Ar mīlestību pret acālijām

Sievietēm skaistums asociējas ar ko delikātu, plaukstošu un tīru. Ziediem, piemēram. Tāpēc Skaidrītes Matisones nodarbošanās šķiet apbrīnojami valdzinoša - viņa ir dārzkope, dēvēta arī par acāliju karalieni.

Skaidrīte ir talantīgā vīnogu selekcionāra un dārznieka Paula Sukatnieka meita, kura ir devusi arī savu darba ieguldījumu tēva panākumos, jo jau no septiņu gadu vecuma Skaidrīte palīdzēja tēvam dārza darbos, kas bija smagi un nogurdinoši. „Mūsu galvenais darbs bija vīnogas, jo viņam bija vīnogu selekcija, arī ērkšķogu, kartupeļu un rožu kolekcija. Viņš radīja ļoti izturīgas, Latvijas apstākļiem piemērotas šķirnes, kas neslimo, iztur salu un no kurām var darīt vīnu. Es varu priecāties par viņa veikumu, jo tajā ir ieguldīts arī mans darbs no agras bērnības. Mēs rakām, stādījām, ravējām – nepārtraukti biju ar lāpstu rokās. Vienīgais brīvais brīdis bija ziemas vidus, bet pārējais laiks pagāja dārzā,” atmiņās dalās Skaidrīte.

Acāliju selekcionāra skolniece

Ar acālijām dārzniece otrajā paaudzē iepazinās laikā, kad apprecējās un sāka strādāt Latvijas Universitātes (LU) Botāniskajā dārzā. Ar skaistajiem krūmziediem viņu iepazīstināja profesors un selekcionārs Rihards Kondratovičs – cilvēks, kas tālajā 1956.gadā uzsāka veidot acāliju jeb dārza Simsa rododendru šķirņu kolekciju, ietverot šķirnes no Rietumeiropas, Krievijas un Ukrainas, bet vēlākajos gados arī paša radītās šķirnes - 64 brīvdabas rododendru un 15 siltumnīcas acāliju šķirnes.

„Viņš man uzticēja šo kolekciju un es apsolīju profesoram par to rūpēties, kopt, atjaunot un uzturēt,” par to, kā sākās viņas ceļš ar acālijām, kas turpinās jau 15 gadu garumā, stāsta Skaidrīte. „Profesors ar manu darbu ir apmierināts – mums vienmēr skaisti zied - un tā es šeit strādāju.” Jautāta, kā 15 gadus var nostrādāt vienā darba vietā, Skaidrīte pasmaida: „Tas ir viegli, jo tā ir pieredze! Īpaši ar šo kultūru – acālija ir ļoti kaprīza.”

Skaidrīte ir profesora Kondratoviča skolniece, jo tieši no viņa iegūtas pamatzināšanas par acāliju dabu, to kopšanu un audzēšanu. „Profesors bija mūsu direktors Botāniskajā dārzā, kurā viņam visa dzīve pagājusi, bet tagad viņš strādā savā dārzā Babītē, lai gan konsultē viņš mani vēl joprojām un pārbauda manu darbu. Es prasu padomus, ja man kaut kas nav skaidrs,” stāsta Skaidrīte un piebilst, ka, strādājot ar augiem, svarīgi ir zināt agrotehniku, un to viņa apguvusi lasot un sekojot profesora norādījumiem. Kultūras agrotehnikas zināšanas ir nepieciešamas, lai tā augtu un ziedētu, lai būtu skaista un, ņemot vērā, ka katrai kultūrai ir kaut kas savs – substrāts, augšanas apstākļi, mēslošana -, tad nevar ignorēt šos priekšnosacījumus, laba rezultāta iegūšanai.

Skaidrīte ir mācījusies par dāzkopi, bet, kā atzīst, pašas svarīgākās ir praktiskajā darbā iegūtās zināšanas, un tās pirmkārt, ir guvusi pie tēva. „Galvenais veikt ar savām rokām, jo tad tev ir pieredze un tu redzi, kā esi darījis - pareizi vai nepareizi - pēc rezultāta, kas ir redzams nākamajā gadā.”

