50 gadus pēc Kenedija slepkavības sazvērestības teorijas turpina zelt
Rīt apritēs tieši 50 gadu kopš XX gadsimta skaļākā nozieguma – 35. ASV prezidenta Džona Ficdžeralda Kenedija slepkavības.
Par godu apaļajai gadskārtai ne tikai notrausti putekļi no vecajiem pētījumiem – veikalu plauktos parādījušies desmitiem jaunu grāmatu par Dž. F. Kenediju, televīzijās tiek demonstrētas jaunas dokumentālas un pa pusei dokumentālas filmas. To galvenais motīvs ir neticība oficiālajai izmeklēšanas versijai, saskaņā ar kuru prezidentu nošāvis slepkava vienpatis Lī Hārvijs Osvalds. Šomēnes Gallup veiktajā aptaujā noskaidrojies, ka 61% amerikāņu joprojām atsakās ticēt, ka viss bijis tik vienkārši.
Komisijas vienkāršā versija
Ar slepkavības izmeklēšanu nodarbojās īpaša komisija augstākās tiesas tiesneša Ērla Vorena vadībā – parasti tā tiek dēvēta par Vorena komisiju. Taču nav mazsvarīgi, ka līdz brīdim, kad šī komisija tika izveidota (29. novembrim), bija paveikts viss iespējamais, lai sabiedrību pārliecinātu, ka skaļajā noziegumā vainojams «neveiksminieks un pašpasludinātais marksists» L. H. Osvalds.
Aptuveni pusstundu pēc Dalasā atskanējušajiem šāvieniem, brīdī, kad ārsti Pārklendas slimnīcā konstatēja Dž. F. Kenedija nāvi, policija jau varēja raportēt, ka tai ir aizdomās turamais. Skolas grāmatu noliktavas sestajā stāvā bija atrasta Itālijā ražota Carcano Model 91/38 šautene ar optisko tēmēkli, bet darbinieki stāstīja, ka viens no viņu kolēģiem – L. H. Osvalds – steigšus pametis noliktavu pāris minūtes pēc atentāta. Patruļas nekavējoties tika informētas par aizdomās turētā pazīmēm, un vēl pēc 15 minūtēm tika saņemta ziņa, ka vīrietis, kurš atbilst šīm pazīmēm, nošāvis policijas virsnieku Džeju Dī Tipitu. Vēl pēc stundas policija vēstīja, ka aizdomās turētais notverts kādā Dalasas kinoteātrī. Lai gan sākotnēji L. H. Osvaldam tika izvirzītas apsūdzības tikai policista slepkavībā, nākamās dienas laikrakstos viņš tika nosaukts par galveno aizdomās turamo atentātā pret prezidentu. Nākamajās dienās medijus pārpludināja vēstis par viņa kreisajiem politiskajiem uzskatiem – simpātijām pret PSRS un Fidela Kastro vadīto Kubu. No policijas noplūda ziņas par ballistiskās ekspertīzes rezultātiem, kas apliecināja, ka uz prezidentu šauts no noliktavā atrastā ieroča, ka tur atrasti aizturētā pirkstu nospiedumi, par to, ka tieši L. H. Osvalds iegādājies optisko tēmēkli, par to, ka viņš sievai lielījies ar ieročiem un licis saprast, ka gaidāms kas grandiozs.
Paša 24 gadus vecā bijušā jūras kājnieka, kurš kādu laiku bija nodzīvojis PSRS, stāstu par notikušo gan vairs nebija iespējams uzzināt – divas dienas pēc prezidenta noslepkavošanas, brīdī, kad viņš tika pārvests uz apgabala cietumu, pašu L. H. Osvaldu reportieru pūļa acu priekšā nošāva ar kriminālajām aprindām saistītais Dalasas naktskluba īpašnieks Džeks Rūbijs. Tā izveidojās klasiskā Holivudas filmu situācija, kad tiek apklusināts vienīgais cilvēks, kurš varētu sniegt nozīmīgas liecības par pastrādāto slepkavību, un augsnes dažādām sazvērestību teorijām ir vairāk nekā vajag. Nebūtu lieki piebilst, ka pēc aizturēšanas notikušajā pratināšanā L. H. Osvalds kategoriski noliedza savu vainu slepkavībā. Savu 889 lappušu biezo ziņojumu Vorena komisija pabeidza nākamā gada septembrī, tomēr nekā daudz jauna sabiedrība no tā neuzzināja – izmeklēšana apstiprināja, ka prezidentu noslepkavojis L. H. Osvalds, kurš vienatnē izplānojis atentātu un realizējis savu nodomu.
