Lauka jeb cūku pupas, kas pazīstamas ļoti sen, izmanto kā dārzeņus un tāpat kā citas pupas – nogatavojušās un vēl pilnīgi nenogatavojušās.
Šīs pupas atrada izrakumos kopā ar priekšmetiem, kas tika lietoti bronzas laikmetā. Pupas senajiem romiešiem bija viens no pārtikas produktiem un arī izejviela, no kuras gatavoja miltus, bet no tiem – kosmētisku līdzekli, kas veica pūdera funkcijas. Bija laiks, kad pupu sējumi samazinājās, jo to vietā nāca kartupeļi, taču pēc tam pupas atkal atguva savu popularitāti. Latvieši jau izsenis, kad pupu pākstis bija nogatavojušās, tās novārīja lielā katlā un ēda, uzdzerot rūgušpienu.
Lauka pupām ir nepieciešama mēreni auglīga un ar organiskām vielām bagāta augsne. Augiem nav vajadzīgs daudz slāpekļa, jo uz to saknēm ir gumiņi, kas saista gaisa slāpekli. Lai augi visu enerģiju veltītu pākšu nobriedināšanai, kad lauka pupas ir uzziedējušas, tām nokniebj galotni. Pupas satur daudz šķiedrvielu un pektīnu, kas palīdz izvadīt no organisma smago metālu sāļus. Tiem, kuri slimo ar podagru, pupas nav ieteicams iekļaut ēdienkartē. Pupas satur olbaltumvielas, nedaudz tauku, ogļhidrātus, dažādus vitamīnus, karotīnus, minerālvielas, jodu. No pupām gatavo dažādus ēdienus – sautējumus, zupas, otros ēdienus, salātus, vinegretu. Ja pupas novāra sālsūdenī, tās labi garšo ar sieru.
EKSPERTA VIEDOKLIS
Andis BRĒMANIS, dietologs:
– Cūku pupas var vārīt ar visām pākstīm, var izlupināt no pākstīm, kaltēt un vārīt vēlāk. Cūku pupas tāpat kā pārējās pupas ir pākšaugs, no citām pupām atšķiras tikai ar niansēm. Pupās ir olbaltumvielas, kas ir vērtīgas, ogļhidrāti, balastvielas, kas optimizē zarnu trakta darbību, un šķiedrvielas. Pākšaugos ir arī komponenti, kas optimizē holesterīna līmeni asinīs. Pārmērības arī pupu ēšanā nav vajadzīgas, jo pupas mēdz vēderā izraisīt "kaujas" un veicināt gāzu veidošanos. Ēdot pupas, mizu var izmest laukā, ja tā nepatīk.