Projekts, par kura realizāciju laiku pa laikam tiek runāts vēl kopš XVI gadsimta, beidzot ir izkustējies no vietas.
Šovasar Nikaragvas parlaments, kurā vairākums ir prezidenta Daniela Ortegas vadītās Sandinistu nacionālās atbrīvošanas frontes (FSLN) deputātiem, apstiprināja 40 miljardus dolāru vērto Nikaragvas kanāla būvi. Plānots, ka kanālu, kas savienos Atlantijas un Kluso okeānu, sāks būvēt jau nākamgad, un nākotnē tas varētu konkurēt ar Panamas kanālu. Lai gan lēmums jau ir pieņemts, tā detaļas tiek turētas noslēpumā un celtniecības plānus kritizējuši gan vides aizstāvji, gan atsevišķi ekonomisti.
Lielākiem kuģiem
«Nikaragva joprojām ir viena no reģiona nabadzīgākajām valstīm, apsteidzot tikai Haiti. Šis projekts būs izdevīgs no ekonomiskā viedokļa un beidzot ļaus Nikaragvai nostiprināt savu neatkarību,» D. Ortegas sacīto citē AFP. Nikaragvas prezidents ir uzsvēris, ka tirdzniecība starp rietumu un austrumu puslodēm turpina pieaugt, kravu apgrozījums palielinās un 1914. gadā atklātais Panamas kanāls vairs ar to netiekot galā. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka Nikaragvas kanāls būs daudz plašāks un dziļāks, tas spēs uzņemt tankkuģus, kuru kravnesība sasniedz 250 000 tonnu – Panamas kanāls pat pēc rekonstrukcijas, kuru paredzēts pabeigt 2014. gadā, spēs uzņemt, maksimums, 130 000 tonnu kravnesības kuģus. «Mēs lēšam, ka jau pēc pāris gadiem aptuveni 10% no pasaules valstu tirdzniecības flotes veidos tieši šie lielie kuģi, kas nespēj izbraukt cauri Panamas kanālam, toties varēs izmantot jauno kanālu,» uzstājoties savu kolēģu priekšā, paziņojis viens no dedzīgākajiem kanāla celtniecības atbalstītājiem, Nikaragvas parlamenta deputāts Žasinto Suaress. Nikaragvas ekonomikai ne mazāk svarīgi ir arī tas, ka uz ne mazāk kā desmit gadiem tiks radīts aptuveni 40 000 pastāvīgu darba vietu.
Plānots, ka kanāla kopējais garums sasniegs aptuveni 286 kilometrus (salīdzinājumam – Panamas kanāls ir 82 kilometrus garš, bet Suecas kanāls – 172 kilometrus garš). Būvdarbu apmērus samazinās tas, ka kā kuģu ceļš tiks izmantots arī Nikaragvas ezers, kas ir lielākais Centrālamerikā. Kanāla plānotais platums būs 20 metru, bet dziļums – 22 metri, vēsta RIA Novosti, norādot, ka joprojām turpinās izpētes darbi, lai noteiktu pašu piemērotāko kanāla maršrutu. Tiesa, no ekonomiskā viedokļa, atšķirības nav lielas, un ļoti svarīgi ir tas, ka nevienā no plānotajiem maršrutiem nav nopietnu augstieņu un darbiem nevajadzētu būt īpaši sarežģītiem. Taču tāpat tiek lēsts, ka nāksies pārvietot vismaz 2,7 miljardus tonnu grunts, kas tiks izmantota aizsprostu celšanai. Pagaidām nav zināms, cik slūžu paredzēts uzbūvēt.
