Ziemassvētki ir gan pārdomu, gan svētku mirklis. Tas ir laika nogrieznis, kuram īpašu uzmanību velta jebkurā pasaules malā neatkarīgi no ticības un valsts politikas. Itālija, kā jau valsts ar stingrām katolicisma tradīcijām, nav izņēmums.
Ziemassvētku un jaunā gada sagaidīšanas ieražas te ir senas, turklāt atkarībā no reģiona – atšķirīgas.
Mūsu draugi ir Venēcijas reģiona iedzimtie – no Caorle puses. Ģimenes galva ir Ivan (tieši tā, bez galotnes s, lai kā arī gribētos izrunas atvieglošanai to latviskot), rūpīgā un viesmīlīgā namamāte Debora un nemitīgā kustībā esošais dēlēns Gabriels. Visi kopā – Vedovoto ģimene. Pirms diviem gadiem, kad iepazināmies, mēs bijām patiesi izbrīnījušies par Ivan vārdu – vīra kolēģis ir itālietis paaudžu paaudzēs, bet te mums par izbrīnu tāds vārds, kurš ar saulaino zemi galīgi neasociējas. Tikpat izbrīnīts bija pats Ivan, kad mēs stāstījām, ka tas ir populārs krievu vīriešu vārds, jo Ivan ir ļoti izplatīts ne tikai Itālijā, bet itin bieži sastopams arī Spānijā.
Vislabākais servējums
Ausi glaudīja veids, kā mūsu jaukie paziņas izrunāja vārdu Venezia – Venetika, savukārt Debora tiek apveltīta ar plūstošu akcentu uz pēdējo zilbi. Patiesi, ne valoda, bet mūzika. Vedovoto ir klasiska ģimene, kurā kopīgas ēdienreizes ir svēta un neaizskarama lieta. Galds vienmēr servēts ar vislabākajiem traukiem arī ikdienā, glāzes – tikai stikla vai kristāla. Platmasas trauki vai glāzes, pēc viņu uzskata, ir kaut kas neiedomājams, šie priekšmeti Vedovoto mājās nav atrodami.
Taujāti par tipiskākajām Ziemassvētku ieražām, viņi vienā balsī sāk teikt, ka tradīciju esot daudz un dažādas, nekādā gadījumā nevarot runāt par absolūtām un uz visu zemi attiecinām. Tātad šoreiz stāsts par svētvakaru, kādu to zina Venēcijas reģiona iedzīvotāji.
Vigilia di Natale
Klusais Ziemassvētku vakars 24. decembrī. Kopā pulcējas visa ģimene. Galds tiek klāts izmeklēti. Debora skaidro, ka viņi svētku maltītes servējumā izmanto galda piederumus, kurus viņa saņēmusi no savas mātes. Tāpat obligātas ir izšūtas un stērķelētas galda salvetes. Vigilia Natale maltīte Vedovoto dzimtā sastāv tikai no zivju ēdieniem – Antipasti di pesce. Tās ir visdažādākās uzkodas, maizītes, salāti un pamatēdieni gan no zivīm, gan no jūras veltēm. Klāt tiek piedzerts tīrs ūdens vai viegls vīns. Pēc vakariņām ap pusnakti visa ģimene dodas uz baznīcu.
Nākamajā dienā 25. decembrī, Ziemassvētkos Natale, galda klājums ir daudzveidīgāks un pamatīgāks. Uz galda ir itāļu vīni, gingerina, ūdens. Pirmo parasti pasniedz kapeleti gaļas buljonā. Tiem seko dažādi gaļas ēdieni – vārīta mēle, kas iepriekš marinēta bagātīgā garšaugu mērcē, krāsnī cepta teļa gaļa ar kartupeļiem un noslēpumainie kotehino un zampone.
