Tas, par ko vairāku nedēļu garumā baumoja Igaunijas mediji un politikas aizkulišu zinātāji, ir noticis – gandrīz deviņus gadus valdības vadītāja amatā pavadījušais premjerministrs Andruss Ansips pavēstījis, ka 4. martā oficiāli demisionēs no šī posteņa.
Demisijas mērķis ir panākt, lai valdošā Reformu partija pienācīgi sagatavotos nākamā gada martā paredzētajām parlamenta vēlēšanām – uz tām partiju vadīs tās veterāns, desmit gadus Eiropas Komisijā nostrādājušais Sīms Kallass, kuru, domājams, jau marta sākumā aicinās veidot jauno valdību. Savukārt A. Ansips, ļoti iespējams, drīz vien kļūs par eirokomisāru.
Plānots solis
Par gaidāmo demisiju 57 gadus vecais A. Ansips paziņoja dzimtajā Tartu pilsētā, kur savulaik, 1998. gadā, uzsāka politisko karjeru, kļūstot par Tartu mēru. Uzstājoties ar runu, kas bija veltīta 96. gadadienai kopš Igaunijas neatkarības pasludināšanas (šos svētkus valsts atzīmēja vakar), premjerministrs atgādinājis, ka jau pirms diviem gadiem solījis – šis ir trešais un pēdējais termiņš, kurā viņš uzņemas valdības vadītāja amatu, un 2015. gada vēlēšanās vairs negrasās kandidēt. «Es vienmēr esmu centies pildīt savus solījumus. Un šodien ir pienācis tas brīdis, kad varu jums paziņot – 4. martā es Igaunijas prezidentam iesniegšu lūgumu par demisiju. Visam kaut kad pienāk beigas. Mans lēmums nav pieņemts kāda spiediena rezultātā, tā ir politikas realitāte, varētu pat sacīt, ka rutīna,» A. Ansipa paziņojumu citē RIA Novosti.
Jau pēc dažām stundām prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa kanceleja izplatīja paziņojumu, ka konsultācijas par jaunā valdības vadītāja kandidatūru tiks uzsāktas visdrīzākajā laikā. Saskaņā ar likumu prezidentam jauns premjers jānosauc divu nedēļu laikā pēc tam, kad pieņemta iepriekšējā valdības vadītāja demisija. Lai gan prezidenta kancelejas paziņojumā īpaši uzsvērts, ka tikai prezidentam likums dod iespēju izvēlēties premjera amata kandidātu, Postimees norāda, ka jaunā valdības vadītāja vārds jau faktiski ir zināms – vēl pagājušo piektdien Reformu partijas valde nosprieda, ka 65 gadus vecais partijas goda priekšsēdētājs un ES transporta komisārs S. Kallass būs partijas kandidāts uz premjera posteni, «ja un kad pašreizējais valdības vadītājs izlems atkāpties». Reformu partijai (33 no 101 mandāta parlamentā) un Par Tēvzemi un Res Publica apvienībai (IRL, 22 mandāti) ir komfortabls vairākums parlamentā, un prezidentam nav nekāda pamata apšaubīt šīs koalīcijas stabilitāti un rīcībspēju. Igaunijas radio, atsaucoties uz neoficiāliem avotiem, piebilst, ka A. Ansips un S. Kallass ar prezidentu privātās sarunās jau apsprieduši gaidāmās pārmaiņas un valsts vadītājam pret tām nekas neesot iebilstams.
