"Es nealkstu pēc eksotiskiem ēdieniem – čūskām un pērtiķu astēm. Ja mājās ir gaļa un kartupeļi, esmu paēdis," savus ēšanas paradumus raksturo mediju grupas MTG tirgus reģionālā biznesa konsultants Raivo Rosts.
"Kā ikvienam, arī man kaut kas garšo vairāk, kaut kas – mazāk. Droši zinu, ka nebūtu gatavs ēst jebko, kā to darīja amerikāņu televīzijas šova Baiļu faktors dalībnieki. Ja es piedalītos šajā šovā, man nebūtu nekādu problēmu izturēt visus fiziskos pārbaudījumus, bet, tiklīdz vajadzētu ēst tārpus, vēršu acis vai ko tamlīdzīgu, man būtu jāizstājas no spēles," prāto mediju cilvēks.
Sīpolu maniaks
"Ēdiens man sagādā baudu un arī... mierinājumu. Kad nesen komandai gāja diezgan švaki playoff spēlēs florbolā, uzreiz ienāca prātā, ka varētu kaut ko garšīgu apēst. Tad parasti izstrādājas serotonīns jeb laimes hormons, kas palīdz aizmirst nepatīkamo. Aicinājuma gatavot ēst gan man nav; tas pamostas varbūt reizi trijos mēnešos vai pat retāk. Vēl vairāk par ēdiena gatavošanu man pie sirds neiet trauku novākšana un mazgāšana, virtuves sakopšana pēc ēst taisīšanas,"" Raivo ir atklāts.
Toties, kad uzrodoties iedvesma, ēdiens sanākot baudāms. Tā šķietot ne tikai pašam, bet arī Raivo otrajai pusītei – sievai Zanei. "Pērn es pirmo reizi mūžā izvārīju skābeņu zupu un uz Jaungadu sagriezu un sajaucu rasolu. Atsaucu atmiņā, kā to darīja mamma, un rezultāts nebija peļams. Izvārīju lielu katlu zupas (skābeņu ir mana iecienītākā), tāpēc varēju pacienāt arī draugus."
Kad ēdis mammas vārīto skābeņu zupu, neesot paticis skrubināt nost gaļu no žāvētajiem cūkas stilbiņiem, tāpēc savā versijā izmantojis mīkstu un aromātisku kūpinājumu, ko sagriezis gabaliņos. "Vārīdams zupu, gluži bez citu atbalsta neiztiku: jautāju sievai, kādā secībā kas jāliek katlā," atceras Raivo. "Ne tik sen taisīju arī sakņu sautējumu. Gribēju pamēģināt, vai man izdosies, tāpēc atteicos no sievas palīdzības. Sautējumam pievienoju daudz sīpolu un ķiploku. Kādreiz man tie negaršoja, bet nu esmu kļuvis par sīpolu maniaku: ēdu gan svaigus, gan pievienoju ēdienam pat tādā kvantumā, ka tiek nomāktas citas garšas. Iespējams, tas ir tāpēc, ka man patīk ēdiens ar asumiņu."
Gaļa un kartupeļi
Raivo parasti ieturoties vienreiz dienā – tās esot pamatīgas vakariņas. No rītiem miegs nākot tik ļoti, ka esot grūti tikt laukā no gultas. "Nekad mūžā neesmu ēdis brokastis. Vienmēr guļu līdz pēdējam brīdim, tāpēc tik vien pagūstu, kā ieskriet dušā un saģērbties. Izņēmums ir bijis vienīgi tajās reizēs, kad, būdams komandējumā, zinu – šajā viesnīcā no rīta piedāvā garšīgi saceptu bekoniņu. Viena šāda vieta ir Slovēnijā."
Viņš nosmej, ka viņa ēdienkarti veidojot divi pamatprodukti – gaļa un kartupeļi. "Angļiem ir šādam gaļēdājam nosaukums – meat and potatoes guy. Šis apzīmējums gan nav sevišķi glaimojošs; tas nozīmē, ka cilvēks nav smalks ēdienu izvēlē. Bet es par to neuztraucos un negrasos arī kļūt par veģetārieti," nosaka jaunais vīrietis un pajoko, ka, būdams ķekavnieks, gadus desmit esot pārticis gandrīz tikai no vistas filejas. Tagad putna gaļa interesējot mazāk, vairāk – cūkgaļa. "Es ilgstoši varētu pārtikt no kartupeļiem vien. Tos varu ēst jebkādi gatavotus – ceptus un vārītus, aukstus un siltus. Man ļoti garšo kartupeļu pankūkas, taču līdz šim nav izdevies atrast tik labas, kā sanāca manai vecmāmiņai Engurē. Kaut ko pietuvinātu dažkārt nopērku lielveikalos, kur piedāvā jau izceptas kartupeļu pankūkas. Tās nesildu, jo aukstas manām garšas kārpiņām šķiet baudāmākas."
Arī pret gaļu Raivo ir prasības – tā nedrīkst būt trekna un sīksta. "Pat ja karbonādei būs tikai centimetru plata speķa kārtiņa, es to atklāšu un nogriezīšu. Tētis par šādu gājienu mēdz mani pazobot, taču tā nu esmu paradis. Tāpat arī nevaru – kā viņš – ēst speķi un no subproduktiem pagatavotu ēdienu. Esmu uzaudzis Ķekavā , tomēr no vistu sirdīm vai kuņģīšiem taisīta mērce pie sirds neiet," smejoties atklāj Raivo. "Gaļa man garšo. To bieži ēdu kopā ar salātiem un kartupeļiem, sieva – ar rīsiem, makaroniem vai griķiem. Es arī varu uzēst rīsus vai makaronus, bet griķi man ir neizprotami."
Citāda dzimšanas diena
Atsaucot atmiņā bērnības dienu kulināro pieredzi, Raivo secina, ka esot bijis ar principiālu nostāju. "Kad gāju bērnudārzā, biju baigi izvēlīgs. Man negaršoja ne biezputras, ne griķi – no to smaržas vien metās nelaba dūša –, ne sautēti kāposti. Lai gan tolaik attiecībā uz ēdienu bija diezgan drakoniska nostāja – bērniem neļāva iet prom no galda, kamēr šķīvis nav tukšs –, es pretojos šai kārtībai. Ja ēdiens negaršoja – mums taču katram kaut kas neiet pie dūšas! –, pacietīgi sēdēju pie galda, kamēr audzinātājai apnika un viņa man ļāva iet," stāsta Raivo un izsaka minējumu, ka, iespējams, bērnudārzam nebija paveicies ar pavārēm. "Mājās es ar gardu muti apēdu teju visu, ko gatavoja mamma, jo viņai garšīgi sanāca."
Viņš mierīgi varētu iztikt bez kūkām, tortēm kārtu kārtās un deserta, ja nu vienīgi kādreiz panašķotos ar saldējumu vai apēstu vieglu biezpienkūku ar augļiem. "Es neatteiktos arī no mammas ceptās medus kūkas vai šokolādes desas, kuras līdziniece tagad ir Saldā brunete."
Visu rakstu lasiet 7. jūlija izdevumā