ASV valsts sekretārs Džons Kerijs svētdien paziņoja, ka Vašingtonas rīcībā esošie pierādījumi apliecina, ka Sīrijas prezidenta Bašara al Asada režīms 21.augusta uzbrukumā Damaskas austrumu piepilsētās izmantojis zarīna gāzi.
Nacistiskās Vācijas radīto nervu paralītisko aģentu iepriekš izmantojis Irākas diktators Sadams Huseins kurdu iznīcināšanā, kā arī Japānas pastardienas kults uzbrukumā Tokijas metro.
ASV eksperti veikuši pārbaudes mediķu notikumu vietā ņemtajiem upuru matu un asins paraugiem, kuros konstatētas zarīna pēdas.
Saskaņā ar ASV izlūkdienestu apkopoto informāciju uzbrukumā Damaskas austrumu piepilsētās nogalināti 1429 cilvēki, tostarp 426 bērni.
Zarīns ir bezkrāsains šķidrums bez smaržas un bez garšas, kas ātri pārvēršas tvaikos.
Zarīns ir nervu paralītiskais aģents, kas pēc ieelpošanas vai kontakta ar ādu bloķē nervu impulsu pārvadi, tādējādi pārtraucot muskuļu kontrakcijas. Saindējoties ar zarīnu, upuri parasti iet bojā nosmokot, jo pārstāj darboties elpošanas muskulatūra.
Saindēšanās ar zarīnu izpaužas kā nelabums, stipras galvassāpes, redzes zudums, siekalošanās, muskuļu konvulsijas, elpošanas apstāšanās un samaņas zudums.
Zarīns ir ārkārtīgi toksisks, un cilvēka nogalināšanai pietiek ar niecīgu pili. Zarīnam ir pretindes, taču tā jāievada tūlīt pēc saskarsmes ar indi.
Pēc izplatīšanas vidē zarīns arī piesārņo pārtikas ķēdi un ūdens piegādes, liecina ASV Slimību kontroles un profilakses centra dati.
Nervu paralītiskās indes parasti iedarbojas ātri, un to saražošana ir vienkārša un lēta, turklāt sastāvdaļas ir viegli pieejamas.
Lielas zarīna devas - aptuveni 200 miligramu - ieelpošana izraisa nāvi dažu minūšu laikā, kad pat neparādās nekādi simptomi.
Nonākot saskarsmē ar ādu, zarīns iedarbojas lēnāk, un pirmie simptomi var neparādīties aptuveni pusstundu, kam seko strauja stāvokļa pasliktināšanās.
Pat bez letāla iznākuma zarīns var atstāt nepārejošu kaitējumu veselībai, bojājot upura plaušas, acis un centrālo nervu sistēmu.
Zarīna gāze ir smagāka par gaisu, tāpēc zemākās vietās, kā bedrēs vai pagrabos, tā var saglabāties līdz sešas stundas pēc izplatīšanas.
Pēdējās desmitgadēs zarīns pasaules uzmanības centrā nonācis 1988.gadā, kad Irākas diktators Sadams Huseins ar ķīmiskajiem ieročiem, kas saturēja zarīnu, iprītu un VX, bombardēja kurdu apdzīvoto Halabdžas pilsētu, nogalinot 5000 un saindējot 65 000 cilvēku.
Slaktiņš Halabdžas pilsētā tiek uzskatīts par vēsturē apjomīgāko ķīmisko ieroču uzbrukumu civiliedzīvotājiem.
Zarīnu 1995.gadā uzbrukumā Tokijas metro izmantoja arī pastardienas kulta "Aum Shinri Kyo" (Augstākās patiesības sektas) locekļi, nogalinot 12 cilvēkus un saindējot vairāk nekā 5000 metro pasažieru.
Saskaņā ar 1993.gadā parakstīto Ķīmisko ieroču konvenciju zarīna ražošana un uzkrāšana ir aizliegta. Konvencija spēkā stājās 1997.gadā, taču Sīrija tai nav pievienojusies.
Tiek uzskatīts, ka Sīrija zarīnu sāka ražot astoņdesmitajos gados. ASV izlūkdienestu informācija liecina, ka 1988.gadā Sīrija vairākās pesticīdu rūpnīcas pielāgoja zarīna ražošanai.
Pēc ekspertu novērtējuma, Sīrijas režīma rīcībā ir simtiem tonnu dažādu ķīmisko aģentu, tostarp iprīts, zarīns un, iespējams, arī nervu aģents VX, kas ir aptuveni desmit reizes spēcīgāks par zarīnu.
Asada režīmam ir arī līdzekļi ķīmisko ieroču izplatīšanai, kā raķetes "Scud", artilērijas šāviņi un aviobumbas.
Zarīnu 1938.gadā nejauši izstrādāja nacistiskās Vācijas ķīmijas rūpnīcas " IG Farben" zinātnieki, kas centās radīt spēcīgākus pesticīdus. Pētnieku radītā formula gadu vēlāk nodota nacistu militārajai rūpniecībai, lai izmantotu ķīmisko ieroču ražošanā, taču Otrajā pasaules karā zarīns netika izmantots.
Nosaukums "zarīns" ir abreviatūra no vielas atklājēju uzvārdu pirmajiem burtiem.