Kallasa atgriešanās
Igauņu politologi skaidro, ka A. Ansipa demisija tieši gadu pirms nākamajām parlamenta vēlēšanām ir labi pārdomāts solis, lai sapurinātu Reformu partiju, kuras reitingi beidzamo gadu laikā mazinājušies. Piemēram, pagājušā gada novembrī atbalsts partijai, pēc TNS Emor datiem, noslīdēja līdz 18%, kas ir zemākais rādītājs kopš 2005. gada. Lai gan janvārī jau 24% vēlētāju izteica atbalstu premjera partijai, Igaunijā, kas relatīvi veiksmīgi pārvarēja 2008. gada krīzi, valda neapmierinātība ar to, ka ekonomika nepieaug tik strauji kā iecerēts, bet eksporta tirgos nākas saskarties ar aizvien lielākām grūtībām, savu lomu nospēlējuši arī vairāki partiju satricinājušie korupcijas skandāli. Tartu universitātes profesors Andress Kasekamps sarunā ar Bloomberg norāda arī uz cilvēcisko faktoru. «Lai gan Ansips principā strādājis veiksmīgi, cilvēki sāk nogurt no viņa un viņa valdībām. Pāris pēdējo gadu laikā ļaudis aizvien biežāk izjūt vilšanos par pārāk lēnām pozitīvām pārmaiņām. Izmaiņas partijas vadībā atspoguļo šo vēlmi pēc izmaiņām,» viņš norāda. Šādam vērtējumam piekrīt komunikācijas zinātnes eksperts Agu Ūdeleppa, kurš sarunā ar Delfi.ee uzsver – aptuveni pēc desmit gadiem ļaudis mēdz nogurt no politiķiem, tā ir tikai likumsakarība. «Lai gūtu panākumus arī nākamajās vēlēšanās, aptuveni gadu pirms tam jāizdara sastāva maiņa. Šajā ziņā pārmaiņas Reformu partijā veiktas teju vai pēc mācību grāmatas,» viņš sacījis.
Viņa zināšanas un pieredzi neviens neapšauba – no 1991. līdz 1995. gadam viņš bija Igaunijas bankas vadītājs, vēlāk pildīja ārlietu un finanšu ministra pienākumus, bet no 2002. līdz 2003. gadam vadīja arī Igaunijas valdību. 2004. gadā S. Kallass tika deleģēts uz Eiropas Komisiju.
Kopš šā gada sākuma S. Kallass ne reizi vien bija paudis savu gatavību atgriezties Igaunijas politikā. Igaunijas radio vēsta, ka februāra sākumā viņš nosūtījis Reformu partijas biedriem vēstuli, kurā paziņojis, ka ir gatavs uzņemties premjera darbu, ja vien tas tiks piedāvāts. Vēlāk intervijā televīzijas kanālam ETV S. Kallass gan uzsvēris, ka jauna darba meklēšana neesot viņa galvenā prioritāte. Viņš jau izlēmis, ka nedz Eiropas Parlamenta vēlēšanās, nedz 2016. gadā paredzētajās Igaunijas prezidenta vēlēšanās nepiedalīsies, taču vēlas būt noderīgs. «Mērķis, kas mani personīgi motivē, ir Igaunijas ES prezidentūra, kas rotācijas kārtībā būs jāuzņemas 2018. gadā. Tas nozīmē, ka būs jāorganizē vairāk nekā 1000 pasākumu, kas ir laba iespēja nodemonstrēt tā dēvētajai Eiropas vecajai gvardei, ka mēs esam labāki par viņiem,» fragmentu no S. Kallasa vēstules partijas biedriem citē Postimees. Savukārt sarunā ar
Delfi.ee viņš uzsvēris, ka lielāko uzmanību vēlas pievērst ilgtermiņa risinājumiem, kas nāks par labu Igaunijai. Interesanti, ka šajā vēstulē norādīts arī uz to, ka nepieciešams gads, lai pienācīgi sagatavotos nākamajām vēlēšanām un paveiktu kaut ko tādu, kas iespiežas atmiņā elektorātam.
Vai piemērotākais?
