Ja patiešām gribas dzert, tad nekas vairāk par pliku ūdeni nav vajadzīgs. Tā deklarē zinoši mediķi, taupīgas mājsaimnieces un niķīgu bērnu vecmāmiņas.
Ja tu nevēlies ūdeni, tad acīmredzot pa īstam negribas dzert, tāpēc nečinksti. Un tomēr cilvēki allaž centušies slāpju veldzēšanai izgudrot jaunus dzērienus, kas ne tikai atjauno organisma izsīkušās šķidruma rezerves, bet ir arī garšīgi un atspirdzinoši. Viens no tādiem nenoliedzami ir kvass.
Šodien, kad veselīga uztura vārdā mūs mudina stingri sekot uzņemto un patērēto kaloriju attiecībai, bieži dzirdam atgādinājumu, ka daudzi dzērieni savā būtībā ir arī ēdieni, jo tajos ir dažādas uzturvielas, reizēm – ar diezgan augstu enerģētisko vērtību. Ja kāds sadomās uzņemt silti ieteiktās astoņas glāzes šķidruma dienā, izdzerot divus litrus kvasa, tad viņš būs patērējis aptuveni 540–680 kkal, un tas jau ir vērā ņemams daudzums. Nav brīnums, ka senos laikos, kad vairums ļaužu daudz kustējās, strādāja fizisku darbu un bieži vien varēja atļauties tikai pieticīgas maltītes, tāds dzēriens bija lielā cieņā. Mūsdienās glāzi spirdzinoša kvasa visvairāk ir pelnījuši tie, kas vingro, skrien, čakli strādā dārzā, nododas aktīvai atpūtai.
Ēdienu un dzērienu vēstures pētītāji bieži uzskata par goda lietu tiem katrā ziņā atrast saknes Senajā Ēģiptē, Babilonijā, Grieķijā vai Romā. Kvass nav izņēmums. Taču tā antīkie priekšteči dažādos avotos tiek piesardzīgi dēvēti par kvasam līdzīgiem dzērieniem, kamēr par īsto kvasa dzimteni atzīst Krievzemi. Teika vēsta, ka reiz kādās dzirnavās ūdens esot iekļuvis podos, kur glabājušies graudi, un tie sadīguši. Dzirnavnieks centies graudus saglābt, kaltējot un maļot, bet kļuvis skaidrs, ka nekāda maize tur nesanāks. Tad viņš aplējis iegūto masu ar karstu ūdeni, saraudzējis, un šis virums esot bijis pirmais kvass. Ir neskaitāmas kvasa receptes, kurās izmantots miežu iesals, rudzu, miežu, kviešu vai citi milti, sakaltēta maize, cukurs, medus, apiņi, dažādi augļi, mārrutki un ļoti dažādas citas sastāvdaļas. Pētnieki spriež, ka sākumā kvasam bijis krietni augstāks alkohola saturs – kaut kas vidējs starp mūsdienu kvasu un alu.
Rakstos kvass pirmoreiz minēts 989. gadā – tur sacīts, ka par godu kristietības pieņemšanai Kijevas Krievzemē kņazs Vladimirs licis saviem pavalstniekiem izdalīt pārtiku, medu un kvasu. Viduslaikos kvasu ikdienā gatavojuši un dzēruši gan muižnieki, gan zemnieki, gan mūki un karavīri. Neko nezinot par ogļhidrātiem, olbaltumvielām un mikroelementiem, cilvēki vienkārši ievēroja, ka kvass dod spēku un palīdz pret nogurumu. Reizēm tam piedēvēja arī ārstniecisku iedarbību. Ļoti laba dzīvā kvasa īpašība ir tā, ka, pateicoties organiskajām skābēm, tajā nemājo slimību izraisītāji mikroorganismi, kas mēdz būt nevārītā ūdenī vai nepasterizētā pienā. Cariskajā Krievijā kvasu deva slimniekiem slimnīcās. To piegādāja arī armijai, flotei un cietumiem.
19. gadsimta otrajā pusē mainījās laiki, attīstījās rūpniecība, modē nāca alus un limonāde, bet kvass ieguva prastu ļaužu dzēriena statusu. Padomju varas gados tas atkal atguva savas pozīcijas un tika ražots rūpnieciski. Arī daudzi Latvijas iedzīvotāji atceras lielās dzeltenās kvasa mucas, kas vasarā bija redzamas ielās. Klīda nelāgas runas, ka mucu dibenā esot tārpiņi un pat beigtas žurkas, un tomēr pēc kvasa stāvēja rindas. Interneta forumos cilvēki nostalģiski atceras šo kvasu un diskutē par to, kura no mūsdienu daudzajām kvasa šķirnēm ir tam vislīdzīgākā. Gana atdzērušies košās sintētiskās limonādes, kas nebija pieejamas padomju laikos, patērētāji atkal izrāda lielāku interesi par kvasu. Tiesa gan, arī daudzi kvasa ražotāji liek lietā sintētiskus koncentrātus, mākslīgus aromatizētājus un krāsvielas. Daļu pircēju tas apmierina, iespējams, savu lomu spēlē arī fakts, ka šāds dzēriens parasti ir lētāks; citi jūtas ļoti vīlušies. Te nu vienīgais padoms: lasiet, kas rakstīts uz pudelēm, nogaršojiet, salīdziniet vai arī apgūstiet kvasa gatavošanu paši. Tas nav ļoti vienkārši, bet, ja ir laiks un pacietība, nav arī grūti.
Visu rakstu lasiet 12.maija izdevumā.