Šovakar tieši pulksten 20.14 pēc vietējā laikā Melnās jūras kūrortpilsētā Sočos sāksies XXII ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija, bet vēl pēc pāris stundām jaunuzceltajā stadionā Fišt iedegsies olimpiskā lāpa un spēles tiks pasludinātas par atklātām. Sagatavošanās posma atainojums medijos bijis skandalozākais kopš aukstā kara laikiem, taču jācer, ka līdz 23. februārim, kad nodzisīs Soču olimpiskā uguns, lielāka uzmanība tiks pievērsta sportistiem un viņu sasniegumiem, nevis organizatoru neizdarībai vai zaglīgumam, drošības jautājumiem un Kremļa realizētajai politikai.
Dārgākās vēsturē
Jau pirms spēļu sākuma var droši sacīt, ka šī būs dārgākā olimpiāde cilvēces vēsturē. Soči-2014 pārliecinoši pārspējuši ne tikai visus ziemas olimpiāžu rekordus, spēļu tāme ir lielāka nekā 2008. gada vasaras olimpiskajām spēlēm Pekinā, kur tika iztērēti 40 miljardi dolāru. Pašlaik izdevumi tiek lēsti 51 miljarda dolāru apmērā, taču domājams, ka pēc spēlēm, kad summa tiks precizēta, izrādīsies, ka milzīgais sporta sarīkojums izmaksājis vēl vairāk – tā iepriekš noticis arī ar citām spēlēm. Milzīgie tēriņi, kuri palielinājās celtniecības procesa laikā, kā arī fakts, ka līdz pat beidzamajām dienām visu iecerēto nav paspēts izdarīt, veicinājuši runas, ka daļa olimpiādei piešķirto līdzekļu ir izlaupīti, bet daļa, pateicoties viltīgām korupcijas shēmām, aizplūduši ierēdņu kabatās.
Soču dārdzībai gan ir attaisnojums, jo pilnīgi visi objekti bija jābūvē no jauna – klajā laukā. Ja precīzāk, tad divos klajos laukos, jo daļa sacensību, kas notiek zem jumta, tiek rīkotas Melnās jūras piekrastē uzbūvētā Olimpiskā parka arēnās, bet daļa – aptuveni 35 kilometru attālā kalnu kūrorta Krasnaja Poļana apkaimē, kur valda pavisam atšķirīgi klimatiskie apstākļi. Tas, ka kādreiz slavenā Vissavienības dziednīca gados pēc PSRS sabrukuma bija kļuvusi par lielu, noplukušu graustu, bet ar ziemas sporta veidiem šajā reģionā allaž bijuši uz jūs, bija labi zināms arī 2007. gada augustā, kad Starptautiskās olimpiskās komitejas sesijā Gvatemalā tika lemts par 2014. gada ziemas spēļu rīkotāju. Toreiz SOK locekļi ar sajūsmu uzklausīja īpašā viesa – Krievijas prezidenta Vladimira Putina – vīziju par to, kā, pateicoties ziemas olimpiādei, Soči kļūs par modernu ziemas sporta kūrortu un jauno sportistu sagatavošanas centru.
