"Esmu caurbira – nekas neiet labumā. Lai cik daudz ēstu, viss manī pazūd kā mucā bez dibena," apgalvo Nacionālā teātra aktieris Ainārs Ančevskis.
"Šobrīd pa virtuvi sanāk mazāk šeftēties, jo to neļauj darba grafiks: no rīta un pēcpusdienā ir mēģinājums teātrī, vakarā – izrāde, bet pa vidu – televīzija. Taču labi vien ir, jo vīrietis un sieviete virtuvē, man šķiet, ir divi nesavienojami elementi. Katram ir savi paradumi un priekšstati, kas un kā jādara, tāpēc gadās viedokļu sadursme. Bet ar sievu esam atraduši kompromisa variantu – taisām, kad kuram ir vēlme un laiks, un pēc tam satiekamies pie galda, lai nogaršotu, kas ir sabrūvēts," pienākumu sadali savas ģimenes virtuvē ieskicē Ainārs Ančevskis un piemetina, ka situācija mainoties lauku mājās. "Tur, virtuvē pie plīts vai laukā pie ugunskura, ir lielākas sadarbības iespējas. Lauku virtuve ir vienkāršāka, līdz ar to arī vienkāršāki kanoni. Ja Rīgas mājās šķiet, ka vajag uztaisīt smukas pusdienas un tās arī smuki servēt, tad laukos ir citas prioritātes. Ir daudz visādu darāmu darbu, tāpēc uzliek katlu uz plīts, ielej ūdeni, iemet grūbas, skābenes, kartupeļus, gabaliņu žāvētas gaļas un ļauj, lai zupa vārās."
Aktieris sevi raksturo kā neizlepušu ēdēju. "Nav tādu ēdienu, ko es ļoti smādētu. Protams, ir šis un tas, kas varbūt ne tik ļoti garšo. Piemēram, bērnībā nevarēju saprast, kāpēc pieaugušie par ekskluzīviem uzskata nēģus. Pirmoreiz ielicis mutē nēģa gabaliņu, biju neizpratnē: vai tiešām šī dzēšgumija būtu jāēd?! Pēc mirkļa visu izpūtu laukā. Taču ar laiku mana attieksme pret nēģiem mainījās. Tagad viss ir kārtībā."
Izrādās, nebūtu vēlams Aināram piedāvāt ķimeņmaizītes vai skābētus kāpostus ar ķimenēm, jo tas ir garšaugs, ar kuru viņš joprojām esot uz jūs. Tāpat aktieris nevar saprast, kāpēc zupā būtu jāpeldina melno piparu bumbiņas. Viņš stipri vien apšauba, vai tie daži pipara graudiņi īpaši uzlabo viruma garšu, taču ir pārliecinājies, ka, uzkožot piparam, gribas noskurināties un atstumt zupas šķīvi. "Mūsu ģimenē uz urrā! iet skābeņu zupa, biešu un pupiņu zupa, bet tagad, pavasarī, arī aukstā zupa."
Vajadzīga liela skunste
Ikdienas maltītēs Ainārs dodot priekšroku gaļai, to arī pats protot gatavot, bet pret zivīm viņš izjūtot neizskaidrojamu pietāti. "Man tās garšo, taču šķiet, ka mājās es tās neprastu labi uztaisīt. Zivis prasa diezgan lielu skunsti. Ja man vajadzētu izdarīt izvēli – uzcept zivi vai karbonādi, izšķirtos par gaļu. Bet sabiedriskajās ēstuvēs labprāt notiesāju kādu karpu, foreli vai lasi – šī zivs man vismazāk garšo," uzskaita Ainārs un temata kontekstā piemin aktiera Rūdolfa Plēpja savulaik uz teātri nestos kūpinātos lašus. "Viņam tos laikam veda kādi paziņas, kas ļoti labi prata šīs zivis kūpināt. Tie laši bija perfekti! Bija ir taukumiņš, ir sausumiņš, ir īstā garša. Tā ir īpaša māksla – zivi pagatavot tik meistarīgi, lai šī kustu mutē."
Aktieris atceras, ka bērnībā tēvs viņu esot ņēmis līdzi makšķerēt, un tad lomu bieži vien turpat ūdenstilpes malā ugunskurā izcepuši. "Zivis ietinām avīzē un ierušinājām oglēs. Tā sanāca aromātiska, jo bija gan dūmu, gan mazliet dūņu, gan diļļu piegarša."
Stāstot par avīzē cepto zivi, Aināram ataust atmiņā daudz eksotiskāks ēdiens par šo. To baudījis, kad skolas gados bijusi izdevība pabūt Bulgārijā. "Mūs tur cienāja ar haizivs gaļu. Uz šķīvja bija uzlikts milzīgs zivs gabals, kam bija interesanta struktūra un laba garša."
Taču pēc asām izjūtām kulinārajā jomā aktieris netīkojot. "Es neizjūtu nepieciešamību iemest mutē kādu dzīvu pīkstuli, kas izlobīts no austeres."
Gurķi – prinču ēdiens
No rīta aktieri bieži vien pamodinot kafijas aromāts. "Mājinieki mani lutina un pat pienes pie gultas karstu, stipru kafiju – ar pienu un cukuru. Ēst gan neko negribas, jo mēdzu vēlu vakariņot. Tāpat kā daudziem aktieriem – un ne tikai viņiem –, arī man piemīt šis grēks," neslēpj Ainārs un piebilst, ka pirmoreiz ieturoties ap divpadsmitiem teātra kafejnīcā. "Te nu sanāks reklāma Salai, kuri mūs apkalpo, bet viņiem tiešām padodas garšīgi ēdieni, nemaz nerunājot par smalkmaizītēm un kūkām. Ja paņem bulciņu kopā ar glāzi piena vai kefīra, neko citu nemaz nekārojas."
Bet, runājot par vakariņām, aktierim ejot pie dūšas auksti kartupeļi ar atdzisušu, saželējušu vistas gaļas mērcīti. "Pirms gulētiešanas riktīgi piestumjos, bet pēc tam pūšu, stenu un mēģinu aizmigt."
Kad jautāju, vai aktierim ir bieži gadījies ēst uz skatuves, spēlējot izrādes. "Jā, ir. Tiesa, lai ēdiens nenosēstos kaklā un mute nekļūtu sausa, ar maizi un kūkām mums neļauj našķoties, bet uz šķīvjiem saliek kaut ko viegli noskraukšķināmu. Piemēram, Princī un ubaga zēnā man nes karaliskas pusdienas – mazos gabaliņos sagrieztus svaigus gurķus."