Kas īsti ir NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs?

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, kurš amatā stājās 1. oktobrī, jau ir paspējis pabūt Afganistānā, no kurienes līdz šā gada beigām plānots izvest lielāko daļu alianses spēku, un Turcijā – NATO dalībvalstī, kuras kaimiņos draudus drošībai rada Islāma valsts kaujinieki. Tagad pienākusi kārta Baltijas valstīm, kurās ļoti saasināti uztver Krievijas agresīvo ārpolitiku, – šodien J. Stoltenbergs viesosies Rīgā.

Kopš stāšanās amatā J. Stoltenbergam lielāko uzmanību nācies pievērst tieši draudiem, kurus Eiropai rada Krievija. Viņa nostāja ir nepārprotama – 55 gadus vecais bijušais Norvēģijas premjers uzskata, ka Krievija nav pārtraukusi savu spēku koncentrēšanu pie Ukrainas robežām un turpina sniegt militāru atbalstu separātistiem, kuri cenšas no Ukrainas atšķelt Doņeckas un Luhanskas apgabalus. Gluži tāpat kā Baltijas valstu amatpersonas, arī J. Stoltenbergs ir nobažījies par Krievijas militāro lidmašīnu un kara kuģu reidiem gar suverēnu valstu robežām. Viņa izteikumi liecina, ka nav piepildījušās bažas – jaunais NATO ģenerālsekretārs, kurš jaunībā bijis alianses pretinieks, bet valdības vadīšanas gados veidojis konstruktīvas attiecības ar Krieviju, būs pārāk liberāls attieksmē pret Kremli.

Krustmāte Merkele

Kad marta nogalē tika paziņots, ka par nākamo NATO ģenerālsekretāru kļūs tieši J. Stoltenbergs, pasaules medijos šis lēmums tika vērtēts ja ne kā sensācija, tad kā pārsteigums gan. Tobrīd Krima jau bija anektēta, Krievijas atbalstīto separātistu aktivitātes Austrumukrainā ar katru dienu vērsās plašumā un valdīja uzskats, ka ar šīm problēmām varētu tikt galā vien kāds ļoti skarbs un izlēmīgs politiķis, visticamāk, labējā politiskā spārna pārstāvis. J. Stoltenbergs, kurš kopš jaunības mērķtiecīgi veidojis karjeru Norvēģijas Darba partijā (sociāldemokrātiskā politiskā spēkā), šim stereotipam īsti neatbilda. Norvēģu laikraksti viņam pēc iepriekšējā gada rudenī piedzīvotās neveiksmes parlamenta vēlēšanās bija prognozējuši kādu augstu amatu ANO – diplomātiskajā jomā. Turklāt parasti starptautiskajās organizācijās tiek ievērota rotācijas kārtība, divas reizes pēc kārtas viena reģiona pārstāvi par vadītāju tajās nemēdz iecelt, tādēļ daudzi uzskatīja, ka dāni Andersu Fogu Rasmusenu NATO ģenerālsekretāra amatā nomainīs kādas Eiropas dienvidu valsts kandidāts.

Vācijas medijos jau aprīļa sākumā parādījās mājieni, ka J. Stoltenberga izvēlē lielu lomu nospēlējusi Vācijas kanclere Angela Merkele, kura, vadot valdību, bija labi iepazinusi Norvēģijas bijušo premjeru. «Viņai viņš ļoti patīk un ir viņas iecienītākais sociāldemokrāts,» intervijā BBC News sacījis Sueddeutsche Zeitung ārzemju ziņu nodaļas redaktors Štefans Korneliuss. A. Merkeles apsvērumi ir samērā saprotami. Neraugoties uz kancleres asajiem, Kremlim adresētajiem izteikumiem, Vācijas valdības vadītāja labi apzinās visas negatīvās sekas, kādas gan viņas valstij, gan Eiropai kopumā var radīt neierobežota konfrontācija ar Krieviju, tādēļ nav atmetusi cerības domstarpības atrisināt diplomātiskā ceļā. J. Stoltenbergs šajā ziņā ir ideāla izvēle, jo ir skaidrs, ka jaunais NATO ģenerālsekretārs nesteigsies lieki žvadzināt ieročus un nevajadzīgi provocēt Krieviju, taču tajā pašā laikā liks Maskavai skaidri saprast, kuras ir tās sarkanās līnijas, ar kuru pārkāpšanu alianse nesamierināsies.