Plašie celtniecības darbi, kuru dēļ Soči beidzamo piecu gadu laikā nemitīgi atgādināja milzu būvlaukumu, protams, apmierināja ne visus pilsētas iedzīvotājus – kuram gan patīk, ja viņam pasaka, ka lielā mērķa vārdā nojaukta tiks arī necilā mājiņa ar skatu uz jūru, kurā ģimene dzīvojusi vairākās paaudzēs. Trauksmi cēla arī ekologi, kuri apgalvoja, ka Olimpiskā parka būvniecība Imeretinas ielejā ne tikai nodara lielu postu ekosistēmai, bet arī draud ar katastrofāliem zemes nogruvumiem. Tomēr pašlaik, kad vērienīgie celtniecības darbi ir faktiski pabeigti, ne mazums Soču iedzīvotāju atzīst, ka pilsēta, pateicoties jaunajiem ceļiem, ūdensvadiem, gāzes vadiem, kļuvusi ērtāka dzīvošanai, turklāt spēļu rīkošana, Adleras lidostas modernizēšana un ērta ceļa un dzelzceļa (pa to kursē vilciens Lastočka) izbūvēšana uz četriem kalnu slēpošanas kūrortiem Krasnaja Poļana apkaimē, iespējams, dos nepieciešamo impulsu tam, lai atpūsties uz Sočiem brauktu ne tikai Krievijas pilsoņi, bet arī ārzemnieki. Pērn Sočos viesojās aptuveni 3,8 miljoni tūristu, bet amatpersonas cer, ka, jau sākot ar šo gadu, to skaits pieaugs vismaz līdz 4,5 miljoniem cilvēku gadā, raksta žurnāls Itogi.
Realizēts 70% biļešu
Olimpisko spēļu organizācijas komitejas vadītājs Dmitrijs Černišenko sarunā ar AP stāstījis, ka Sočos, kur pastāvīgi dzīvo gandrīz pusmiljons cilvēku, spēļu laikā gaida ierodamies vismaz 210 000 skatītāju, no kuriem 75% būs Krievijas pilsoņi. Lai gan kompānija CoSport, kas nodarbojās ar biļešu izplatīšanu ASV un vēl sešās valstīs, pavēstījusi, ka pieprasījums pēc biļetēm atbildis plānotajam, vairāki tūrisma eksperti un nacionālo olimpisko komiteju amatpersonas sarunās ar AP stāstījušas, ka vismaz rietumvalstu sporta līdzjutēju vidū ideja klātienē vērot Soču olimpiskās spēles nav īpaši populāra. Savu lomu nospēlējusi masu mediju saceltā histērija par plānotajiem teroristu uzbrukumiem un, maigi izsakoties, neprecīzie apgalvojumi, ka «Soči atrodas turpat blakus nemierīgajai Dagestānai», sava loma bijusi tendenciozajai informācijai par Krievijā pieņemto likumu, kas liedz homoseksuālisma propagandu nepilngadīgo vidū, sava loma ir arī Krievijas birokrātijai un drošības dienestiem, kas pieprasījuši, lai līdzjutēji ne tikai iegādājas biļetes un nokārto vīzas, bet arī iziet īpašu līdzjutēju akreditāciju, kas turklāt var tikt atteikta, nepaskaidrojot iemeslu. Zināmas problēmas radījusi arī nokļūšana Sočos – tiešie reisi uz turieni ir tikai no dažām Vācijas un Turcijas lidostām, pārējiem ceļotājiem jāmēro garais ceļš caur Maskavu vai kādu citu Krievijas lielpilsētu.
Lai gan biļetes uz
atsevišķām sacensībām
bija iegādājamas par samērā demokrātiskām cenām (15 līdz 30 dolāriem), jāņem vērā, ka olimpiādes apmeklētāji alkst redzēt pēc iespējas vairāk sporta veidu, turklāt, neraugoties uz Krievijas varas iestāžu daudzkārtējiem solījumiem, cenas viesnīcās uz spēļu laiku ievērojami paaugstinātas un, kā raksta Krievijas laikraksti, «līdzinās Maskavas cenām». Tas pats attiecas arī uz cenām veikalos un restorānos, dažādu pakalpojumu izmaksām – rodoties iespaids, ka uzņēmēji, nedomājot par perspektīvu, nolēmuši maksimālo peļņu gūt «tagad un tūlīt». Iespējams, tieši šo iemeslu dēļ rīcības komiteja janvāra nogalē atzinusi, ka realizēts tikai 70% biļešu uz spēlēm, taču D. Černišenko mudināja «nedramatizēt situāciju» un solīja, ka atbalstītāju vairāk nekā 2500 sportistiem, kuri piedalīsies spēlēs, netrūkšot. Krievijas prakse parasti ir šādos gadījumos uz sporta pasākumiem brīvprātīgā piespiedu kārtā deleģēt darba kolektīvus, skolēnus un studentus vai, sliktākajā gadījumā, karavīrus.