Kad pieveikti gaļas ēdieni, kārta desertiem. Vispirms jau torrone. Venēcijas reģionā biežāk gatavo tā cieto variantu ar mandelēm – monderlato. Ziemassvētki Itālijā nav iedomājami bez saldās maizes panettone un pandoro. Pēc skata kā lieli un pufīgi kēksi. Var būt ar cukādēm, rozīnēm, šokolādi un maiga krēma pildījumu. Pandoro (burtiskā tulkojumā – zelta maize) šķērsgriezumā ir zvaigznes forma. Debora stāsta, ka viņas vecāku mājās pandoro vienmēr atrodama jau sākot ar novembri, kad to sāk tirgot svētku tirdziņos. Pandoro tad ēd brokastīs ar pienu vai kafiju. Obligāti uz galda ir žāvēti augļi – dateles, vīģes, kā arī mandeles, zemesrieksti, lazdu rieksti un valrieksti. Protams, neiztikt bez vīniem, kā jau patriotiem pieklājas, tikai un vienīgi itāļu vīni visā to daudzveidībā.
Līksmais Vecgada vakars
Svinam San Silvestro. Šajā vakarā, tāpat kā daudzviet citur pasaulē, uz galda jāvalda daudziem, daudziem dažādiem ēdieniem. Gaļai piedevās tvaicēti rīsi, lēcas, olīvas, dārzeņu salāti, majonēze (tikai itāļu – akcentē Ivan), sinepes un mārrutki. Itāļi tic – jo vairāk lēcu apēdīsi, jo vairāk naudas būs nākamajā gadā. Pārticību sola arī trekna cūkgaļa, tāpēc par diētām šajā laikā neviens neaizdomājas. Vecgada vakarā jāēd vīnogas, apēstām jābūt vismaz 12. Arī tas sola labklājību. Saprotams, ka arī Itālijā neiztikt bez sava mobilā Ziemassvētku simbola (egle un presepe – Jēzus bērniņa un Bībeles ainiņu atainojums mājokļa noformējumā). Itāļiem tas ir Bobbo Natale – Ziemassvētku tēvs, kā noprotams, radinieks visu raudžu santām un vecīšiem.
Interesanta parādība ir La Befana – jestra būtne uz slotas, kas bērniem dāvanas piegādā no 5. līdz 6. janvārim. Galvenās Befanas pazīmes ir omulīgums, līks deguns, cauras kurpes, ielāpains apģērbs, maiss ar dāvanām un slota lidošanai. Tāds īpatnējs, bet ļoti jauks Sniegbaltītes un raganas apvienojums.
Pēc pusnakts tradicionāli spēlē tambola – itāliskā bingo loto versija. Kad pirmā kartīte ir pilna, veiksminieks skaļā balsī sauc «tambola!», eleganti uzsverot pirmo zilbi. Uzvarētāji saņem dāvanas. Un pats galvenais – viss Ziemassvētku laiks ir mīlestības un labestības pārpilns.
Der zināt
ZAMPONE – ar maltu cūkgaļu (no vaigiem, kakla un lāpstiņas, ādiņām un garšaugiem) pildīta cūkas priekšējā kāja. Mūsdienās to var nopirkt jau sagatavotu un vārītu līdz pusgatavībai, to tikai jāpabeidz vārīt un var pasniegt. Zampone ir sena rašanās vēsture. Leģenda vēsta, ka 1511. gadā, kad pāvesta Jūlija II karaspēks turēja aplenkumā Mirandolas pilsētu, tās iedzīvotāji nolēma, ka savus mājlopus ienaidniekam neatdos. Cūkas nokāva un sāka taisīt desas. Trūka zarnu, kurās desas pildīt. Un tad miesnieks Džovanni Piko ierosināja gaļu pildīt cūku priekškāju ādiņās. Domāts, darīts. Diemžēl pilsēta tika iekarota, bet pāvests bija pirmais, kurš nogaršoja jaunradītās desas.
COTECHINO ir ļoti pikanta, trekna cūkgaļas desa, kas pēc garšas un konsistences atgādina latviešiem labi zināmo galvas sieru vai maltās gaļas galertu. Būtiskākā atšķirība – to ēd siltu un šķēlītēs sagrieztu.
GINGERINO – mazās stikla pudelītes pildīts oranži sarkanīgs bezalkoholiskais aperitīvs. Garša izteikti rūgtena, tomēr vienlaikus spirgta. Ļoti labi palīdz kuņģim tikt galā ar sātīgo un pasmago maltīti.