Ukrainas notikumi vedina domāt, ka Rietumi joprojām nav izpratuši Krievijas prezidenta Vladimira Putina režīma patieso būtību, tādēļ Eiropas Savienības (ES) un ASV bezzobainās politikas dēļ par Kremļa ekspansīvās politikas mērķi pēc Gruzijas un Ukrainas varētu kļūt Baltijas valstis. Šādu viedokli Lietuvas Radio un televīzijas ziņu portālam "Lrt.lt" piektdien paudis pazīstamais krievu analītiķis Andrejs Piontkovskis.
Pēc viņa teiktā, domājams, ka Ukrainas notikumos piedalījušies arī Krievijas specvienību kaujinieki. Kremlis šobrīd tiecas sadalīt Ukrainu un anektēt Krimu, bet Rietumi nespēj Krieviju savaldīt.
Kā prognozē eksperts, kas organizējis Ukrainas Maidana atbalsta kustību Krievijā, Putins nedomā piekāpties un tas var nozīmēt lielus upurus, tomēr galu galā Kremlis savus politiskos mērķus nesasniegs un Putina ārpolitika cietīs smagu sakāvi, kas ietekmēs arī Krievijas iekšpolitiskos procesus.
Par ES lielāko problēmu Piontkovskis nosaucis iztapību, velkot paralēles ar bēdīgi slaveno Minhenes vienošanos 1938.gadā, kas Vācijai ļāva ar Lielbritānijas, Francijas un Itālijas ziņu anektēt Čehoslovākijai piederošo vāciešu apdzīvoto Sudetu apgabalu. Par teju vai izteiktāko izdabātāju diktatoriem viņš uzskata ASV prezidentu Baraku Obamu.
Savukārt tie Baltijas valstu politiķi, kas neslēpj satraukumu par tendencēm Krievijā, tiek apsūdzēti rusofobijā un vēsturisko rēķinu kārtošanā, viņš novērojis.
Analītiķis atgādinājis, ka Ukrainas notikumi sākās kā mierīga revolūcija pret noziedzību, taču valsts vadība aizvadīto mēnešu laikā aizvien vairāk eskalējusi konfliktu, ķeroties pie vardarbīgiem līdzekļiem, un atbildīga arī par pēdējo vardarbības uzliesmojumu. Vērtējot ilgākā perspektīvā, Janukovičam tas tiešām nav izdevīgi, bet viņš izjūt milzīgu spiedienu no Putina, kas faktiski arī izraisījis krīzi Ukrainā.
"Ukrainas sabiedrībā faktiski pastāvēja vienošanās par asociācijas līguma parakstīšanu ar ES. Tas būtu ļāvis atteikties no kriminālkapitālisma modeļa, no kleptokrātijas un veidot jaunus spēles noteikumus, kas vajadzīgi konkurētspējīgai politiskajai un ekonomiskajai sistēmai," viņš norādījis.
"Sazagušies varas pārstāvji, tostarp Janukovičs un viņa tuvinieki, bija aptvēruši, ka Ukraina atšķirībā no Krievijas ir trūcīga un no tās neko daudz vairs nevar izspiest, tādēļ viņi sliecās pieņemt jaunus, civilizētus spēles noteikumus, tiesa gan, neatvadoties no sazagtajiem miljardiem. Taču Putinam tas bija pilnīgi nepieņemami - ja tik tuva valsts kā Ukraina pieņemtu tirgus ekonomikas modeli, tas ļoti jūtami ietekmētu Krievijas sabiedrību. Tad bandītiskais kapitālisma modelis, kas iesakņojies visā bijušajā PSRS telpā, izņemot Baltijas valstis, Krievijā ilgi vairs nenoturētos.
Tādēļ Putins izvēlējās rupjas šantāžas ceļu, kas, iespējams, balstās uz kompromitējošajiem materiāliem par Janukoviču. Savukārt ekonomiskā šantāža izpaudās kā draudi izvērst muitas karu un pārtraukt sadarbību tādās Ukrainai svarīgās jomās kā aviācijas rūpniecība, helikopteru komplektēšana, metalurģija, kosmosa izpēte un citur.