Jāpiebilst, ka drošības struktūru darbinieku Sočos un to apkaimē netrūkst – kārtības uzraudzīšanai mobilizēti 40 000 policistu, iekšlietu karaspēka un ārkārtas situāciju ministrijas (MČS) speciālistu, cik zināms, paaugstinātā kaujas gatavībā atrodas Krievijas dienvidu reģionos dislocētās karaspēka daļas. Uz olimpiādes laiku Soči faktiski ir kļuvuši par aizliegto zonu, kurā iespējams iekļūt vienīgi oficiāli akreditētajām personām, arī privātajam autotransportam jākārto atļaujas. Drošības kontroles, kas pēc stingrības ir analoģiskas lidostās pieņemtajām, ierīkotas daudzviet, un laikraksta Sport-Express korespondenti brīdinājuši, ka skatītājiem visur nepieciešams doties ar krietnu laika rezervi. Piemēram, tā pati Lastočka līdzjutējus no Olimpiskā parka līdz Krasnaja Poļanai ērti aizvizina aptuveni pusstundas laikā, taču var nākties tērēt gandrīz tikpat daudz laika, lai izstāvētu drošības kontroles rindu pie stacijas.
Sočos ieradušies arī aptuveni 25 000 brīvprātīgo palīgu jeb volontieru, ne tikai no Krievijas, bet arī daudzām citām pasaules valstīm. Vairākus mēnešus ilgajā atlases posmā izvēlēti tie volontieri, kuri prot svešvalodas, bet īpaši izveidotā mācību iestādē viņiem nācies apgūt viesmīlības pamatus un iemācīties bez jebkāda iemesla uzsmaidīt svešiniekiem, kas nav vietējā tradīcija. Krievu laikraksti vēsta, ka brīvprātīgie izdresēti prasmīgi, viņi patiešām iejūtīgi uzklausīs jebkuru lūgumu un centīsies palīdzēt – tikai nelaime tā, ka nezinās, kā. Informācijas par spēļu organizatorisko pusi volontieru rīcībā diemžēl esot pārāk maz, un, patiesību sakot, brīžam rodoties iespaids, ka visas fineses nezina pat attiecīgo sporta objektu menedžeri. Taču ar to, ka volontieri ir ļoti pretimnākoši un aktīvi, taču lielas jēgas no viņiem nav, jau esot nācies saskarties iepriekšējās olimpiādēs. Tiem, kuri neprot krievu valodu, šie brīvprātīgie varētu būt vienīgais saziņas kanāls, lai kontaktētos ar Soču iedzīvotājiem. Pat daudzās lepnās viesnīcās vairums apkalpojošā personāla runā tikai krieviski.
Padomju nostalģija
Ārvalstu tūrisma vietnes, vēstot par to, ko brīvajā laikā noteikti ieteicams apmeklēt Sočos, uzsvaru liek ne tikai uz tradicionālās Krievijas un Kaukāza virtuves (borščs un šašliks, pelmeņi un hačapuri, šņabis un čača) izbaudīšanu, bet arī padomju laika vēstures liecību izzināšanu. Ārzemniekiem tiek rekomendēts uzmeklēt ne tikai samērā pieticīgo Ļeņina pieminekli, bet arī tautu tēva Josifa Staļina vasarnīcu – tā atrodas sanatorijas Zeļonaja rošča teritorijā. Vasarnīca būvēta pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, pēc Staļina nāves tajā ierīkots muzejs, taču tagad uzņēmīgi darboņi piedāvā tūristiem pārnakšņot tajos pašos apartamentos, kuros savulaik uzturējies Staļins un kurus Anatolijs Ribakovs aprakstījis savos Arbata bērnos. No Staļina laikiem saglabājies viņa izmantotais biljarda galds un peldbaseins, bet bijušajā kabinetā viesus sagaida kādreizējā padomju diktatora vaska figūra.