Vienīgā Baltijā

Kopš pagājušās trešdienas, 27.februāra, LU Botāniskā dārza siltumnīcā vienuviet ir skatāma pilna profesora Kondtratoviča radītā acāliju kolekcija. Un šajā kolekcijā, par kuru Skaidrīte pašaizliedzīgi rūpējas vairāku gadu garumā, ir 124 šķirnes. Tā ir lielākā acāliju kolekcija Baltijas valstīs, kurā vecākajai acālijai ir 60 gadi, bet jaunākajai astoņi. Diemžēl pašlaik vairs nav neviena, kas nodotos acāliju selekcijai, tādēļ šķirnes tiek saglabātas, audzējot jau esošos spraudeņus. „Ir jābūt fanātiķim, kas šo darbu uzņemtos un turpinātu, lai vismaz saglabātu  jau esošo kolekciju. Ja vēl izveidotu jaunas šķirnes, tas būtu pavisam lieliski!” saka Skaidrīte un stāsta, ka viņas meita, gluži kā viņa, interesējas par dabu, un šogad iegūs maģistra grādu universitātē par vides un zemes speciālisti. Mamma gan domā, ka meita varētu neturpināt viņas iesākto darbu ar acālijām. „Nezinu, kā dzīve izveidosies, bet viņai vairāk interesē jūra un zeme, jo siltumnīcā ir smags un kaitīgs darbs,” Skaidrīte stāsta par karstumu, cementa grīdām, caurvēju un darbu ar indēm. „Acāliju mājā Brēmenē strādā tikai jauni vīrieši, neviena sieviete, kas tos podus nēsātu un miglotu. Faktiski, tas nav darbs sievietei. Dārzniekam ir jābūt vīrietim, bet man tā ir dabas dota dāvana, tāpēc to izmantoju.”

LU dārzkope, kuras apgādībā ir arī citi augi, piemēram, citruspalmas, ir izaudzējusi un lolojusi visas kolekcijā apskatāmās 124 šķirnes, uzcītīgi rūpēdamās un kopdama tās, lai ziedi priecētu retos Acāliju mājas apmeklētājus. „Žēl, ka pie mums nenāk skolotājas ar bērniem un nemāca bioloģiju. Uzskatu, ka vajadzētu bērniem vairāk mācīt to, kā augs izaug un no kā, kas tiem nepieciešams. Arī studenti pie mums reti atnāk,” Skaidrīte skumji nosaka un piebilst. „Bet ir tādi, kas novērtē ieguldīto darbu - viņi atnāk un ir patīkami pārsteigti, bet ir daudzi, kas nezina, ka mums ir šāda kolekcija, jo nav informācijas.”

Sieviete neslēpj, ka vēlētos, lai cilvēki biežāk pie viņiem ciemotos, jo „te var atpūsties, iegūt pozitīvu enerģiju. Tas ir nepieciešams. Var ņemt termosu ar kafiju vai tēju, un maizītes un nākt pie mums dzīvot visu dienu, ja ir spēks un laiks!”

Acāliju mājā ziedu mākoņi ir visdažādākajās krāsās un nokrāsās, ar visdažādākajām ziedlapiņām – gan kruzuļainām, gan pildītām, - un izcelt vienu ir neiespējami, bet Skaidrīte atzīst, ka viņai mīļākās tomēr ir sīkziedu šķirnes. „Man mīļākie ir tie gaišie, baltie toņi, piemēram, Stella Maris, balti zaļganie Schnee un profesora Sniegpārsla,” viņa saka un piebilst, ka ļoti patīk viņai arī ir pirmie savvaļas pavasara ziedi – „mūsu Latvijas smaržīgās maijpuķītes.”

