Mārtiņa Freimaņa draudzene: Mārtiņš bija cilvēks - noslēpums

Ir pa­gā­ju­ši vai­rā­ki mē­ne­ši, kopš vi­ņa vairs nav starp mums. Bet cil­vē­ki jo­pro­jām ru­nā. Un ne­spēj no­ti­cēt, ka tā var būt. Par vi­ņu sē­ro vi­sa Lat­vi­ja – ra­di, drau­gi un pat tie, kas vi­ņu ne­pa­zi­na. Mū­zi­kas pa­sā­ku­mu or­ga­ni­za­to­re, re­ži­so­re un dzies­mi­nie­ce Mai­ja Kal­ni­ņa no Lie­pā­jas at­klāj sa­vas at­mi­ņas par mū­zi­ķi, dzej­nie­ku, ak­tie­ri, sa­bied­rī­bas dvē­se­li – Mār­ti­ņu Frei­ma­ni, ar ku­ru ko­pā iz­ē­du­ši ne vie­nu pu­du sāls vien.

Pir­mā Mai­jas un Mār­ti­ņa sa­tik­ša­nās no­ti­ku­si Aiz­pu­tes vi­dus­sko­lā – 7. kla­sē, jo abi mā­cī­ju­šies ša­jā sko­lā. «Kad es aiz­gā­ju uz jau­no sko­lu, tad arī sko­las ko­ri­do­ros re­dzē­ju vi­ņu pir­mo rei­zi. Un tad mēs vēl ko­pā pie­da­lī­jā­mies skais­tum­kon­kur­sā – kād­reiz sko­lās tie bi­ja po­pu­lā­ri, un viņš bi­ja iz­vir­zīts no sa­vas kla­ses. No tā lai­ka Mār­tiņš pa­li­cis at­mi­ņā tā­dā rak­stai­nā, adī­tā džem­pe­rī­tī,» at­ce­ras Mai­ja un pie­bilst, ka tā­da īs­ta sa­tik­ša­nās un ie­pa­zī­ša­nās ar Mār­ti­ņu no­ti­ku­si 8. kla­sē, kad abi sā­ku­ši mā­cī­ties ģi­tār­spē­li.

Iz­vei­do sko­las bli­ci

«Uz sko­lu at­nā­ca jau­na sko­lo­tā­ja – Il­ze Soms. Ta­gad gan vi­ņa ir mai­nī­ju­si uz­vār­du un dzī­vo ār­ze­mēs. Il­ze Aiz­pu­tes vi­dus­sko­lā mā­cī­ja bio­lo­ģi­ju un no­lē­ma di­bi­nāt ģi­tār­spē­les un dzie­dā­tā­ju pul­ci­ņu. Pie stun­du sa­rak­sta bi­ja pie­spraus­ta zī­mī­te – kas vē­las mā­cī­ties ģi­tār­spē­li, no­teik­tā lai­kā esiet uz no­dar­bī­bām. Man tas li­kās aiz­rau­jo­ši, tā­pēc de­vos mā­cī­ties ģi­tār­spē­li, kur arī sa­ti­ku Mār­ti­ņu un ci­tus nā­ka­mos drau­gus. Šeit arī sā­kās stāsts par da­žiem dul­liem aiz­put­nie­kiem, stāsts par drau­dzī­bu, ku­ra tur­pi­nās jo­pro­jām. Āt­ri at­si­jā­jās tie, ku­rus tas ne­in­te­re­sē­ja. Ie­pa­zī­ša­nās ne­bi­ja pa­kā­pe­nis­ka un lē­na. Mēs āt­ri sa­pra­tām, ka mūs vie­no ne ti­kai ģi­tār­spē­le, bet arī dzī­ves uz­tve­re, hu­mors un vie­dok­lis, kā iz­krā­sot dzī­vi. Mu­zi­cē­jām un dul­lo­jā­mies ko­pā.»