Neziņa par detaļām
Jāpiebilst, ka tieši šī neziņa, kā arī diezgan piesardzīgā attieksme pret mazpazīstamo Ķīnas kompāniju HKND Group, kurai bez konkursa uzticēta projekta realizēšana, radījusi diezgan nopietnu pretestību kanāla būves idejai. Opozīcijas līderis Eduardo Montealegre jau paspējis šo projektu nosaukt par «nekonstitucionālu, krāpniecisku un valsts interesēm kaitējošu», uzsverot, ka Ķīnas kompānijai, kas līdz šim nav nodarbojusies ar vērā ņemamiem celtniecības projektiem, piešķirta pārāk liela rīcības brīvība. Viņš uzsvēris, ka parlamenta apstiprinātais lēmums faktiski ļauj HKND Group pašai noteikt kanāla maršrutu, piesaistīt sev izdevīgākos investorus un apakšuzņēmējus, pieņemt citus lēmumus, absolūti nerēķinoties ar Nikaragvas interesēm. E. Montealegre arī uzsvēris – līgumā ne tikai miglaini pieminēti ķīniešu kompānijas pienākumi, bet pat nav skaidri definēts, kādā veidā notiks peļņas sadale. Proti, līgumā noteikts, ka Ķīnas uzņēmums saņem koncesiju uz 50 gadiem, ko iespējams pagarināt vēl uz 50 gadiem. Pirmos desmit gadus pēc darbu uzsākšanas HKND Group apņēmusies ik gadus maksāt Nikaragvai 10 miljonus dolāru, bet tālāk jau sākas neskaidrības. Kad kanāls sāks gūt peļņu, ķīnieši apņēmušies pārskaitīt Nikaragvai sākumā 1% no peļņas gadā, bet vēlāk jau lielākas summas – taču līgumā konkrēti procenti nemaz nav minēti. «Faktiski apmaiņā pret investīcijām Ķīnas uzņēmums saņēmis tiesības patstāvīgi lemt gan par kanāla projektu, gan uzņēmēju piesaistīšanu. Bet, ja nākotnē nākamā Nikaragvas valdība, piemēram, nolemj atteikties no vienošanās, pārņemt kanāla pārvaldīšanu savās rokās vai ekspropriēt celtni, visus strīdīgos jautājumus skatīs starptautiskās tiesas, bet iespējamos zaudējumus, kas būs nodarīti ķīniešu uzņēmumam, nāksies segt Nikaragvas Centrālajai bankai,» projekta pretinieku bažas skaidro RIA Novosti.
Lielā mērā šīs bažas saistītas ar pašu uzņēmumu, par kuru publiski pieejama ļoti niecīga informācija.
Ir skaidrs, ka HKND Group un tās vadītāja 40 gadu vecā Van Dzin (viņš ir vienīgais uzņēmuma pārstāvis, kura vārds zināms plašākai publikai) rīcībā tik lielas summas, lai realizētu šādu vērienīgu projektu, nav – viņš arī pats atzinis, ka mēģinās piesaistīt investorus no lielajām Ķīnas kompānijām un bankām. Van Dzin bagātības izcelsme ir ļoti neskaidra. Lai gan viņš pats apgalvo, ka nav saistīts ar Ķīnas valdību, komunistisko partiju vai bruņotajiem spēkiem un naudu nopelnījis, veiksmīgi darbojoties zelta ieguves nozarē Kambodžā, nav dokumentu, kas to apliecinātu. Turklāt Nikaragvas opozīcijas pārstāvji sarunā ar AP atgādinājuši, ka šis biznesmenis Nikaragvā jau ieguvis bēdīgu slavu – 2010. gadā viņa vadītā Xinwei Telecom solīja ieguldīt Nikaragvas telekomunikāciju sistēmas attīstīšanā 700 miljonus dolāru, uzņēmums izkaulēja lieliskus nosacījumus darbībai Nikaragvas tirgū, taču solītās investīcijas tā arī nav veicis.
