Nacistu dārgumi šokē mākslas pasauli

Otrdienas pievakarē Vācijas amatpersonas oficiāli apstiprinājušas žurnālā Focus publicēto informāciju par milzīgas (ap 1400 mākslas darbu) nacistiskās Vācijas laikā izveidotas kolekcijas atrašanu.

Kolekcijā, kuras vērtību mediji lēš miljarda eiro apmērā, ir ne tikai XX gadsimta sākuma modernistu darbi, bet arī daudzas XVI–XIX gadsimta mākslinieku gleznas un līdz šim nezināmi slavenu mākslinieku darbi. Vācijas varasiestādēm, kas jau saskārušās ar pārmetumiem par atraduma noklusēšanu un nevēlēšanos publicēt atrasto darbu sarakstu, tagad jārisina sarežģītas juridiskas un morālas dabas problēmas, lai nodrošinātu, ka tie darbi, kas konfiscēti īpašniekiem, atgrieztos pie viņiem vai viņu mantiniekiem.

Muzeja cienīgs klāsts

Visi lielākie Vācijas televīzijas kanāli otrdien tiešraidē translēja preses konferenci no Augsburgas, kurā amatpersonas sniedza pirmo oficiālo informāciju par kādā Minhenes daudzdzīvokļu namā uzieto kolekciju. Augsburgas prokuratūras pārstāvis Reinhards Nemecs informēja, ka pavisam dzīvoklī atrasti 121 ierāmēts un 1285 neierāmēti mākslas darbi – gleznas, zīmējumi, pasteļi, gravīras. Kolekcija uzglabāta profesionāli, un mākslas darbi esot nevainojamā stāvoklī, piebildusi Berlīnes Brīvās universitātes mākslas zinātniece Maike Hofmane.

BBC norāda, ka visu darbu autorus amatpersonai nav bijis laika uzskaitīt – pilnīgi pieticis ar tādiem vārdiem kā Marks Šagāls, Anrī Matiss, Albrehts Dīrers, Pablo Pikaso, Pjērs Ogists Renuārs, Gustavs Kurbē, Anrī de TulūzsLotreks. R. Nemecs kategoriski atteicies apstiprināt žurnāla Focus aptaujāto ekspertu aplēses, ka kolekcijas kopējā vērtība ir aptuveni miljards eiro, nodēvējot tās par «žonglēšanu ar summām» un «parastu minējumu izteikšanu». Viņš arī aizvainoti norādījis, ka patiesībai neatbilst informācija par to, ka mākslas darbi atrasti vēl 2011. gadā, taču varasiestādes to slēpušas. «Patiesībā mēs šo kolekciju dzīvoklī, kas pieder nacistu laika mākslas zinātnieka Hildebranda Gurlita dēlam Kornēliusam, uzgājām pagājušā gada martā, kad izmeklējām lietu, kas saistīta ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas,» sacījis R. Nemecs, piebilstot, ka šīs lietas sensitīvā rakstura dēļ izmeklēšana bija jāpatur noslēpumā. Interesanti, ka pat Vācijas kanclere Angela Merkele, kurai žurnālisti jautājuši par kolekcijas uziešanu, stāstījusi, ka viņai tas kļuvis zināms pirms pāris mēnešiem.

M. Hofmane preses konferences laikā demonstrējusi vairāku gleznu attēlus, uzsverot, ka kolekcijā bijuši mākslas darbi, par kuru eksistenci speciālistiem nav bijusi ne mazākā nojausma. Starp jaunatklātajiem šedevriem viņa minējusi Otto Diksa portretu, XX gadsimta divdesmitajos gados tapušu M. Šagāla gleznu, kuras alegorisko nozīmi ekspertiem tā arī nav izdevies izprast, A. Matisa un Maksa Libermana darbus. Viņa arī uzsvērusi, ka īsti patiesībai neatbilst Focus apgalvojums, ka uzieta XX gadsimta modernistu (nacisti šos darbus uzskatīja par deģeneratīvo mākslu) kolekcija, jo šā novirziena pārstāvju darbi ir tikai daļa no ļoti plašā mākslas darbu klāsta.

Slepena pārdošana

Fakts, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados H. Gurlitam izdevās izveidot šādu kolekciju, kas darītu godu daudziem pasaules muzejiem, mākslas vēsturniekiem nebija noslēpums, taču pēc Otrā pasaules kara beigām kolekcionāram izdevās pārliecināt amatpersonas, ka tā gājusi bojā 1945. gadā, kad sabiedroto aviācija bombardēja Drēzdeni. Tagad noskaidrojies, ka H. Gurlits ir melojis – pēc tam, kad viņš 1956. gadā gāja bojā autokatastrofā, drošā vietā noslēpto kolekciju mantoja viņa sieva Helēna, bet pēc viņas nāves 1967. gadā – K. Gurlits, kurš pašlaik ir 79 gadus vecs.

Tiek uzskatīts, ka laiku pa laikam viņš pārdevis atsevišķas gleznas, lai iegūtu iztikas līdzekļus, – mākslas darbi realizēti gan ar Ķelnes izsoļu nama Lempertz, gan Šveices galerijas Galerie Kornfield starpniecību. Vācijas policija par K. Gurlitu ieinteresējusies, kad viņš 2010. gadā uz Šveices un Vācijas robežas aizturēts bez personu apliecinošiem dokumentiem, toties ar lielu summu skaidrā naudā. Deutsche Welle atgādina, ka tolaik Vācijas policija un muita bija izvērtušas ļoti aktīvu cīņu pret nodokļu nemaksātājiem, kuri savus līdzekļus slēpj anonīmos kontos Šveices bankās.

