CEĻOJUMS: Zimbabve - īstā, melnā Āfrika
Iepriekšējā rakstā jau minēju, ka Zimbabvē nekādu augļu bagātību neatrast. Pie Latvijas lielveikalu preču klāsta pieradušam cilvēkam turienes tirgus laukumi šķiet pavisam trūcīgi un vienveidīgi – saknes (pārsvarā batātes), sīpoli, tomāti, ķirbji, kukurūzas vālītes un banāni no standarta kartona kastēm (atvesti no bāzes). Visos tirgus laukumos lielu daļu aizņem rūpniecības preču stendi, kurā neatradīsiet nekā eksotiska. Apšaubāmas kvalitātes lētas ķīniešu lupatas un saimniecības preces.
Uz ceļiem valda kārtība
Zimbabvē ir trīs lielveikalu tīkli un katrā kaut cik lielākā pilsētā (Talsu vai Jēkabpils lieluma) ir vismaz divi lielveikali. Visos lielveikalos (un ne tikai lielveikalos) ir kases aparāti un par katru pirkumu tiek izsists čeks, kurā aprēķināts arī PVN – 15%. Preču klāsts ir apmēram tāds pats, kāds Latvijā ir vidējā izmēra Maxima veikalos. Arī cenas diezgan līdzīgas. Vienlaikus darbojas vairākas (3–6) kases un pie kasēm rinda nav garāka par trim četriem pircējiem. Ārpus lielveikaliem sasēdušies ielu tirgoņi, kuri pārdod vai nu līdzīgas preces (preces piegādātas pa tiešo no bāzes bez PVN un veikala uzcenojuma), vai pašaudzētus dārzeņus.
Atšķirībā no daudzām citām trešās pasaules valstīm Zimbabvē valda zināma kārtība gan tirdzniecībā, gan auto satiksmes nodrošinājumā. Kases aparāti ir pat nomaļos sīkveikalos, un uz ielām nemana nevienu automašīnu, kuru varētu nodēvēt par lūzni. Visas automašīnas ir ar tehniskās apskates uzlīmēm. Šai kārtībai ir vienkāršs izskaidrojums – policijas korumpētība. Uz ceļiem apmēram ik pēc pārdesmit kilometriem ir policijas postenis, kurš aptur gandrīz visus garāmbraucējus un pārbauda visu, ko vien var pārbaudīt. Tiek meklēts jebkurš sīkums, kam varētu piesieties un paprasīt maksāt soda naudu. Ceļu zīmes un īpaši ātruma ierobežojumu zīmes ir saliktas prātam neizskaidrojamās vietās. Ceļā pret kalnu un pirms pagrieziena var tikt uzlikta zīme – atļautais ātrums 100 km/h, bet uz triju joslu (katrā virzienā) autostrādes uzlikts 60 km/h ātruma ierobežojums. Vietējiem sods par pārkāpumu ir pieci ASV dolāri (bez papīru noformēšanas), taču no ārzemniekiem policisti cenšas izspiest vairāk. Mums sodu nācās maksāt trīs reizes, un kopējā Zimbabves policistu labklājībai ziedotā summa bija 35 ASV dolāri. Var redzēt, ka naudu viņi ņem bez mazākās aiztures un tā ir pašsaprotama prakse. Katrā ziņā nekādu slēpšanos vai aizdomīgu apkārt skatīšanos (vai kāds neredz šo grēka darbu) nevarēja manīt.
Aci pret aci ar zvēriem
Galvenie tūrisma magnēti Zimbabvē ir divi – dzīvniekiem pārbagātie nacionālie parki un slavenais Viktorijas ūdenskritums. Zimbabves nacionālie parki atšķiras no citiem līdzīgiem Āfrikas parkiem galvenokārt ar to, ka tur valda pilnīga visatļautība. Ja Tanzānijā vai Kenijā nacionālajos parkos nemaz nevar iebraukt bez gida (pavadoņa) un no mašīnas safari laikā izkāpt nedrīkst, tad Zimbabves parkos apmeklētāji var iebraukt vieni paši bez kāda vietējā pavadības un drošība ir pilnībā pašu ziņā – kur gribi, tur brauc, kur gribi, tur ej.
Jau pirmajā dienā, izbraucot no galvaspilsētas Harares un apmetoties tūristu nometnē Zambezi upes krastā, izbrīnu radīja turpat blakus urkšķošie nīlzirgi un netālu pa pļaviņu staigājošie ziloņi. Pat grūti bija saprast, kāpēc tik maza vērība tiek pievērsta tūristu drošībai. Par to Zimbabvē patiešām netiek domāts, bet, no otras puses, tas dara šīs valsts nacionālos parkus tik pievilcīgus – tieši šīs mežonības dēļ. Arī tūristu blīvums nav salīdzināms ar Tanzānijas un Kenijas slavenākajiem parkiem, kur vienai lauvu ģimenītei riņķī var stāvēt pat vairāk nekā desmit džipu.