Jau­nie mū­zi­ķi kļu­vu­ši ne­šķi­ra­ma ko­man­da. «Tā mū­su dzī­ve ri­tē­ja no rī­ta līdz va­ka­ram un no va­ka­ra līdz rī­tam ko­pā. Brau­kā­jām ap­kārt un uz­stā­jā­mies, kur mūs ai­ci­nā­ja. Sā­kot­nē­ji mēs daudz dzie­dā­jām pen­si­o­nā­ru va­ka­ros. Sā­ku­mā spē­lē­jām zel­ta fon­du – Iman­ta Kal­ni­ņa un ci­tus po­pu­lā­rus ga­ba­lus. Bet āt­ri jau pats Mār­tiņš sā­ka rak­stīt dzies­mas, un cil­vē­kiem, ku­ri tās dzir­dē­ja, pa­ti­ka. Vi­ņa dzies­mas kļu­va par mū­su re­per­tu­ā­ra pa­ma­tu. Klau­sī­tā­jiem bi­ja pa­tī­kams šoks, ka skais­tās dzies­mas rak­sta ma­zais pui­ka no gru­pas sa­stā­va. Tās uz­reiz bi­ja tā­das no­piet­nas. Mēs jau tad ju­tā­mies kā lie­li, pie­au­gu­ši cil­vē­ki – at­rau­ti no sa­va bio­lo­ģis­kā ve­cu­ma. Dzie­dā­jām par pie­au­gu­šo lie­tām. Par tām tē­mām, par ko Mār­tiņš tur­pi­nā­ja rak­stīt un dzie­dāt vi­su sa­vu dzī­vi, viņš sā­ka jau ar pir­mo sa­vu uz­rak­stī­to dzies­mu 8. kla­sē – Skrien gai­sā skum­ju put­ni,» stās­ta Mai­ja.

Dzī­ves sko­la

«Vidusskolā gā­jām vie­nā kla­sē, tas bi­ja viens krā­sains un ne­aiz­mir­stams laiks. Par šo pe­ri­o­du lai­ka gai­tā iz­vei­do­jās le­ģen­das. Tās līdz asa­rām ik rei­zi sa­smī­di­nā­ja mūs pa­šus un tos, ku­riem stās­tī­jām. Le­ģen­das ti­ka stās­tī­tas pie jeb­ku­ras iz­de­vī­bas, un vē­lā­ko lai­ku drau­gi, šķiet, ne­klā­tie­nē la­bi ie­pa­zi­na per­so­nā­žus, ku­ri fi­gu­rē­ja. Jau no drau­dzī­bas sā­ku­ma mil­zī­gu lo­mu spē­lē­ja ko­pē­jā hu­mo­ra iz­jū­ta. Tik daudz, cik ir smiets ko­pā ar Frei­ma­ni, lai­kam nav smiets ne ar vie­nu ci­tu šai dzī­vē. Mū­su sko­las lai­ka dzī­vo­ša­na ne­at­bil­da ne­kā­diem nor­mā­liem vi­dus­sko­lē­nu ka­no­niem. Bie­ži ne­gā­jām uz stun­dām, jo mums tas viss li­kās bez­jē­dzī­gi. To­reiz šķi­tām sev pie­au­gu­ši un uz­ska­tī­jām, ka mēs stā­vam pā­ri vis­pā­rē­jiem no­tei­ku­miem. Va­ka­ros brau­cām mu­zi­cēt pa­sā­ku­mos, die­nās mē­ģi­nā­jām. Pro­tams, sko­lo­tā­jiem tas ne­šķi­ta nor­mā­li, tā­pēc sa­nā­ca kon­flik­tēt. Bie­ži ne­va­rē­jām at­tu­rē­ties iz­spē­lēt kā­dus jo­kus stun­du un starp­brī­žu lai­kā. Pie­mē­ram, ie­la­vī­jā­mies sko­las ra­dio tel­pā un stun­du lai­kā iz­gā­jām ēte­rā ar uz­jaut­ri­no­šiem pa­zi­ņo­ju­miem. Sko­lo­tā­jiem gan tas smiek­lī­gi ne­šķi­ta. Ta­ču bi­jām lie­lis­ki da­žā­du pa­sā­ku­mu or­ga­ni­za­to­ri un vien­mēr uz­stā­jā­mies arī sko­las pa­sā­ku­mos, tā­pēc iz­de­vās vi­dus­sko­lu go­dam pa­beigt. Jā­pie­bilst, ka tad, kad gri­bē­jām, sek­mes bi­ja pat ļo­ti la­bas. Vi­dus­sko­las ek­sā­me­nus kār­to­jām uz tei­ca­mi,» ar smai­du at­ce­ras Mai­ja. «Ar Aiz­pu­tes vi­dus­sko­lu un tās sko­lo­tā­jiem ta­gad ir pat ļo­ti jau­kas, drau­dzī­gas un īpa­šas at­tie­cī­bas. Lai arī daudz muļ­ķī­bu sko­las lai­kā ti­ka da­rīts, bi­ja sko­lo­tā­ji, ar ku­riem mums iz­vei­do­jās īs­ta drau­dzī­ba. 1996. ga­dā es un Mār­tiņš ti­kām ai­ci­nā­ti va­dīt Aiz­pu­tes vi­dus­sko­las ju­bi­le­ju un ab­sol­ven­tu sa­li­do­ju­mu. Šo­ru­den būs nā­ka­mais mū­su sko­las sa­li­do­jums. Ne­spē­ju ie­do­mā­ties, ka kaut kur ne­ska­nēs Mār­ti­ņa stās­tī­tie at­mi­ņu stās­ti, ska­ļie smiek­li, ka ne­sē­dē­sim vi­si ko­pā pie sko­las uz tre­pēm, lai at­kal un at­kal at­ce­rē­tos...»