Botāniķu aprindās pasaules slavu ir ieguvis Soču dendrārijs, kas dibināts jau 1892. gadā, šā parka teritorijā aplūkojami tūkstošiem koku un augu pasugu. Izklaižu cienītājiem noteikti patiks Soču akvaparks un delfinārijs, bet aktīvākas atpūtas piekritējiem ir vērts doties ārpus pilsētas. Piemēram, uz Lielo Ahūnas kalnu, no kura panorāmas rata Turcija gan nav saskatāma, toties visa Melnās jūras piekraste un pašpasludinātā Abhāzija ir kā uz delnas. Ne mazāk slavenas ir arī 379 metrus virs jūras līmeņa esošās Ērgļa klintis Aguras aizas apkaimē, kā arī trīs lielie Aguras ūdenskritumi (21, 23 un 30 m).
Vietējās tūrisma kompānijas ir gatavas organizēt visdažādākās ekskursijas, taču jāiegaumē, ka Abhāzijā iebraukt nebūtu prātīgi – pirmkārt, lai no šīs pašpasludinātās republikas atgrieztos Sočos, ārzemniekiem nepieciešama vairākkārtēja vīza, bet, otrkārt, zīmogs pasē, ka esat iebraucis Abhāzijā, sagādās lielas problēmas, ja nodomāsiet doties uz Gruziju, kas šī reģiona neatkarību (tāpat kā vairākums pasaules valstu) neatzīst. Dodoties pie dabas krūts, jāatceras, ka klimats ir ļoti mainīgs. Tas, ka Melnās jūras piekrastē pavasarīgs vējš purina palmu zarus, nebūt nenozīmē, ka jau pārsimt metrus augstāk, kalnos, nebūs slapjdraņķis vai pat kārtīgs sniegputenis.
***
SOČU ZIEMAS OLIMPISKO SPĒĻU TALISMANI
PARALIMISKO SPĒĻU TALISMANI
Sniegpārsliņa un Gaismasstariņš
Gaismasstariņš un Sniegpārsliņa uz Zemes ieradušies no divām ļoti tālām un absolūti atšķirīgām planētām - uz vienas valda milzīgs karstums, bet uz otras aukstums. Tomēr, iepazīstoties savā starpā un ar Zemes iedzīvotājiem, viņi sapratuši - lai gan visi ir ļoti atšķirīgi, viņus vieno kopēja sporta mīlestība.
Leopards
Sniegoto Kaukāza kalnu augstākās klints virsotnē augošajā milzu kokā mītošais Leopards pēc profesijas ir glābējs, jo jau kopš bērnības nodarbojies ar alpīnismu. Leopards izglābis neskaitāmus cilvēkus, kuri iekļuvuši lavīnās, bet par viņa vaļasprieku kļuvusi vizināšanās ar sniega dēli. Vairāk par visu Leopards necieš vientulību, allaž meklējot kompāniju.
Lācis
Baltais Lācis lielāko daļu sava mūža nodzīvojis aiz polārā loka, mājā, kurā viss - sākot ar gultu un datoru un beidzot ar trenažieriem - izgatavots no ledus. Lāci uzaudzinājuši polārpētnieki, kuri iemācījuši viņu slēpot, slidot un spēlēt kērlingu. Taču iecienītākie Lāča sporta veidi ir kamaniņu braukšana un bobslejs, kuros viņš kļuvis par īstu čempionu.
Zaķis
Patiesībā tā ir Zaķenīte, Ziemas meža pati aktīvākā iemītniece. Viņa ne tikai paspēj saņemt teicamas atzīmes, studējot Meža akadēmijā, bet arī palīdz mātei vadīt ģimenes restorānu un, protams, piedalās pilnīgi visās sacensībās, ka tiek rīkotas mežā. Zaķenīte ir arī lieliska dziedātāja un
dejotāja.