Vakar, uz pirmo sēdi sanākot Vācijas parlamenta apakšpalātas jeb Bundestāga jaunajam sastāvam, savas pilnvaras automātiski zaudēja kancleres Angelas Merkeles valdība, taču tā nekavējoties saņēma jaunu mandātu no prezidenta Joahima Gauka – strādāt līdz nākamās valdības izveidošanai.
Visticamāk, arī to vadīs A. Merkele, taču viņas Kristīgi demokrātisko savienību (CDU) gaida grūtas sarunas par koalīcijas izveidošanu ar sociāldemokrātiem (SPD). Tās sāksies šodien, bet valdības veidošana var ieilgt līdz pat Ziemassvētkiem.
Vācijā ar tās politisko kultūru, kas prasa kompromisu atrašanu un vienprātības panākšanu, ilgstošas sarunas par valdības izveidošanu ir bieža parādība, tāpēc fakts, ka mēnesi pēc vēlēšanām koalīcijas sarunas pat nav uzsāktas, nevienu nemulsina un par politiskās krīzes pazīmi netiek uzskatīts, norāda Deutsche Welle. Bundestāga 18. sasaukuma darbs sācies, kā plānots – sēdes vadīšanu uzņēmies 77 gadus vecais CDU deputāts Heincs Rīsenhūbers, kurš ir vecākais no parlamentāriešiem, bet pēc neilga laika šīs pilnvaras nodevis savam partijas biedram Norbertam Lammertam, kurš ar vairāk nekā 95% deputātu atbalstu ievēlēts par parlamenta prezidentu. Šo amatu N. Lammerts pilda jau kopš 2005. gada.
Atbilstoši 22. septembrī notikušo vēlēšanu rezultātiem parlamentā ir pārstāvēti četri politiskie spēki, kas spēja pārvarēt likumā noteikto 5% slieksni. CDU ir 311 mandāti, SPD – 193 mandāti, Kreisajai partijai – 64 mandāti, bet zaļajiem – 63 mandāti. Juristi jau norādījuši – ja kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu sarunas beigsies veiksmīgi, valdošajai koalīcijai būs pat vairāk nekā 2/3 deputātu balsu, kas nepieciešamas, lai veiktu grozījumus konstitūcijā. Savukārt opozīcija nespēs savākt pat 25% balsu, kas vajadzīgas, lai iniciētu parlamentārās izmeklēšanas. «Ja netiks atrasts veids, kā ievērot mazākuma intereses, parlamentārās debates kļūs vienkārši bezjēdzīgas,» sarunā ar AP sacījis kreiso partijas līderis Georgs Gīzi.
Pagaidām līdz šādai koalīcijai ir tāls ceļš ejams, lai gan sarunu priekšvakarā nedz CDU, nedz SPD amatpersonas nav skopojušās ar optimistiskiem paziņojumiem. «Esmu pārliecināts, ka mums izdosies atrast sabalansētu kompromisu,» ziņu aģentūrai DPA sacījis CDU ģenerālsekretārs Hermans Grēhe, kuram piebalsojis arī sociāldemokrātu līderis Zigmārs Gabriels. Tomēr tieši sociāldemokrāti apgrūtinājuši iespējamas manevra iespējas, svētdien apstiprinot, ka topošajā koalīcijas līgumā vēlas iekļaut 10 mērķus, «kas nav apspriežami». Starp šiem mērķiem ir gan minimālās darba algas noteikšana (8,5 eiro par stundu), gan pensiju izlīdzināšana valsts austrumu un rietumu federālajās zemēs, gan lielākas investīcijas veselības aizsardzībā, izglītībā un infrastruktūrā, gan prasība atļaut dubultpilsonību. No paša odiozākā priekšvēlēšanu solījuma – plāna paaugstināt nodokļus turīgākajiem valsts pilsoņiem – sociāldemokrāti gan daļēji atteikušies, nolaižot maksimālās nodokļu nastas likmi no 49% līdz 45%. Interesanti, ka Z. Gabriels pavēstījis: «Ministru amati būs pēdējais, par ko mēs runāsim», tādējādi liekot saprast, ka sociāldemokrāti lielāku uzsvaru liks tieši uz to, lai panāktu kristīgo demokrātu piekāpšanos valdības programmas jautājumos. Tomēr vācu mediji, atsaucoties uz informētiem avotiem, vēsta, ka SPD pretendē uz sešiem no 15 ministru portfeļiem, īpašu interesi izrādot par finanšu ministra amatu. CDU amatpersonas gan iepriekš sludinājušas, ka pašreizējais finanšu ministrs Volfgangs Šoible ideāli kalpojot gan Vācijas, gan visas Eiropas Savienības interesēm.
Reuters atgādina, ka priekšvēlēšanu kampaņas laikā vadošie SPD pārstāvji ļoti skeptiski izteicās par tā saucamās lielās koalīcijas veidošanu. Partijai jau ir negatīva pieredze pēc tam, kad tā no 2005. līdz 2009. gadam darbojās A. Merkeles kabinetā – sociāldemokrāti nespēja aizstāvēt savas pozīcijas un nākamajās vēlēšanās cieta graujošu sagrāvi. Turklāt pēc 2005. gada vēlēšanām vēl varēja runāt par zināmu paritāti – kristīgajiem demokrātiem bija neliels pārsvars mandātu skaita ziņā, un SPD tika pie ārlietu, finanšu un nodarbinātības ministru portfeļiem. Jaunajā konfigurācijā partijai acīmredzami atvēlēta jaunākā partnera loma, un pašreizējā SPD taktika ir skaidra – ņemt visu, ko iespējams paņemt koalīcijas sarunu laikā, necerot, ka tas izdosies vēlāk. Šāda nostāja guvusi atbalstu gan partijas valdē, gan reģionālo pārstāvju sanāksmē, kas notika svētdien. Jāatgādina gan, ka sava iespēja izteikties būs aptuveni 470 000 partijas ierindas biedru – vēl pirms sarunu uzsākšanas sociāldemokrāti pavēstījuši, ka koalīcijas līgums tiks nodots viņu balsojumam, un, ja ierindas biedri nolems, ka tas neatbilst partijas interesēm, koalīcijas nebūs un Vācijā nāksies rīkot jaunas vēlēšanas.
Tas, ka CDU bez īpašas kritikas ir pieņēmusi šādus spēles noteikumus, turklāt nav steigusies ar savu sarkano līniju vilkšanu, liecina, ka lielās koalīcijas izveidošanā pašlaik vairāk ir ieinteresēta tieši A. Merkeles partija. Eventuālās jaunās vēlēšanās tās izredzes iegūt absolūto vairumu nebūtu sliktas, tomēr politikas analītiķiem radies priekšstats, ka kristīgie demokrāti nemaz nevēlas vienatnē uzņemties atbildību šajā neskaidrībām pārbagātajā vēstures periodā. Jo vairāk tāpēc, ka runa ir par atbildību ne tikai Vācijas, bet visas Eiropas Savienības mērogā.