Ļoti būtiski ir tas, ka J. Stoltenbergam jau ir pieredze (turklāt pozitīva) sarunu risināšanā ar Krieviju. 2010. gadā viņš panāca vienošanos par teritoriālo domstarpību noregulēšanu Barenca jūrā (šo konfliktu nebija izdevies atrisināt kopš 1978. gada), bet pēc diviem gadiem starp Norvēģiju un Krieviju tika parakstīta vienošanās, kas ļauj pierobežas reģionu iedzīvotājiem baudīt bezvīzu režīmu. «Neapšaubāms Stoltenberga trumpis ir prasme vienoties ar Krieviju,» rakstījusi norvēģu avīze Aftenposten.

Atmiņas par auksto karu

Savā nesenajā programmatiskajā runā Vācijas Māršala fondā Berlīnē J. Stoltenbergs atminējies bērnības gadus, kad aukstais karš ritēja pilnā sparā, bet robeža starp Norvēģiju un PSRS bija robeža starp NATO un Varšavas līguma valstu militāro bloku. «Es atceros, ka PSRS laikos apmeklēju šo robežu, tā bija pilnīgi slēgta. Kad skatījos pāri tai, man likās, ka raugos uz kaut ko tumšu un biedējošu,» sacījis NATO ģenerālsekretārs, piebilstot, ka tolaik «NATO klātbūtne mūs aizsargāja».

Šķiet, ka šajā gadījumā J. Stoltenbergs gan bijis nevis patiess un atklāts, bet sacījis to, ko no viņa gaidījusi auditorija. Viņa dzīves gājums liecina, ka pusaudža gados un jaunībā viņš NATO ne par kādu aizstāvi nav uzskatījis. Gluži otrādi, savas vecākās māsas Kamillas ietekmē (viņa bija pievienojusies marksistuļeņinistu grupējumam Sarkanā jaunatne) viņš pašās Vjetnamas kara beigās paspējis piedalīties protesta akcijās pie ASV vēstniecības Oslo un, ļoti iespējams, bijis viens no tiem, kurš vēstniecības virzienā meta akmeņus.

Vēl pirms iesaistīšanās Darba partijas jaunatnes organizācijā, J. Stoltenbergs bijis ļoti negatīvi noskaņots pret Norvēģijas dalību NATO, taču, spriežot pēc visa, viņa uzskatus mainījis pēc vidusskolas izietais obligātais karadienests. Vēlāk tieši J. Stoltenberga vadītā Darba partijas jaunatnes organizācija oficiāli paziņojusi, ka atrašanās Ziemeļatlantijas alianses sastāvā atbilst Norvēģijas interesēm. 2000. gadā, kad J. Stoltenbergs pirmo reizi kļuva par Norvēģijas premjeru (starp citu, jaunāko valsts vēsturē), laikraksti, kas simpatizēja viņa politiskajiem pretiniekiem, gari un plaši apcerēja ziņas, ka savulaik viņš esot tieši vai netieši sadarbojies ar padomju Valsts drošības komiteju (VDK) – bijis pat konstatēts, ka viņa aģenta vārds esot Steklovs. «Aukstā kara gados viņš bija jauns un daudzsološs politiķis. VDK centās viņu savervēt, taču viņš par to paziņoja Norvēģijas varasiestādēm,» rakstījusi ziņu aģentūra AP. Cita versija liecina, ka tieši Norvēģijas policijas drošības dienests brīdinājis jauno politiķi uzmanīgāk izvēlēties draugus, atklājot, ka viens no viņa padomju paziņām ir VDK darbinieks.

Pārspējis tēvu

BBC atgādina, ka deviņdesmito gadu nogalē jau pavīdējušas runas, ka par NATO ģenerālsekretāru varētu kļūt Stoltenbergs – tiesa, ne Jenss, bet gan viņa tēvs Tūrvalds. Pašlaik 83 gadus vecais T. Stoltenbergs ir pieredzējis politiķis. Savu karjeru viņš sācis kā Norvēģijas vēstnieks Dienvidslāvijā (no gada līdz četru gadu vecumam J. Stoltenbergs dzīvoja Belgradā), vēlāk pildījis gan aizsardzības ministra, gan ārlietu ministra pienākumus. Interesanti, ka pats J. Stoltenbergs, kurš arī ieņēmis visdažādākos amatus valdībā, nekad nav bijis aizsardzības ministrs – vācu radiostacija Deutsche Welle, vēstot par viņa iecelšanu jaunajā amatā, ļoti trāpīgi norādījusi, ka viņš «mazāk būs ģenerālis, bet vairāk – sekretārs».

