"Neesmu nekāda dižā ēst gatavotāja – kotletes iemācījos cept tikai 44 gadu vecumā. Taču – lai dzīvotu, ir jāēd un bērns arī jābaro," savu attieksmi pret dzīves prozaisko pusi pauž Valmieras Drāmas teātra aktrise Dace Eversa.
"Kamēr dzīvoju viena, kas bija mājās, to ēdu, varēju (un joprojām varu) pārtikt no mazumiņa. Stāvēt virtuvē pie plīts, lai kaut ko pagatavotu tikai sev, neesmu gatava, bet, lai pabarotu citus, šo pienākumu varu uzņemties. Tad man gribas, lai ir garšīgi, taču sevis dēļ vien neuzskatu par vajadzīgu pūlēties," atklāj aktrise. "Kad man piedzima Jancis, mammīte daudz palīdzēja – gan pieskatīja dēlu, gan uztaisīja ēst. Viņa arī lutināja mūs ar brāli, kad augām. Gatavoja sātīgus ēdienus, bet mūs pārāk nenodarbināja."
Glābj naksniņas
Šobrīd, kad ir beigusies sezona Valmieras teātrī, Dace Eversa saimnieko ģimenes lauku īpašumā Braslavā. Tur darbs dzenot darbu, tāpēc par laikietilpīgu ēdienu gatavošanu neesot ko domāt. "Kad mammīte bija dzīva, dārzs bija tik tīrs kā rožu dobe. Tā kā esmu aizņemta teātrī un lauku mājas nav tik tuvu Valmierai, lai katru mīļu brīdi turp aizbrauktu, dārzu vairs neizdodas uzturēt tik ideālā kārtībā, taču sakņu dobītes ir," skaidro Dace Eversa. "Ja man galvā ir simtiem domu, ka ir jāpagūst tas un tas, tad kāda velna pēc lai es mestu visu pie malas un ķertos pie katliem. Un pat tad, kad ir vairāk brīva laika, to labprātāk atvēlu grāmatas lasīšanai, nevis stāvēšanai pie plīts. Ēdiens manā dzīvē noteikti nav prioritāte."
Aktrise stāsta, ka viņa neēdot regulāri, bet – kad gribas. Nopietnākā ēdienreize parasti esot vakariņas. Kad pilnā sparā ritot sezona, ēst sanākot vēlu, kad pēc izrādes pārnākusi no teātra. Toties, no rīta pamostoties, pirmās divas stundas neko negriboties ēst, neesot apetītes. "Kad esmu kādu brīdi parosījusies, ar mani bieži vien notiek tā, ka pēkšņi iestājas bada sajūta. Lai to novērstu, pietiek ar sausas maizes šķēli. Man garšo biezpiens, arī auzu pārslas, kuras ēdu, iepriekš aplejot ar uzvārītu ūdeni. Ātri pagatavojamu auzu pārslu paciņa ar ogu piedevu man parasti ir līdzi arī teātrī. Kad sagribas ēst, ieberu paciņas saturu krūzītē, uzleju ūdeni un esmu ieturējusies."
Padodas zupas
Frikadeļu zupa, skābeņu zupa un svaigi dārzeņi ar pienu – tās esot Daces Eversas mājās biežāk vārītās zupas. "Draudzenes saka, man tās padodoties. Neko īpašu nedaru, beru tik visu ko katlā. Tiesa, vienu lietu gan ievēroju – ja zupai jāpievieno burkāni, tos iepriekš noteikti apcepu uz pannas."
Otrs labas garšas garantētājs aktrises gatavotajiem ēdieniem esot lupstājs – viens no senākajiem Latvijā audzētajiem garšaugiem, kuru kādreiz varēja sastapt katrā latviešu zemnieka sētā. "Par tā esamību uzzināju no saviem teātra kolēģiem Rutas Birgeres, Ulda Koškina un citiem. Daudziem piederēja mazdārziņi, kur cita starpā auga arī lupstājs. Bet, kad Dzērbenes pusē filmēja Vilkaču mantinieci, ap guļbaļķu ēku, kas bija vismaz simt gadu veca, visapkārt auga lupstāji. Zinot, kas tas ir par vērtīgu garšaugu, izraku pāris sakņu un atvedu uz savu dārzu," diezgan senus notikumus atceras Dace Eversa. "Lupstāju pievienoju gandrīz visam – mērcēm, sautējumiem, zupām, izņemot zirņu un skābētu kāpostu zupu. Tam ir stipra un pasakaina garša."
Aktrise atzīst, ka viņai garšojot diezgan vircoti ēdieni, tāpēc, gatavojot citiem, esot jāpiebremzē ar sāls piebēršanu. "Man iet pie dūšas arī sīpoli un ķiploki, trekns krējums un piens, kreftīgs ēdiens. Pa reizei notiesāju rudzu maizi ar taukiem, bet salātiem joprojām pievienoju krējumu, nevis eļļu vai mērces."
Visu rakstu lasiet 14. jūlija izdevumā