Apšauba ziņojumu
Komisijas ziņojums ticis kritizēts jau kopš tā parādīšanās atklātībā. Tās locekļiem pārmests, ka Lindons Džonsons, kurš jau pusstundu pēc Dž. F. Kenedija nāves prezidenta lidmašīnā deva prezidenta zvērestu, un Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) vadītājs Edgars Hūvers devuši nepārprotamu mājienu – par vienīgo vaininieku pasludināms L. H. Osvalds. Līdz ar to komisijas locekļi pienācīgu uzmanību veltījuši tikai tām liecībām, kas apstiprina šo versiju, ignorējot faktus, kuri vedina uz domām par plašāku sazvērestību.
Komisija tā arī līdz galam nav pārbaudījusi citas versijas, kas liecina, ka L. H. Osvalds nav bijis vienīgais šāvējs. Ļaudis, kuri 22. novembrī atradušies Dīlija laukuma apkaimē, stāstījuši gan par aizdomīgiem cilvēkiem (trīs klaidoņus pat esot aizturējusi policija, bet, kas ar šiem cilvēkiem noticis, ir miglā tīts), gan šāviena troksni, kas atskanējis nebūt ne no grāmatu noliktavas puses, gan dūmu vērpeti, kas redzēta aiz žoga. Nekāda uzmanība nav pievērsta arī itāliešu ekspertu ziņojumam, ka nepilnu 11 sekunžu laikā izdarīt trīs labi mērķētus šāvienus no šā modeļa šautenes ir ļoti sarežģīti, ja ne neiespējami. Dažādi tiek traktēti arī kadri, ko kinoamatieris Ābrams Zapruders uzņēmis atentāta laikā. Komisijas kritiķi ir pārliecināti, ka vienā no kadriem skaidri redzams, ka lode, kas trāpa prezidentam galvā, netiek raidīta no noliktavas puses.
1979. gadā ASV Kongresa Pārstāvju palātas izveidotā komisija pakļāva Vorena ziņojumu iznīcinošai kritikai, norādot, ka tajā nav atspoguļoti fakti, kas apliecina – prezidenta slepkavība ir plašas sazvērestības rezultāts un L. H. Osvalds nav rīkojies vienatnē. Tiesa, pats fakts, ka viņš šāvis uz prezidentu, netika apšaubīts, taču liela daļa kongresmeņu bija pārliecināti, ka panaivo šāvēju vadījusi pieredzējusi roka, kas galu galā prasmīgi viņu padarījusi par grēkāzi. «Man līdz pat šai baltai dienai ir nopietnas šaubas, vai Lī Hārvijs Osvalds rīkojās vienatnē. Šaubos, vai viņam varētu būt bijusi tāda motivācija,» nesenā intervijā televīzijas kanālam NBC sacījis ASV valsts sekretārs Džons Kerijs, tajā pašā laikā gan atsakoties izteikt minējumus par to, kādi spēki varētu būt organizējuši sazvērestību.
Vēsturnieks Džefs Grīnfīlds, kurš savulaik strādāja Dž. F. Kenedija brāļa, tieslietu ministra Roberta Kenedija birojā, bet nesen publicējis grāmatu par to, kādi pavērsieni vēsturē būtu varējuši notikt, ja prezidents būtu palicis dzīvs, norāda, ka ir divi svarīgi iemesli, kādēļ vairākums amerikāņu nevēlas ticēt oficiālajai versijai. Pirmkārt, cilvēkiem ir ļoti grūti samierinā ties ar to, ka tik nenozīmīga persona, kāds bija L. H. Osvalds, var pastrādāt ko tādu, kas atstāj tik plašas un visaptverošas sekas. Otrkārt, joprojām nav noņemts slepenības zīmogs no atsevišķiem FIB un Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) dokumentiem, kas liecina par šo iestāžu aģentu interesi par L. H. Osvaldu vēl 1963. gada vasarā. Tas vedina ļaudis uz domām, ka īpašajiem dienestiem ir kas slēpjams. Jāpiebilst, ka šos dokumentus plānots atslepenot tikai 2017. gadā.
Versijas, versijas, versijas
Amerikāņu publicists Vinsents Buljozi, kurš gadiem ilgi seko līdzi visām ziņām par prezidenta slepkavības apstākļiem, sarunā ar CNN stāstījis, ka, apkopojot visu informāciju, secinājis – dažādos laikos dažādi cilvēki apsūdzējuši atentāta organizēšanā 42 dažādas grupas vai iestādes, nosaukti 82 iespējamo slepkavu vārdi, minēti 214 cilvēki, kuri tā vai citādi varētu būt iesaistīti sazvērestībā. Publicists, kurš pats nedod priekšroku nevienai no šīm versijām, atgādina, ka sešdesmitajos gados bija samērā populāra hipotēze, ka L. H. Osvaldu vadījuši vai nu kubiešu, vai padomju slepenie dienesti – to tīši vai netīši uzkurināja arī Vorena komisijas amatpersonas, allaž atgādinot par L. H. Osvalda uzskatiem, dzīvi PSRS un padomju un Kubas vēstniecību Mehiko apmeklējumu 1963. gada rudenī. Mūsdienās gan cieņā ir cita versija – saskaņā ar jau pieminēto Gallup pētījumu, 13% amerikāņu ir pārliecināti, ka Dž. F. Kenedija slepkavības rīkotāji jāmeklē tā laika ASV valdošajās aprindās (lielākās aizdomas krīt uz toreizējo viceprezidentu Lindonu Džonsonu, kuram bijušas domstarpības ar prezidentu), bet 7% uzskata, ka sazvērestību sarīkojusi CIP.