Piebraucot pie Mana Pool parka galvenā ofisa, tieši pie durvīm pāris metru attālumā zemi raka kārpcūka un pāri ceļam krūmu pudurī ar svaigiem dzinumiem mielojās zilonis. Zilonis bija dažu metru attālumā no ceļa. Mēs, izkāpuši no mašīnas, turpat pastaigājāmies, un zilonim varēja pieiet gluži klāt. Nekādu ierobežojumu. Pat vēl vairāk. Nebija nekādu brīdinājuma uzrakstu, ka jābūt uzmanīgam. Tas viss radīja mānīgu iespaidu, ka dzīvnieki ir mīļi un nekaitīgi kā animācijas filmiņās.
Patiesības labad jāsaka, ka Zimbabvē bijām lietus perioda beigās (aprīlī), kad koki vēl pilni lapām un krūmājā pagara zāle. Tā kā sausums vēl nebija iestājies, tad nevarētu teikt, ka dzīvnieku koncentrācija pie ūdenstilpēm būtu ļoti liela. Salīdzinājumā ar Tanzānijā redzēto var pat teikt, ka zvēru bija pamaz, taču to atsvēra iespēja ar dzīvnieku viņa teritorijā būt aci pret aci.
Bijām piebraukuši pie vienas ziloņu ģimenītes, kura mielojās ar koku dzinumiem. Gribējās nofotografēties ar šiem ziloņiem fonā. Izkāpām no mašīnas un sākām iepozēt. Sākumā to darījām klusi un uzmanīgi, bet, tā kā ziloņi mums nepievērsa nekādu uzmanību, kļuvām arvien pārdrošāki un skaļāki. Beidzot lielākajam zilonim mūsu klātbūtne apnika un viņš, nikni rūkdams, metās mums virsū. Sekundes laikā salēcām mašīnā. Arī zilonis, paskrējis vairākus soļus uz mūsu pusi, apstājās, redzot, ka nelūgtie viesi bēg.
Pasaules brīnums
Slavenākais Zimbabves apskates objekts neapšaubāmi ir Viktorijas ūdenskritums. Daudzi uz šo Āfrikas pusi brauc tieši tāpēc, lai redzētu vienu no pasaules brīnumiem. Vikfols, kā to sauc turienieši, ir viens no pasaulē iespaidīgākajiem ūdenskritumiem, jo ir gan augstāks (108 metri), gan platāks (1708 metri) par pasaulē visvairāk apmeklēto – Niagāras ūdenskritumu (divdaļīgs, augstums – 57 un 30 metru; platums – 760 un 320 metru).
Gan tūrisma speciālisti, gan ūdenskrituma apmeklētāji turpina diskusiju, no kuras puses ūdenskritums labāk skatāms – no Zimbabves vai Zambijas puses. Parasti reklāmfoto vai videorullīšos ūdenskritums tiek filmēts no skatpunkta Zimbabves pusē, kur var uzņemt iespaidīgākās ūdenskrituma bildes. Toties Zambijas pusē ūdenskritumu var vērot gan no pretējās aizas malas, gan var nokāpt ūdenskrituma pakājē un skatīt to no apakšas. Visi ir vienisprātis – labāk to darīt no abām pusēm, pārejot iespaidīgo 1905. gadā uzbūvēto robežtiltu, kas iet pāri aizai 128 metru augstumā (Pētera baznīcas smailes augstums Rīgā ir 121 metrs). Tieši no tilta adrenalīna cienītāji lēc ar gumijām vairāk nekā simts metru dziļajā aizā. Kamēr mēs tur bijām, pārsvarā lēcējas bija sievietes, kuras nekautrējās, skaļi kliedzot, mesties bezdibenī. Jāsaka godīgi, šausmu izteiksme bija visu sejā un tā neradīja vēlmi atkārtot viņu varoņdarbu.
Ja Viktorijas ūdenskrituma apmeklējums ir galvenā ceļojuma atrakcija, tad tur noteikti vajadzētu atlicināt līdzekļus gan pārejai uz otras valsts pusi, gan dažādām atrakcijām. Ja nav vēlmes vai drosmes lēkt ar gumijām, tad ir iespēja, iekārtam trosē, pārbraukt pāri aizai. Par 140 ASV dolāriem var pacelties virs ūdenskrituma helikopterā un desmit minūšu virs tā pariņķot. Populāra ir atrakcija ar kuģīti pabraukāt pa Zambezi upi un sagaidīt saulrietu ūdenskrituma fonā.