Mār­tiņš sko­las lai­kā mi­ti­nā­jās pie vec­mā­mi­ņas. «Viņa bi­ja dul­la ve­ce­ne, es ne­bai­dos šā vār­da, jo ne jau slik­tā no­zī­mē. Vi­ņa ne­bi­ja tā mī­ļā pa­sa­ku omī­te ar kok­vil­nas la­ka­ti­ņu un adīk­li ro­kā. Mār­ti­ņa ome Er­na bi­ja ļo­ti ko­lo­rī­ta būt­ne, ku­rai bi­ja ga­na šerps rak­sturs. Er­na bi­ja lie­la ko­mu­nis­tis­kā re­žī­ma pie­kri­tē­ja un diez­gan des­po­tis­ka. Bie­ži pie­sau­ca Sta­ļi­na lai­kus, kas, pēc vi­ņas do­mām, bi­ju­ši tie pa­ši la­bā­kie zel­ta ga­di. Mums par to nā­ca smiek­li, ķi­ķi­nā­jām. Diez­gan daudz kaš­ķē­jā­mies – gan mēs ar vi­ņu, gan vi­ņa ar Mār­ti­ņu. Ta­ču kaš­ķi bi­ja tā­di la­bes­tī­gi. Vi­ņa mūs ai­ci­nā­ja un gai­dī­ja cie­mos, ta­ču, kad aiz­gā­jām, pa spal­vi­ņai mūs ne­glau­dī­ja. Vi­ņa vien­mēr rū­pē­jās, lai mēs vi­si bū­tu sil­ti ap­ģēr­bu­šies un pa­ē­du­ši. Vien­reiz mums pat pie­so­lī­ja iz­cept gar­du kū­ku, ja at­me­tī­sim «to pī­pā­šan», kā vi­ņa tei­ca. Diem­žēl tā arī ne­kad pie kū­kas ne­ti­kām. Mār­tiņš mī­lē­ja sa­vu omi, un Mār­ti­ņa ome ļo­ti rū­pē­jās par Mār­ti­ņu. Vi­ņai ne­pa­ti­ka mū­su dau­zī­ša­nās ap­kārt, un vi­ņa cen­tās sar­gāt Mār­ti­ņu no lie­lās pa­sau­les, arī no tē­va un pā­rē­jiem ra­di­nie­kiem. Bi­ja tā­da diez­gan pri­vāt­īpaš­nie­cis­ka,» at­mi­nas Mai­ja.

Bio­lo­ģi­jas sko­lo­tā­ja Il­ze Soms no sko­las drīz vien aiz­gā­ja, un «mums ne­kas cits ne­at­li­ka, kā tur­pi­nāt ie­sāk­to pa­šiem. No­sau­cām par go­du mū­su sko­lo­tā­jai sa­vu an­sam­bli par Il­zi un tur­pi­nā­jām mu­zi­cēt, uz­stā­ties un pie­da­lī­ties da­žā­dos kon­kur­sos. Brau­cām arī uz to­laik po­pu­lā­ro kon­kur­su Ko tu pro­ti?, vien­mēr ti­kām fi­nā­lā un iz­pel­nī­jā­mies la­bas vie­tas.» Mē­ģi­nā­ju­mi no­ti­ka Mār­ti­ņa dzī­vok­lī un, kad Mai­ja pār­cē­lās uz Aiz­pu­ti, tad arī pie vi­ņas. «Mār­tiņš dzī­vo­ja diez­gan lie­lā trū­ku­mā. Ne­viens jau ne­bi­jām ne­kā­di pār­ti­ku­šie. Tas bi­ja paš­sa­pro­ta­mi, gan ik­die­nā, gan ja kaut kur brau­cām mu­zi­cēt, da­lī­jā­mies vi­sā, kas bi­ja. Mums tā ne­bi­ja – mans, tavs, viss bi­ja ko­pējs. Man un Mār­ti­ņam bi­ja mal­kas ap­ku­res dzī­vok­ļi, rei­zēm ne­bi­ja mal­kas, tad no ot­ra Aiz­pu­tes ga­la Mār­tiņš un In­gars (arī mū­su ģi­tā­rists) ar ma­za­jām bēr­nu ra­ga­vi­ņām ve­da man mal­ku. Ne­do­mā­jām, vai tā va­jag vai ne­va­jag, vien­kār­ši tā dzī­vo­jām. To spilg­ti rak­stu­ro epi­zo­de – kā­dā rei­zē, lai pa­ēs­tu, mums bi­ja ti­kai da­žas šķē­les ap­kal­tu­šas rupj­mai­zes, tad Frei­ma­nis nā­ca kla­jā ar ide­ju, ka uz rup­jās mai­zes jā­uz­bir­di­na ci­ga­re­šu pel­ni, jo tad tā kļūs­tot gan­drīz par de­li­ka­te­si un gar­šo­jot pēc cep­tām olām.

