Sparģeļu laiks ir tad, kad zied maijpuķītes, ceriņi un dzied putniņi. Vairākās Eiropas valstīs sparģeļi ir pavasara simbols, tiem par godu pat rīko īpašus svētkus. Sparģeļu sezona turpinās līdz Jāņiem.
Prasa lielu darbu
Konservētus, saldētus un no tāltālām zemēm ievestus sparģeļus, ja pameklē, veikalos var nopirkt augu gadu, lai gan piedāvājums nav plašs. Acīmredzot arī pieprasījums nav nekāds dižais. Dārzkopju vidū sparģeļi nav visai populāri, parasti kāds krūmiņš vienkārši kuplo dārza stūrī un tiek lietots dekoratīviem nolūkiem. Tie, kuri pasākuši sparģeļus audzēt, atzīst – tas prasa patiešām lielu darbu. Grāmatās sacīts – lai no sparģeļiem varētu sākt ievākt jaunos dzinumus, stādiem vispirms jāaug četrus gadus. Tad tos iestāda pastāvīgā vietā un īpaši ierīkotās dobēs aptuveni 30 centimetru dziļumā, un katrs augs pavasarī izdzen ap desmit dzinumu, kurus novāc, pirms tie izspraukušies no zemes. Valstīs, kur sparģeļus patērē daudz, tos audzē specializētas saimniecības, un cilvēkiem sparģeļu sezonā patīk tās apmeklēt, lai iegādātos vissvaigāko produkciju. Ir arī sparģeļu tūrisms – kad ļaudis lielākās un mazākās grupās dodas uz sparģeļu audzēšanas vietām, bauda sparģeļu ēdienus, pērk svaigus sparģeļus, mācās tos pareizi tīrīt un gatavot. Ja vēlas, var doties arī uz lauka un pats ievākt dzinumus.
Ar elitāru "piegaršu"
Lai gan šodien sparģelis šķiet dārzenis kā dārzenis, tas jau kopš seniem laikiem uzskatīts par izsmalcinātu delikatesi, kas kuram katram vis nepienākas. Ar sparģeļiem mielojušies Ēģiptes faraoni, Romas imperatori, Francijas karaļi un privileģētie sociālisma laikmeta partijas darboņi. Savas zīmīgās formas dēļ sparģeļi senatnē tika atzīti par afrodīziju – ēdienu, kas veicina dzimumtieksmi. Tam joprojām nav aizliegts ticēt... Senie romieši turklāt domāja, ka sparģeļi pasargā no nevēlamas grūtniecības, viņi arī uzskatīja, ka tie spēj atdot možumu un dzīvesprieku sagurušajiem un novārgušajiem. Agrīnajos viduslaikos eiropiešu interese par sparģeļiem apsīka un viņi vairs neprata tos audzēt. Sirojot pa teritorijām Grieķijā un Palestīnā, šo mākslu no jauna apguva un pārnesa mājās krustneši. Kādu laiku sparģeļus audzēja klosteru un aptieķnieku dārziņos, jo tika uzskatīts, ka tie palīdz ārstēt aknu un nieru kaites, kā arī sargā no ļaunās acs.
Francijas karalis Ludviķis XVI esot aizliedzis sparģeļus brīvi audzēt un tirgot, bet pavēlējis visu ražu nodot galma vajadzībām. Ekskluzīvas delikateses statusu sparģeļi zināmā mērā ir saglabājuši joprojām. Grūti pateikt, kāpēc tā, bet fakts paliek fakts – ne vienmēr šie smalkie dārzeņi iemanto mīlestību no pirmā kumosa. Līdzīgi īstajam šampanietim, izsmalcinātiem sieriem, austerēm un citām ļoti izslavētām ēdamlietām, arī sparģeļi acīmredzot pieder pie tiem produktiem, līdz kuru izpratnei ēdājam ir jāizaug.
Starp citu
Sparģeļi noder ne vien uzturā, bet arī skaistumkopšanā. Tiem piemīt urīndzenoša iedarbība, kas palīdz ātrāk atbrīvoties no tūskas, izvadīt no organisma nevēlamos vielmaiņas galaproduktus, padara ādu gludāku un samtaināku. Sparģeļu sulu mēdz izmantot pīlingam, bet maskas noder, lai tiktu galā ar sejas pietūkumu un maisiņiem zem acīm. Maskai no viena svaiga sparģeļu dzinuma ar blenderi pagatavo putriņu. Uz plakstiņiem un zem acīm liek sparģeļu ripiņas, no kurām sūcas sula.