Tomēr šīs nozares ir ļoti būtiskas ne tikai Ukrainai, bet arī Krievijas militārrūpnieciskajam kompleksam un visai Krievijas ekonomikai, tātad sadarbība šajās jomās nav uzskatāma par Krievijas labdarību. Tas liek domāt, ka Putins būtu gatavs pat vājināt savas valsts militāro nozari, lai tikai paralizētu Austrumukrainas rūpniecību un izraisītu lielu bezdarbu visā valstī. "Kad Janukoviča aprindas padevās šai šantāžai, sabiedrībā tas izraisīja milzīgu neapmierinātību, kas izvērtusies par sacelšanos," klāstījis eksperts, piebilstot, ka Kremli ļoti baida Janukoviča režīma krišana.
"Esmu pārliecināts, ka Ukrainas notikumos piedalās Krievijas specvienību kaujinieki. Ukrainas iekšlietu ministrs Vitālijs Zaharčenko, pats nepamanīdams, ka izrunājies, paziņoja, ka pieci milicijas specvienības "Berkut" vīri nogalināti ar snaiperu šāvieniem kaklā. Šāvieni trāpījuši neaizsargātā ķermeņa vietā starp ķiveri un bruņuvesti. Tā šauj profesionāļi, nevis Maidana protestētāji, kas mētā Molotova kokteiļus. Tā šauj specvienību kaujinieki, kas darbojās Krievijā 1993.gada juku laikā. Tāpat viņi šāva uz Krievijas miera uzturētājiem Gruzijā, lai Krievijai būtu iegansts uzbrukt. Tātad gan par konflikta izraisīšanos, gan tā eskalāciju, īpaši pēdējās dienās, atbildīga Kremļa vadība un personiski Putins," viņš secinājis.
Pēc Piontkovska teiktā, rodas iespaids, ka no Putina Janukovičs baidās vairāk nekā no savas tautas, tomēr vienlaikus Ukrainas prezidenta rīcībā brīžiem jūtama neizlēmība - kā naktī, kad tika apturēts uzbrukums Maidanam.
"Tas izraisīja milzīgu niknumu Krievijā, Janukovičam tika adresēti aizvainojoši komentāri. Jā, protams, viņš ir Kremļa marionete, bet Kremlis ar šo marioneti nav apmierināts. Ar saviem spēkiem vien Janukovičs tautas pretestību nespēj apspiest. Domāju, ka Kremlis jau grozījis savus plānus. Kremļa politiķi aptvēruši, ka visa Ukraina viņiem būtu pārāk liels kumoss. Rietumukraina, tāpat kā Lietuva, cīnījās pret Staļinu līdz pat viņa nāvei 1953.gadā. Arī šobrīd tā spēj veiksmīgi pretoties Krievijai. Tādēļ Kremlis cer Ukrainu sadalīt," turpinājis analītiķis.
"Šobrīd Kremlis mēģina radīt ieganstu iebrukumam Ukrainā. Krievijas Valsts domē jau skaļi tiek runāts, ka jāaizstāv Ukrainas krievi no haosa, fašistiem un tamlīdzīgi. Domāju, ka Kremļa mērķis ir kontrolēt Austrumukrainu. Tomēr Kremlis stipri pārrēķinās, iztēlojoties, ka Austrumukrainas iedzīvotāji, kaut arī krievvalodīgie, alktin alkst, lai viņus pārvalda Putins. Krievijas vadība, protams, gribētu plašāku aneksiju, bet pieticīgākais scenārijs paredz anektēt vismaz Krimu, kur iedzīvotāju vairākums ir krievi. Turklāt Krievijas sabiedriskā doma Krimas aneksiju varētu atbalstīt, jo Ņikita Hruščovs 1954.gadā Krimu atņēma Krievijai un atdeva Ukrainai, to pienācīgi nepamatojot. Taču Kremļa politiķi īsti neņem vērā, ka līdz ar Krimu viņi iegūtu arī aktīvu musulmaņu kopienu - Krimas tatārus, kuri savukārt Krievijas varu kā PSRS varas mantinieci varētu sagaidīt ar sīvu partizānu cīņu. Lai nu kā, Putins neatkāpsies, un upuri būs ļoti lieli. Taču Kremlis savus politiskos mērķus nesasniegs, un tā būs graujoša Putina ārpolitikas sakāve, kas ietekmēs arī Krievijas iekšpolitiskos procesus," uzskata pētnieks.