Nav vienprātības ne tikai par to, no kuras valsts puses labāk ūdenskritumu vērot, bet arī par to, kad to labāk darīt. Atšķirībā, piemēram, no Niagāras ūdenskrituma, kur krītošā ūdens daudzums visu gadu mainās salīdzinoši nedaudz, Viktorijas ūdenskrituma caurplūde ļoti stipri mainās atkarībā no gadalaika. Lietus periodā ūdens ir ļoti daudz, bet sausajā periodā maz. Varētu domāt, ka tad, kad ūdens ir daudz, skats ir iespaidīgāks, taču tā gluži nav, jo, lejup gāžoties milzu ūdens daudzumam, veidojas tik pamatīga migla, ka apgrūtina kopējo redzamību. Savukārt, kad ūdens siena nav tik blīva, reljefāk iezīmējas arī pašas aizas klinšainais profils. Toties ūdensspēks nav tik efektīgs. Mēs pie ūdenskrituma bijām aprīlī, kad ūdens līmenis sasniedz maksimumu. Jāsaka, ka no vietas, kur Viktorijas ūdenskritumu fotografē gandrīz visām skatu kartītēm, skats bija ideāls. Tiesa, pašas aizas dibens bija miglā tīts un nebija ieraugāms ne no vienas vietas. Citviet migla bija tik spēcīga, ka nevarēja saskatīt pat pašu ūdenskritumu aizas pretējā pusē piecdesmit metru attālumā. Šajās vietās ik pa brīdim uz galvas uzšļācas nez no kurienes uzradušās pamatīgas ūdensšaltis. Nez no kurienes, jo ūdenskritums ir it kā vairāku desmitu metru attālumā, ūdens krīt uz leju un tu stāvi virs tā, bet šļakatas (pat ne lāses) kā no bļodas uzgāžas no augšas.
Lai gan ūdenskritums ar savu varenību ir vairāk nekā iespaidīgs, tomēr, ja esi pārāk sadomājies ieraudzīt kaut ko pārpasaulīgu, tad var gadīties neliela vilšanās. Ūdens dārdoņa nav dzirdama tālāk par kilometru, un tas nozīmē, ka jūra vējainā laikā ir skaļāka. Arī zemes drebēšanu, kuru savos aprakstos piemin daži ceļotāji, nesajutu, kaut bijām maksimālās caurteces periodā.
Televizoru nav redzējuši
Vikfolas pilsētiņa, kura atrodas pusotru kilometru no ūdenskrituma, kā jau pilnībā uz tūrismu orientēta pilsēta, atstāj glītas, sakoptas, samērā eiropeiskas pilsētas iespaidu. Taču par to, ka esi Āfrikā, atgādina ne vien melnās sejas visapkārt, bet arī elektroapgādes traucējumi. Pilsētā nav elektrības, lai gan tas vēl nenozīmē, ka viss apstājies, jo katrai lielākai iestādei un pat mājai ir savs elektroģenerators. Līdz ar to dažos veikalos vai tūrisma aģentūrās ir elektrība un viss strādā, bet citas telpas slīgst krēslā. Cik nu gaismas iespīd no ielas. Atradu vienu interneta kafejnīcu, kur strāva bija. Jau uzrakstīju vēstuli uz mājām, taču vilcinājos ar
nosūtīšanu, gribēju vēl kļūdas izlabot un pukš... ekrāns nodzisa, telpa satumsa un vēstule palika nenosūtīta.
Elektroapgādes traucējumi Zimbabvē ir regulāri, par spīti vairākām ogļu elektrostacijām un milzīgajai Karību HES uz Zambezi upes. Taču labi, ka pilsētās vispār ir elektrība. Lauku rajonos ir vietas, kur simts kilometru rādiusā nav nevienas elektrolīnijas, nav lāga ceļu, par mobilo sakaru klātbūtni pat nerunājot. Zimbabves lauku rajonos iznāca braukt pa ceļiem, kur vairāku stundu garumā nebija nevienas pretim braucošas automašīnas un nekur ceļu malās neredzēja nekādu civilizācijas pazīmju. Ne tehnikas, ne kādu ierīču, kastu, cisternu. Nekā. Braucot garām tur esošajiem ciematiem, pretim uz ceļa, rokas mādami, skrēja baskājaini, trūcīgi ģērbušies bērni. Jāsaka godīgi, neriskējām apstāties. Gandrīz visas mājas bija apaļas māla būdas bez logiem ar konusveida salmu jumtiem. Atšķirība starp pilsētu relatīvo labklājību un kliedzošo atpalicību lauku rajonos bija graujoša. Kolēģis, kuram par to stāstīju, izteicās, ka tā jau esot visur, arī Ķīnā, kur viņš vērojis līdzīgas ainas. Bet diez vai mūsdienu Ķīnā pat attālos lauku rajonos ir daudz vietu, kur pieauguši cilvēki, iespējams, nekad mūžā nav redzējuši televizoru, telefonu vai jebkuru citu sadzīves tehnikas priekšmetu, jo tuvākajā apkārtnē elektrības nav un nekad nav bijis, bet tālāk par 20 kilometriem no sava ciemata vairumam tā iedzīvotāju nav iznācis pabūt.
Var jau teikt, ka Āfrika nav vieta visiem un uz turieni ceļo īpaša interesentu kategorija, bet uzskatu, ka neviena vieta pasaulē nav tik ļoti specifiska kā tieši Āfrika. Ja ir vēlēšanās redzēt pasauli arī ārpus eiropeiskās civilizācijas ietvariem, tad melnā Āfrika ir obligāta. Tā ir vienkārši jāredz.