Juridiskie eksperti izteikušies, ka K. Gurlitu varētu saukt pie atbildības par mantojuma slēpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, taču R. Nemecs uzsvēris, ka varasiestādēm nekādu pretenziju pret viņu vairs nav. «Viņš atbildēja uz visiem mūs interesējošajiem jautājumiem, un pašlaik mēs viņa atrašanās vietu nezinām,» sacījis prokuratūras pārstāvis. Vācijas medijos pavīdējušas ziņas, ka K. Gurlitam pieder nekustamais īpašums Austrijas pilsētā Zalcburgā, un jau izskanējušas baumas, ka arī tajā varētu būt paslēpti vērtīgi mākslas darbi. Eksperti gan norāda, ka tas ir maz ticams, jo kopš brīža, kad tika atrasta Minhenē paslēptā kolekcija, pagājis vairāk nekā pusotrs gads, un grūti iedomāties, ka šajā laikā Vācijas un Austrijas tiesībsargājošās iestādes nav pārbaudījušas kolekcionāra īpašumu Zalcburgā.

Aizdomīga klusēšana

Lenta.ru, kas pētījusi kolekcijas izveidošanas apstākļus, uzsver, ka mākslas darbi nākuši no dažādiem avotiem, un nav iespējams apgalvot, ka visa kolekcija ir «nacistu nolaupītās gleznas», kā to jau paspējuši izdarīt atsevišķi mediji. 1895. gadā Drēzdenē dzimušais H. Gurlits, kura dzīslās ritējušas arī ebreju asinis (šo kārti viņš prasmīgi izspēlēja pēc Otrā pasaules kara), moderno vācu mākslinieku izstādes sācis rīkot vēl XX gadsimta divdesmitajos gados, kad pildījis Cvikavas pilsētas muzeja direktora pienākumus. Trīsdesmitajos gados viņš aizrāvies ar modernistiem, kurus pēc nacistu fīrera Ādolfa Hitlera pavēles 1937. gadā pasludināja par deģeneratīva un īstenus āriešus diskreditējoša mākslas virziena pārstāvjiem. H. Gurlitam tika aizliegts strādāt valsts muzejos, toties kā eksperts viņš iecelts Trešā reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa kūrētajā Deģeneratīvās mākslas ekspluatācijas komisijā. Tās uzdevums bija uzmeklēt un vai nu atpirkt, vai konfiscēt visus šā mākslas novirziena darbus, kas atrodas Vācijā, un pārdot tos ārzemēs. Iegūto naudu komisija ieguldīja Ā. Hitlera iecerētā Lincas Fīrera muzeja ekspozīcijas veidošanā. «Kā redzam, komisijas locekļi, to vidū arī Gurlits, atbrīvojās nebūt ne no visām modernistu gleznām, kas nonāca viņu rokās,» norāda Lenta.ru, atgādinot, ka, neraugoties uz Ā. Hitlera pārliecību, nacistu elites vidū modernistu darbi tika uzskatīti par ļoti vērtīgiem.

Jāpiebilst, ka lielākā daļa šo gleznu Trešā reiha rokās nonāca likumīgi – tās tika izņemtas no valsts muzeju kolekcijām. Tomēr starp modernistu darbiem noteikti ir arī tādi, kurus to īpašniekiem savulaik nācies valstij pārdot par tās noteikto cenu – visticamāk, ievērojami zemāku par tirgus cenu. Vai tagad šo īpašnieku mantiniekiem ir iespējams pretendēt uz mākslas darbu atgūšanu? Atbildes uz šo jautājumu nav. BBC arī atgādina, ka Vācijā ir spēkā likums, kas nosaka – pretenzijas par mākslas darbu nolaupīšanu iespējams izvirzīt ne vēlāk kā 30 gadus pēc šā nozieguma pastrādāšanas. Tātad attiecībā uz Trešā reiha laupīšanām noilguma termiņš beidzies, vēlākais, 1975. gadā.

Tajā pašā laikā nav šaubu, ka cita kolekcijas daļa veidota no mākslas darbiem, kurus nacisti konfiscējuši okupētajās teritorijās, galvenokārt Francijā – gan izlaupot valsts galerijas, gan privātpersonām (bieži vien ebrejiem) piederošas kolekcijas. Uz šiem mākslas darbiem attiecas 44 valstu valdību vienošanās, kas 1998. gadā tika parakstīta Vašingtonā un nosaka principus, kā jārīkojas ar nacistu salaupītajām mākslas vērtībām, sarunā ar Reuters atgādinājis Jūliuss Brēmans – viņš vada ebreju organizāciju CJMCAG, kas apkopo materiālās pretenzijas pret Vāciju. J. Brēmans atgādina, ka vienošanās skaidri nosaka – ir jāpublisko uzieto mākslas darbu saraksts, lai īpašnieki vai to pēcteči varētu pieteikties to atgūšanai. Augsburgas prokuratūra gan to nav izdarījusi un pat negrasās darīt, aizbildinoties ar bažām, ka nākšoties izskatīt daudzus pieteikumus, kurus iesnieguši krāpnieki. Tas nozīmē, ka pašlaik cilvēkiem pašiem jāinteresējas, vai gadījumā starp Minhenes kolekcijā atrastajiem mākslas darbiem nav tādi, kas viņiem vai viņu priekštečiem savulaik nolaupīti.