Pekinā sarīkotā preses konferencē Van Dzin gan uzsvēris, ka šis ir ļoti nopietns projekts, nevis kāda afēra. «Mēs nevēlamies kļūt par apsmieklu starptautiskās sabiedrības acīs, tāpat mēs nevēlamies kļūt par sliktu un nepareizu investīciju paraugu. Esmu pārliecināts, ka mūsu aplēses nemelo un šā projekta peļņa būs tāda, kas liks investoriem atplaukt smaidā,» viņa sacīto citē BBC. Tomēr sīkāku ziņu par to, kā veicas ar investoru piesaistīšanu, nav, un pagaidām HKND Group aizbildinās ar to, ka nav veikti visi nepieciešamie izpētes darbi un šā iemesla dēļ potenciālajiem investoriem vēl nevar izteikt konkrētus piedāvājumus. Tas ļauj apšaubīt ja ne projekta realizāciju, tad vismaz to, ka būvdarbi tiks uzsākti jau nākamā gada maijā, kā tam būtu jānotiek saskaņā ar plānu.
Ilgstošās neveiksmes
Tādēļ nav pārsteigums, ka skeptiķi un projekta pretinieki (viņu vidū ir arī vides aizsardzības organizācijas, jo kanāls pavisam noteikti tiks būvēts vismaz viena, bet, iespējams, pat vairāku dabas parku teritorijā) ne bez ļauna prieka atgādina, ka šā kanāla būve, šķiet, nolemta mūžīgām neveiksmēm. RIA Novosti atgādina, ka vēl XVI gadsimtā Svētās Romas imperators Kārlis V ierosinājis izpētīt, vai šāda kanāla būve pašreizējās Nikaragvas teritorijā būtu iespējama, taču nomira, vēl pirms bija sagaidījis ziņojumu par sava uzdevuma izpildi. 1795. gadā Spānijas koloniālās varasiestādes atgriezās pie šīs idejas, taču tā arī nespēja uzsākt pat izpētes darbus.
XIX gadsimtā bijis ne viens vien mēģinājums uzsākt kanāla celtniecību. Piemēram, 1830. gadā saskaņā ar nesen nodibinātās Centrālamerikas Federālās Republikas valdības lēmumu pat tika veikta iecerētās celtniecības vietas topogrāfiskā izpēte, taču projekts atkal iestrēga, jo to neatbalstīja finansētāji no ASV. Amerikāņu likumdevēju bažas tolaik radīja gan nestabilā politiskā situācija reģionā, gan fakts, ka tajā lielu ietekmi joprojām baudīja Lielbritānija. 1849. gadā tika parakstīta vienošanās starp Nikaragvas valdību un amerikāņu biznesmeni Kornēliusu Vanderbiltu, kurš kanālu apņēmās uzbūvēt 12 gadu laikā, taču šo nodomu izjauca pilsoņu karš Nikaragvā.
Ilgs mūžs nebija arī 1889. gadā izveidotajai Nikaragvas kanāla kompānijai – tā paspēja uzsākt būvniecību, taču jau pēc pāris mēnešiem kļuva skaidrs, ka Nikaragvas un Kostarikas valdības nespēj nodrošināt projektam solīto finansējumu. Neko labu nenesa arī XX gadsimta sākums. 1902. gadā ASV Kongress pat apstiprināja finansējuma piešķiršanu Nikaragvas kanāla celtniecībai, taču jau pēc pāris mēnešiem atcēla savu lēmumu, jo parādījās vienreizēja iespēja no Francijas par 40 miljoniem dolāru iegādāties nepabeigto Panamas kanālu. Neoficiāla informācija liecina, ka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā sandinistu valdība, kas tolaik bija pie varas Nikaragvā, meklējusi PSRS atbalstu kanāla celtniecībai, taču tā arī nav atradusi dzirdīgas ausis Maskavā. 2006. gadā pēc kārtējām vēlēšanām sandinistiem izdevās atgriezties pie varas, un nav pārsteigums, ka viņi atkal mēģina realizēt seno ieceri – šoreiz nevis ar PSRS, bet gan Ķīnas atbalstu.