Valdības vadītāja amatā J. Stoltenbergs pavadījis nepilnus trīs termiņus (no 2000. gada marta līdz 2001. gada oktobrim un no 2005. gada oktobra līdz 2013. gada oktobrim), vairākās valdībās viņš pildījis arī finanšu un rūpniecības un enerģētikas ministra pienākumus. Interesanti, ka J. Stoltenberga valdīšanas gados Norvēģija bijusi viena no tām retajām NATO dalībvalstīm, kas aizsardzībai atvēlējusi vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta, kā to paredz noslēgtās vienošanās. Viņš neslēpj, ka labi apzinās – viens no sarežģītākajiem un grūtākajiem uzdevumiem būs pārliecināt alianses Eiropas dalībvalstis, ka šī vienošanās ir jāpilda, jo ASV, kas nodrošina 72% no NATO militārajiem izdevumiem (vēl 1995. gadā šis skaitlis bija 58%), skaidri likusi saprast, ka vairs nevarēs atļauties maksāt tik lielas summas par Eiropas drošību. Jaunajam NATO ģenerālsekretāram nav šaubu par to, ka pēc iespējas ātrāk realizējams septembrī Velsā notikušā samita lēmums par ātrās reaģēšanas spēku izveidošanu. Turklāt, pēc viņa domām, šim 4000 vīru lielajam kontingentam jābūt spējīgam aizsargāt ne tikai alianses austrumu, bet arī dienvidaustrumu robežas – J. Stoltenbergs uzskata, ka Islāma valsts kaujinieki ir liels drauds Eiropas drošībai. Jāatgādina, ka, būdams premjers, viņš aktīvi atbalstījis Norvēģijas karavīru iesaistīšanu starptautiskajās misijās – no Afganistānas līdz Lībijai.

Deutsche Welle atgādina, ka starptautiskā mērogā J. Stoltenbergs bija samērā mazpazīstams politiķis – līdz pat Norvēģijai traģiskajam 2011. gada 22. jūlijam, kad Andreass Bērings Breivīks sarīkoja slaktiņu Oslo centrā un Uteijas salā, nogalinot 76 cilvēkus. Tieši šajās dienās premjers apliecināja, ka ir Politiķis ar lielo burtu, ar asarām acīs apliecinot: «Mums stingri un nelokāmi jāaizsargā savas vērtības. Norvēģijas atbilde uz vardarbību būs vairāk demokrātijas, vairāk atvērtības un lielāka līdzdalība politikā.»

***

JENSS STOLTENBERGS

• 13. NATO ģenerālsekretārs

• Dzimis 1959. gada 16. martā

• No 1979. līdz 1981. gadam strādājis Norvēģijas Darba partijas laikrakstā Arbeiderbladet

• No 1985. līdz 1989. gadam vadījis Norvēģijas Darba partijas jaunatnes organizāciju

• 1987. gadā pabeidzis Oslo universitāti, iegūstot ekonomista izglītību

• 1990. gadā iecelts par Vides ministrijas valsts sekretāru

• 1993. gadā pirmo reizi ievēlēts parlamentā, vēlāk iecelts par rūpniecības ministru

• 2000. gadā ievēlēts par Darba partijas vadītāju, bet pēc mēneša, kad tika izteikta neuzticība Šella Magnes Bondevika valdībai, kļuvis par premjeru

• 2005. un 2009. gadā nodrošinājis Darba partijas uzvaru vēlēšanās, saglabājot premjera krēslu

• 2013. gada 14. oktobrī iesniedzis demisiju, jo partija, lai gan saņēma lielāko atbalstu vēlēšanās, nespēja izveidot jaunu valdošo koalīciju

• Precējies ar Ārlietu ministrijas darbinieci Ingrīdu Šulerūdu; dēls Aksels studē ķīniešu valodu Šanhajas universitātē, meita Anna Katarina apgūst vokālo mākslu Kopenhāgenā

• Hobiji – slēpošana, tūrisms, riteņbraukšana, tiešsaistes datorspēles

http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/11/20/no-nato-pretinieka-lidz-generalsekretaram