Piontkovskis noraidījis iespēju, ka ar Putina atbalstu pie varas Ukrainā varētu atgriezties Jūlija Timošenko, kas apmierinātu gan paša Krievijas prezidenta, gan vienas Ukrainas opozīcijas daļas intereses un, iespējams, spētu saglabāt Ukrainu vienotu.
"Vienota Ukraina Maskavai nav vajadzīga. Esmu pārliecināts, ka Kremlis šobrīd vēlas Ukrainu sadalīt," viņš norādījis.
Vienlaikus Piontkovskis piekritis britu izdevuma "The Economist" apskatnieka Edvarda Lūkasa izteikumam, ka šobrīd par zaudētāju uzskatāma Eiropas Savienība. "Es runāju par Krievijas zaudējumu tālākā perspektīvā, savukārt īslaicīgā perspektīvā Putins pagaidām uzvar ne tikai pret ES, bet pret Rietumiem vispār. Tāpat kā uzvarējis Sīrijā, iesmērējot Rietumiem ķīmisko atbruņošanos un tā leģitimējot savu sabiedroto Bašaru al Asadu, kas ir kara noziedznieks. Ļāva Asadam turpināt genocīdu pret sunnītiem."
Pieminot jau pieminēto Minhenes vienošanos1938.gadā, eksperts atgādinājis, ka Lielbritānijas un Francijas premjerus Nevilu Čemberlenu un Eduāru Daladjē, kas to parakstīja, Hitlers drīz pēc tam nosauca par niecībām. "Arī Putins par Rietumu līderiem, īpaši Obamu, domā tieši tāpat un savās aprindās to arī neslēpj," viņš stāstījis, piebilzdams, ka Obama uzskatāms par teju vai izteiktāko izdabātāju visiem diktatoriem un šo iztapību nosaka pat ne kompetences trūkums, bet dziļi ieaudzināta ideoloģiskā pārliecība.
"Savu vājumu acīmredzami parādījusi arī Eiropas Savienība. Vācijas kanclere Angela Merkele kopīgā preses konferencē ar Eiropas Komisijas prezidentu Žozē Manuelu Barrozu un Francijas prezidentu Fransuā Olandu palielījās, ka zvanījusi Putinam un vienojusies "sadarboties, lai nepieļautu vardarbības saasināšanos Ukrainā". Kā var vienoties par kopīgu starpniecību ar cilvēku, kurš šo krīzi izraisījis un plāno turpināt savās ģeopolitiskajās interesēs? Putinam tas būtu ļoti izdevīgi, jo palīdzētu legalizēt viņa mērķus - Ukrainas sadalīšanu, Austrumukrainas pārņemšanu savā kontrolē, pat iespējamu pievienošanu Krievijai un Krimas aneksiju. Lielākā ES problēma ir tāda pati kā savulaik Čemberlenam un Daladjē - ES līderi neizprot Putina režīma būtību. Viņi joprojām tic Krievijai kā "partnerei", ar ko iespējami kopīgi mērķi un vērtības, ar ko iespējams vienoties. Sīrijā Obama vienkārši nezināja, ko grib, toties Putins zināja - noturēt pie varas savu sabiedroto Asadu - un to arī panāca. Tagad viņš zina, ko grib Ukrainā, un mērķtiecīgi uz to virzās, savukārt Merkeles kundze nezina, ko viņa Ukrainā grib. Toties viņa grib labas attiecības un ekonomisko partnerību ar Krieviju. Viņa neizprot Putina režīma diktatorisko iedabu. Putins Vācijai sola pievilcīgus biznesa darījumus, un vācu politiķi ir gatavi nepamanīt nedz korupcijas mērogus Krievijā, nedz to, kā tur mostas fašisms," teicis Piontkovskis.