Dabas cilvēks

Dārzkope viņa ir bijusi visu mūžu un, lai gan dzīves ceļā ir bijuši arī citi darbi, vienmēr ir atgriezusies pie darba ar augiem, jo ir pārliecināta, ka citu nevarētu darīt. „Es esmu zemes cilvēks. Man patīk zeme, daba,” viņa saka un atzīst, ka ir nesabiedriska un individuāliste, tāpēc nevarētu strādāt ar cilvēkiem, piemēram, veikalā vai slimnīcā.

„Augi dod mieru un prieku. Cilvēki bieži vien, sevišķi tagad, izlādē savas negatīvās emocijas. Arī atnākot šeit viņi izgāž savu žulti uz augiem, uz visu pasauli. Augi to nekad nedarīs. Viņi ir pacietīgi - gaida, kad viņus apkops, aplies. Viņi atdod sevi visu, priecējot mūs ar ziediem. Arī šajos apstākļos, kad nav gaismas, ir ziema, ir ļoti pacietīgi un priecē ar savu skaistumu. Cilvēks nevar dzīvot tikai no maizes vien, vajag skaistumu, vajag dabu. Nelaime ir tā, ka cilvēki ļoti slimo tāpēc, ka viņi ir tik tālu aizgājuši no dabas, saindējuši pasauli tāpēc, ka nepareizi dzīvo. Mēs esam dabas sastāvdaļa, un es uzskatu, ka mums jādzīvo kopā ar zemi, ar augiem.”

Starptautiskajā sieviešu dienā biežāk nekā citkārt sievietēm ir iespēja dzirdēt komplimentus un saņemt ziedus, dzirdēt laba vēlējumus un justies īpašām, pateicoties dažādām aktivitātēm. Tāpat arī Acāliju mājā 8.martā visām dāmām un jaunkudzēm būs iespēja apskatīt skaistās ziedu kupenas par puscenu, lai šajā dienā, kad atzīmēta sieviešu solidaritāte, verētu smelties dabas sniegto un cilvēka glabāto skaistumu. 

„Es novēlētu visām sievietēm, meitenēm un jaunkundzēm pievērsties dabai. Audzēt, piemēram, garšaugus savai veselībai un skaistumam, savam priekam puķes. Kaut divus trīs podiņus! Un mācīt saviem bērniņiem, kā saudzēt dabu, kā to saprast,” vēlējumu sievietēm 8.martā teic Skaidrīte.

Uzziņai:

• Acāliju dzimtene ir Tālie Austrumi;
• Tā ir rododendru dzimtas šķirne, ko iegūst apputeksnējot;
• Bagātīgi ziedošajam augam pumpuri sāk veidoties no augusta līdz jaunajam gadam; zied no oktobra līdz maijam;
• Ir agrās, vidējās un vēlīnās šķirnes;
• Ziedi visbiežāk ir rozā krāsā, bet ir arī balti un sarkani, ļoti reti – violeti.

 Uzziņai

Skaidrītes Matisones padomi acāliju kopšanā un uzturēšanā

• Acālijas ar substrātu mēslo no aprīļa līdz augustam divreiz mēnesī;
• Tām ir vajadzīgs skābens substrāts un vislabākā izvēle ir purva kūdra. Lai substrātam būtu nepieciešamais skābus, izmanto priežu skujas, kas augsni dara irdentāku un dod vajadzīgo skābumu;
• Acālijām vienīgais kaitēklis ir tīklērce, tādēļ profilaksei tās būtu jāmiglo divreiz gadā – pavasarī un rudenī;
• Vasarā un rudenī ziedi un lapas ir jāraso, lai saglabātu mitrumu;
• Acālijām patīk gaisma, bet tās vajag uzglabāt noēnotā vietā;
• Kad augs nozied, tas ir jāapgriež, jāizveido forma un jāpārstāda;
• Optimālā temperatūra ir +8°C, bet ne vairāk kā +15, jo acālijām patīk vēss gaiss;
• Acālijām, tāpat kā citām puķēm, nepatīk nedzīvais ūdens, kas ir kaļķains vai hlorains, tādēļ vislabāk tās ir laistīt ar upes, dīķa vai kausēta sniega ūdeni.