Deivs Perijs, kurš tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem amerikāņu sazvērestības teoriju atmaskotājiem, uzsver, ka lielākā daļa šo versiju ir smieklīgas un tās izplata tie paši ļautiņi, kuri joprojām netic, ka amerikāņu astronautiem savulaik izdevies pabūt uz Mēness, vai arī ir pārliecināti, ka 2001. gada 11. septembra terora aktus sarīkojusi ASV valdība. Piemēram, versiju par L. Džonsona saistību ar noziegumu savulaik populāru padarījusi kāda Medelaina Brauna. Viņa apgalvojusi, ka esot bijusi viceprezidenta mīļākā un dienu pirms atentāta ballītes laikā L. Džonsons esot sacījis, ka drīz vien tikšot galā ar Kenedijiem. D. Perijs norāda, ka, pirmkārt – 21. novembrī nekādas ballītes, kurā būtu piedalījies viceprezidents, nav bijis, bet, otrkārt – M. Brauna bijusi garīgi slima sieviete, kurai romāns ar augsto amatpersonu bijis tikai iztēlē. Taču šai versijai ar lielu entuziasmu pieķērušies L. Džonsona nīdēji, kuru vidū, starp citu, bijuši daudzi Teksasā ietekmīgi cilvēki. Lai gan L. Džonsons bija teksasietis, štatā viņš nav īpaši labi ieredzēts, tāpēc visi apgalvojumi, ka dzimtajā Teksasā viceprezidentam bijis vienkāršāk organizēt sazvērestību, ir tikai tukšas runas.
Par tikpat neticamu D. Perijs uzskata versiju, ka pavēle nogalināt Dž. F. Kenediju nākusi no Maskavas. «Osvalda saistība ar PSRS un simpātijas pret Kubu nebija nekāds noslēpums. Padomju līderi nevarēja nesaprast, ka šādā gadījumā pirmās aizdomas kritīs uz viņiem. Dot šādu pavēli faktiski nozīmētu pieteikt karu ASV, riskēt ar kodolkonfliktu,» ir pārliecināts eksperts. Jāatgādina, ka gada laikā kopš Karību krīzes attiecības starp Vašingtonu un Maskavu bija ievērojami uzlabojušās, par ko liecina kaut vai fakts, ka abu valstu līderi bija parakstījuši vienošanos par kodolizmēģinājumu ierobežošanu. D. Perijs uzskata, ka daudz kas kļūtu skaidrs, ja būtu zināms, ko L. H. Osvalds darījis PSRS un Kubas vēstniecībās Mehiko – iespējams, viņš uz turieni būtu devies CIP uzdevumā. Taču vai tas automātiski nozīmē, ka tieši CIP rīkojusi sazvērestību? D. Perijs par to nav pārliecināts.
D. Perijs samērā skeptiski izturas arī pret versiju, ka slepkavību organizējuši kriminālie grupējumi jeb mafija. Toties to savā jaunajā grāmatā enerģiski aizstāv Lamārs Voldrons, kurš atgādina, ka vēl 1979. gada Pārstāvju palātas komisijas ziņojumā sacīts – organizētās noziedzības grupējumiem bija motīvs, iespējas un vēlme nogalināt prezidentu, kurš kopā ar tieslietu ministru R. Kenediju esot centies apkarot mafiju. Saskaņā ar šo versiju, atentātu varētu būt organizējis Karloss Marsello, kura grupējums kontrolēja Luiziānas štatu, lielāko daļu Teksasas un Misisipi. «Viņš tolaik bija Amerikas varenākais krusttēvs, kura kontrolē esošā impērija bija tikpat liela kā General Motors,» skaidro L. Voldrons. Saskaņā ar viņa versiju, šis grupējums prasmīgi manipulējis ar L. H. Osvaldu, pārliecinot viņu, ka brāļi Kenediji plāno gāzt Kastro režīmu Kubā. Turklāt grāmatā uzsvērts, ka 1985. gadā, atrodies cietumā, K. Marsello kādam FIB informatoram lielījies, ka esot novācis Kenediju, un izteicis nožēlu tikai par to, ka nav to paveicis paša rokām. Pašlaik gan šo versiju ir grūti pārbaudīt, jo bijušais mafijas boss 1993. gadā aizgāja aizsaulē.