Tikmēr Baltijas valstīs daži politiķi atļaujas ievērot un nosaukt vārdā satraucošās tendences Krievijā un tūdaļ pat tiek apsūdzēti rusofobijā un vēsturisko rēķinu kārtošanā, norāda analītiķis.
Uz Krievijas agresiju Gruzijā ES reaģēja tikai ar vārdisku ekvilibristiku. Tas, ka ES spēja "norīt" Krievijas darbības Gruzijā, novedis līdz tagadējai situācijai Ukrainā. Ja ES "norīs" arī Krievijas agresiju Ukrainā un kļūs par "divpusējas starpniekdarbības" līdzdalībnieci, dodot savu svētību Putina darbībām Ukrainā - kā savulaik Francijas prezidents Nikolā Sarkozī Putina agresijai pret Tbilisi -, tad nākamais mērķis būs Baltijas valstis. Ja ES spēj paiet maliņā divreiz, spēs arī trešo reizi, domā Piontkovskis.
"Eiropas Savienībā nav izcilu politisko darbinieku. Es pat nerunāju par Vinstona Čērčila vai Mārgaretas Tečeres līmeņa politiķiem. Tāda ES nespēs noturēties pret Putina ģeopolitisko ekspansiju. Pasliktinoties ekonomiskajai situācijai Krievijā, augs nacionālisms, imperiālisms, ekspansīvi centieni. Kremlim būs vajadzīgas ģeopolitiskās uzvaras, un viena no pirmajām varētu būt Krimas pievienošana," uzskata Piontkovskis. Viņš atzīst, ka arī necer, ka ES spētu atteikties no izdabāšanas Krievijai, ciešāk sadarbojoties ar ASV. Viņaprāt, pašās Amerikas Savienotajās Valstīs vispār nav gaidāmas nekādas būtiskas pārmaiņas, kamēr pie varas atrodas Obama.
"Eiropas Savienībai trūkst stimula - ASV spiediena - mainīt savu bezmugurkaula politiku. No Obamas administrācijas nekāds spiediens nav gaidāms, lai kā arī lamātos [ASV valsts sekretāra vietniece] Viktorija Ņūlendas kundze."
Atbildot uz jautājumu, kas sagaida Putina loloto Eirāzijas projektu, Piontkovskis paudis viedokli, ka šis projekts faktiski ir miris un nav īsti vajadzīgs pat Vidusāzijas diktatoriem.
"Jāņem vērā, ka pēdējā laikā ļoti krasi pārmainījies krievu nacionālisms, lai gan Rietumi to pat nav pamanījuši. Agrāk nacionālisms vienmēr bijis impērisks, un Eirāzijas savienības ideja atbilst tā impēriskajai versijai, taču jaunā nacionālistu paaudze no impēriskās koncepcijas pilnīgi atteikusies un dēvē sevi par nacionāldemokrātiem. Jaunā koncepcija tiek balstīta uz divām nostādnēm, kas ir pretrunā ar impēriskā nacionālisma principiem. Pirmā vēsta, ka nacionālisma uzdevums ir saglabāt krievu etnosu, uzskatot, ka tā enerģija ir izsīkusi gadsimtiem ilgu impērisku avantūru dēļ, tikmēr otrā nostādne ir pārsteidzoša - "Mēs esam Eiropas valsts". Jaunos nacionālistus kaitina musulmaņu pieplūdums. Aptuveni 80% Krievijas iedzīvotāju grib, lai iebraucējiem no Vidusāzijas būtu vajadzīgas vīzas. Par kādu Eirāzijas savienību šajos apstākļos var runāt? Putins lika lielas cerības uz nacionālistiem, bet tie viņu pašu šobrīd vērtē vēl sliktāk nekā liberāļi. Tādēļ Eirāzijas ideja ir nedzīva," secinājis analītiķis.