu mierīgā ceļā, taču nākas secināt, ka šī politika nav devusi cerētos rezultātus.
Tieši tas piespiedis A. Merkeli mainīt savu izteikumu toni. «Pēc vairāk nekā 40 sarunu raundiem ar Putinu Ukrainas krīzes laikā, pēc četras stundas ilgušās sarunas nesenajā G20 samitā Brisbenā, Merkeles kundze beidzot ir gatava saukt lietas īstajos vārdos,» savā beidzamajā numurā raksta ietekmīgais žurnāls The Economist. Tas norāda, ka allaž tik korektā un diplomātiskā Vācijas kanclere beidzot ir nogurusi no bezjēdzīgajiem mēģinājumiem pārliecināt Krievijas līderi un ļāvusi vaļu emocijām. Uzstājoties Austrālijā, viņa paziņojusi, ka V. Putins «bradā pa starptautiskajiem likumiem», asi nosodījusi Krievijas veikto Krimas aneksiju un Austrumukrainas separātistu atbalstīšanu un paudusi bažas, ka Krievija līdzīgu agresiju varētu vērst arī pret Moldovu, Gruziju vai kādu no Balkānu valstīm. Reuters norāda, ka A. Merkele pārmetusi Krievijas līderim vecmodīgu domāšanas veidu, kas balstās uz pieņēmumu par ietekmes sfērām. «Šāda rīcība pēc diviem pasaules kariem un aukstā kara beigām liek apšaubīt miera un kārtības saglabāšanos Eiropā,» viņa sacījusi.
Kā norāda vācu radiostacija Deutsche Welle, svarīgi ir tas, ka šos izteikumus nav iespējams interpretēt kā savaldības zudumu, vai A. Merkelei neraksturīgu neapdomību. Tie ir absolūti pārdomāti, ko apliecinājusi arī vēlākā kancleres uzstāšanās Bundestāgā un īsās intervijas, kas sniegtas pēc kārtējām telefonsarunām ar V. Putinu. Kursa maiņa nenozīmē attiecību saraušanu ar Krieviju un sarunu neiespējamību, taču Krievijas līderim nu nāksies rēķināties ar to, ka Vācijas vadītāja viņu pakļaus skarbākai kritikai.
Sociāldemokrāti neapmierināti
Vācijā šī attieksmes maiņa nav palikusi nepamanīta. Televīzijas kompānija ZDF veikusi kārtējo Politbarometer aptauju, un tās rezultāti liecina, ka 76% aptaujāto atbalstījuši kancleres tonalitātes maiņu. A. Merkeles autoritāte joprojām ir pietiekami liela, lai ietekmētu sabiedrisko domu. Lai gan Vācijas uzņēmēji aizvien skaudrāk izjūt gan pret Krieviju vērsto, gan Krievijas pašas ieviesto ekonomisko sankciju negatīvo efektu, beidzamā mēneša laikā būtiski palielinājies to vāciešu skaits, kuri apzinās, ka Berlīne un visa Eiropa nedrīkst klusām noraudzīties, kā Krievija apdraud kaimiņvalstu suverenitāti un grauj Eiropā pieņemto kārtību. ZDF aptaujas dati liecina, ka jau 58% valsts iedzīvotāju atbalsta ES sankcijas pret Krieviju (pirms mēneša tādu bija vien 52%), savukārt sankciju pretinieku skaits mēneša laikā krities no 40% līdz 36%. Acīmredzot vācieši ir sadzirdējuši un ņēmuši vērā A. Merkeles sacīto: «Tas, ka mēs nevēlamies pieļaut karu, liek dažiem cilvēkiem iedomāties, ka viņi ar mums var darīt visu, ko vien vēlas. Taču mēs to neatļausim.»
