Nobela prēmiju literatūrā ieguvusi kanādiešu rakstniece Alise Manro
Nobela prēmiju literatūrā ceturtdien ieguvusi kanādiešu rakstniece Alise Manro.
Vakar Zviedrijas Karaliskā akadēmija nāca klajā ar ikgadējo paziņojumu, ko ar lielu nepacietību gaidīja literārā pasaule. Šā gada Nobela prēmija literatūrā ceļos uz nelielu Kanādas pilsētiņu Klintonu (Ontārio province), un to saņems Ziemeļamerikā iemīļotā un cienītā kanādiešu rakstniece Alise Manro (Alice Munro, 1931). Viņa ir kļuvusi par trīspadsmito autori sievieti vairāk nekā 100 gadu garajā balvas vēsturē, kura ieguvusi pasaulē prestižāko godalgu.
Kanādas un ASV prese vakar pēc Zviedrijas Karaliskās akadēmijas paziņojuma, protams, eksplodēja. Ziņu aģentūras aizgūtnēm citēja autori, kura pat īsti neesot zinājusi, ka izvirzīta šai balvai, un par to uzzinājusi vien tad, kad viņu no miega pamodinājis telefona zvans – Alises Manro meita, izdzirdējusi šo jaunumu, vēlējusies iepriecināt mammu, kaut arī Kanādā šajā laikā ir bijusi nakts stunda.
Tāpat tiek citēts sirmās rakstnieces, kurai jau ir astoņdesmit divi gadi, pērn izdevumam The New Yorker sacītais, ka viņa pēc stāstu krājuma Dear life izdošanas grasās mest mieru rakstīšanai un baudīt pensijas priekus. [Krājums iznāca pērn un ieguva ļoti labas atsauksmes ASV.] Prominentā The New York Times kritiķe Mičiko Kakutani par to raksta, ka iespaids, ka šie ir ļoti mierīgi stāsti par dzīvi Kanādas provinces mazpilsētās, esot ļoti mānīgs. Citi savukārt norāda uz Alises Manro īsprozas fantastisko prasmi ceļot laikā. Pati rakstniece gan intervijā The New Yorker teikusi: «Gadiem ilgi es rakstīju [īsos] stāstus, vienkārši vingrinoties, cerībā, ka reiz es spēšu uzrakstīt romānu. Tad secināju, ka tie ir vienīgais, ko spēju uzrakstīt. Es ar to samierinājos un domāju, ka mani centieni ielikt stāstos tik daudz ir savdabīga kompensācija.»
Lai gan Latvijā šogad daudzi fani turēja īkšķi par to, lai Nobela prēmiju iegūtu Haruki Murakami (tādas prognozes spēkā uzturēja arī viszinošie bukmeikeri, turklāt likteņa ironija - Haruki Murakami tulkojis Manro darbus japāņu valodā), jāatzīst, ka šīs cerības neatbilda Karaliskās akadēmijas loģikai. Pērn Nobela prēmiju literatūrā saņēma Ķīnas rakstnieks Mo Jaņs, šo lēmumu daudzi toreiz dēvēja par politisku, tāpēc būtu diezgan dīvaini, ja šogad balva ceļotu uz reģiona kaimiņvalsti Japānu. (Aiz borta palika arī baltkrievu rakstniece Svetlana Aleksēviča, kuras kandidatūras akcepts arī tiktu komentēts kā politisks lēmums.) Tā vien šķiet, ka šādā situācijā izvēle par labu Kanādai bija īstens Zālamana spriedums. Kanāda un angliski lasošā pasaules daļa var uzgavilēt. Formāli iepriekšējais Kanādas autors, kurš tālajā 1976. gadā saņēma šo balvu, bija Sols Belovs, tomēr Belova piederība Kanādai ir aiz matiem pievilkta. Tiklab ebreju izceļotāju ģimenē dzimušo rakstnieku par savējo varētu uzskatīt arī Krievija. Turklāt deviņu gadu vecumā topošais rakstnieks pārcēlās uz Čikāgu (ASV), kur ieguva pilsonību un nodzīvoja mūža lielāko daļu. 2005. gadā latviski iznācis Alises Manro stāstu krājums Meiteņu un sieviešu dzīves,kuru izdevis apgāds Zvaigzne ABC.