Tiesa, cits jautājums ir tas, vai par politikas veterānu uzskatāmais S. Kallass patiešām ir pati pareizākā izvēle, lai uzlabotu Reformu partijas pozīcijas pirms vēlēšanām. Tartu universitātes politologs Reins Toomla sarunā ar Postimees prognozē, ka būtisku iespaidu uz partijas reitingu šīs izmaiņas neatstās. «Jā, iespējams, ka Kallass spēs piesaistīt vēlētājus, kuriem to vai citu iemeslu dēļ nepatika Ansips, taču gan Reformu partijā, gan ārpus tās ir ne mazums cilvēku, kuri apšaubīja viņa atgriešanās nepieciešamību. Viņi par to nepriecājas, un no šo ļaužu puses sagaidāma lielāka kritika,» uzskata politologs. Viņš atgādina, ka februārī Eesti Ekspress publicēja reitingu par vēlētāju uzticēšanos Reformu partijas politiķiem. Lai gan S. Kallass (18%) tajā ievērojami apsteidza A. Ansipu (9%), viņš ir tikai trešais populārākais partijas politiķis – aiz ārlietu ministra Urmasa Paeta (29%) un savas meitas Kajas Kallasas (25%). Cik noprotams, K. Kallasa gatavojas startēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, taču U. Paetss vēl pirms dažām nedēļām nenoliedza, ka, iespējams, būtu gatavs pretendēt uz partijas vadītāja amatu. Tiesa, vēlāk viņš sacījis, ka atbalsta S. Kallasu kā «ļoti pieredzējušu un spēcīgu kandidātu».
Ne tikai opozīcijā esošās sociāldemokrātu partijas līderis Svens Miksers, bet arī vairāki igauņu politologi norādījuši – S. Kallasa virzīšana premjerministra amatam nozīmē, ka savā izaugsmē būs spiesti apstāties gados jaunie Reformu partijas politiķi, kas ilgtermiņā partijai noteikti nenāks par labu. Interesanti, ka Centra partijas politiķi izteikuši cerību – S. Kallasa valdības politika varētu būt kreisāka, sociālāk orientētāka nekā
A. Ansipa valdībai. Piemēram, Edgars Savisārs atgādinājis, ka pašreizējais eirokomisārs desmit gadu nodzīvojis valstī, kurā ir progresīvā nodokļu skala un, iespējams, vismaz viņš ieklausīsies Centra partijas nemitīgajos aicinājumos tādu ieviest arī Igaunijā. Kreisais flangs uzskata S. Kallasu par pragmatiski domājošu un ir pārliecināts, ka viņš centīsies uzturēt labākas attiecības ar lielo kaimiņvalsti Krieviju, kas ir Igaunijas otra lielākā (aiz ES) tirdzniecības partnere. Jāatgādina, ka A. Ansipam uz to bija mazas izredzes pēc 2007. gadā notikušās Tallinas pieminekļa padomju karavīriem pārvietošanas. Tiesa, pirms nedēļas Igaunijai beidzot izdevās parakstīt robežlīgumu ar Krieviju.
Uz Briseli!
Lai gan savā svētdienas runā A. Ansips nav atklājis nākotnes plānus, Igaunijas mediji ir pārliecināti, ka tieši viņš uzskatāms par galveno šīs valsts kandidātu uz eirokomisāra amatu. Pašreizējais premjers kādā no intervijām gan licis saprast, ka pa galvu, pa kaklu uz Briseli nesteigsies un vismaz līdz rudenim (kad būs zināms jaunais Eiropas Parlamenta sastāvs) strādās Igaunijas parlamentā. Faktiski tas nozīmē – ja S. Kallasam tiešām tiks uzticēts vadīt valdību, Igaunijas eirokomisāra amats līdz rudenim paliks vakants.
Politologi gan aizrāda, ka šī rokāde ir radījusi zināmu aizvainojumu Reformu partijas koalīcijas partneros. IRL uzskata, ka rotācijas kārtībā eirokomisāra amats tagad pienākas viņiem. Tas, kā šī kolīzija tiks atrisināta, lielā mērā atkarīgs no maijā gaidāmo Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem. Ja IRL tajās gūs labākus rezultātus nekā Reformu partija, tai būs krietni lielākas iespējas uzstāt uz sava kandidāta virzīšanu.
Taču viens ir skaidrs – pat pēc demisionēšanas no premjera amata A. Ansips negrasās pamest politisko skatuvi. To viņš skaidri licis saprast pērnā gada nogalē sniegtajā intervijā Postimees. «Igaunijas valsts ir diezgan daudz manī ieguldījusi, tāpēc ar visu manu zināšanu un sakaru bagāžu nebūtu pareizi, piemēram, aiziet privātajā biznesā. Man arī nav tādu plānu, es gatavojos palikt Igaunijas politikā,» sacījis A. Ansips.