Tomēr, kā norāda Deutsche Welle, kancleres jaunā kursa pretinieku vidū ir ne tikai pazīstami marginālo un parlamentārās opozīcijas partiju politiķi, bet arī valdošās koalīcijas partneri no sociāldemokrātu rindām. Tas nav pārsteigums, jo vēl kopš pagājušā gadsimta CDU un SPD pieeja ģeopolitisku problēmu risināšanā būtiski atšķīrusies. Vācijas pirmais pēckara kanclers, kristīgo demokrātu pārstāvis Konrāds Adenauers piekopa konservatīvu, stingru, aukstā kara kanoniem atbilstošu politiku attiecībā pret ideoloģiskajiem pretiniekiem, kuri bija norobežojušies aiz dzelzs priekškara. Taču 1969. gadā pie varas Vācijas Federatīvajā Republikā nāca sociāldemokrāts Villijs Brants, kurš uzņēma jaunu kursu, atjaunojot attiecības ar sociālisma bloka valstīm un cenšoties izveidot abām pusēm izdevīgas partnerattiecības. Šis kurss ieguvis apzīmējumu Ostpolitik jeb Austrumu politika, un vēlāk to (tiesa, ar zināmām iebildēm) realizējušas arī kristīgo demokrātu, piemēram, Helmūta Kola valdības.
The Economist raksta, ka jaunā A. Merkeles retorika faktiski nozīmē šī kursa beigas, ar ko nespēj samierināties virkne ievērojamu sociāldemokrātu. Bijušais šīs partijas līderis un kanclers Gerhards Šrēders, kas nav slēpis savu draudzību ar V. Putinu (Krievijas līderis oktobrī apmeklēja viņa 70. dzimšanas dienas svinības) un līdz ausīm iesaistīts Gazprom biznesa projektos, šoreiz, izsakoties Žaka Širaka vārdiem, «izmantojis lielisko iespēju paklusēt». Taču to nav darījis bijušais Brandenburgas federālās zemes premjers, pašlaik biznesa lobistu grupas Vācijas – Krievijas forums vadītājs Matiass Placeks, kurš izraisījis pamatīgu skandālu, paziņojot, ka «ar laiku Krimas aneksiju atzīs starptautiskā līmenī un tā visiem šķitīs pieņemama». Vēlāk M. Placeks gan centies taisnoties, ka esot pārprasts, jo nav paudis savus uzskatus un vēlmes, bet tikai centies ieskicēt reālo situāciju. Neizpratni izraisījis arī M. Placeka aicinājums Rietumiem «saglabāt partnerattiecības ar Krieviju», jo, kā norāda Deutsche Welle, kopš marta ir ļoti grūti runāt par kādām abu pušu partnerattiecībām. Vācu radiostacija uzsver, ka M. Placeks ne tuvu nav vienīgais, kurš uzskata, ka Vācijas interesēm atbilst nevis Ukrainas aizstāvēšana, bet gan ciešāki ekonomiskie kontakti ar Krieviju.
Štainmaiera faktors un propaganda
Sociāldemokrātus pārstāv arī ārlietu ministrs F. V. Štainmaiers, kurš atšķirībā no A. Merkeles joprojām turpina par Krieviju izteikties ļoti diplomātiski, bet nesen strikti paziņojis, ka Ukrainai ir maz izredžu iestāties ES un NATO. Pāris dienas pēc A. Merkeles asajiem izteikumiem Austrālijā, F. V. Štainmaiers ieradās vizītē Maskavā, bet Krievijas mediji regulāri pievērš lielu uzmanību viņa izteikumiem, tos interpretējot šādi – Vācija izprot to, ka Maskavai ir savas likumīgās intereses postpadomju telpā un «kaut kādas Ukrainas dēļ ar Maskavu strīdēties nevēlas». Ir grūti pateikt, kas patiesībā ir prātā diplomātam F. V Štainmaieram, taču The Economist atgādina, ka Bavārijas premjers un viens no ciešākajiem A. Merkeles sabiedrotajiem Horsts Zēhofers nesen brīdinājis, ka būtu ļoti bīstami, ja ārlietu ministra realizētā ārpolitika atšķirtos no kancleres realizētās. F. V. Štainmeiera preses sekretāre gan kategoriski noliegusi, ka tas būtu iespējams.
«Putins ir ļoti labi informēts par simpātijām un uzskatiem, kādi valda Vācijā,» raksta The Economist, atgādinot, ka savulaik Krievijas prezidents pildījis VDK darbinieka pienākumus Drēzdenē, perfekti apguvis vācu valodu un pārzina ne tikai austrumvāciešu, bet arī rietumvāciešu rakstura īpašības. Kremlis jau izvērsis aktīvu propagandu Vācijā, akcentu liekot uz trim lietām – vāciešu izteikti negatīvo attieksmi pret visu, kas saistīts ar fašismu un nacismu, absolūto nevēlēšanos tikt ierautiem jaunā konfrontācijā un vēlmi saglabāt augsto labklājības līmeni.