Nu ko! Sē­dē­jām, pī­pē­jām un sla­vē­da­mi ēdām cep­to olu mai­zi. Šis stāsts bie­ži nā­cis prā­tā, kad ne­pie­cie­šams kā­du sā­kot­nē­ji drū­mu si­tu­ā­ci­ju pār­vērst svēt­kos. Sva­rī­gi, kā uz lie­tām pa­ska­ties. Un spē­ja re­dzēt ba­gā­tī­bu na­ba­dzī­bā un krā­sas pe­lē­cī­bā bi­ja ik­die­niš­ķa pa­rā­dī­ba. Vēl vie­na no ap­brī­no­ja­mām īpa­šī­bām Mār­ti­ņam pie­mi­ta vi­su dzī­vi – vi­ņam ne­kad ne­kā ne­bi­ja žēl sa­viem drau­giem. Arī tad, kad kļu­va po­pu­lārs, ne­kad tos ne­aiz­mir­sa un ne­da­lī­ja ve­ca­jos un jau­na­jos, po­pu­lā­ra­jos vai pa­ras­ta­jos. Un drau­gu Mār­ti­ņam bi­ja ļo­ti daudz. Kat­rā vie­tā, kur viņš dzī­vo­ja – ap­kārt pul­cē­jās vi­ņa drau­gi, vei­do­jot tā­das kā ko­mū­nas. Pa­ši par to uz­jaut­ri­nā­jā­mies, ka dzī­vo­jam tā­dos ba­ros. Un ko­pie­nas ti­ka pat pie pa­šu iz­do­mā­tiem no­sau­ku­miem... Lie­pā­jas lai­kā tā bi­ja Ve­nē­ci­ja, dau­dzi ir dzir­dē­ju­ši par Rī­gas Ku­kū cie­mu. Tad nu ko­pā ti­ka da­rī­tas vis­da­žā­dā­kās lie­tas; gal­da spē­les cau­rām nak­tīm, ko­pē­ja ēst ga­ta­vo­ša­na, sē­nēs brauk­ša­na, mu­zi­cē­ša­na un cits... Mār­ti­ņam pa­ti­ka šep­tēt vir­tu­vē un ga­ta­vot ēst vi­sam ba­ram. To viņš ne­da­rī­ja pēc pa­vār­grā­ma­tām, bet da­žā­das re­cep­tes iz­do­mā­ja pats. Vi­ņam bi­ja rak­stu­rī­gi asi ēdie­ni. At­ce­ros, dik­ti sla­vē­ja garš­vie­lu mai­sī­ju­mu Pi­ri pi­ri, ku­ra bi­ja ļo­ti asa. Ēdot ēdie­nus ar Pi­ri pi­ri, rei­zēm acis asa­ro­ja un me­tās karsts, bet jeb­ku­rā ga­dī­ju­mā – ēdām un sla­vē­jām,» no­smej Mai­ja.

Savi likumi

«Mums vi­sa dzī­ve bi­ja kā tā­da for­ša bal­lī­te. Tas bi­ja dzī­ves­veids. Īs­te­nī­bā to ir grū­ti tā­dā vie­nā rei­zē un stās­tā iz­stās­tīt. Tā bi­ja pa­sau­le, ku­rā bi­ja savs, ne­kur ci­tur ne­sa­sto­pams hu­mors, sa­vi ne­rak­stī­ti li­ku­mi. Dau­dzas lie­tas da­rī­jām ko­pā, krā­so­jām un mā­lē­jām dzī­vi. Ļā­vā­mies da­žā­diem iz­ai­ci­nā­ju­miem un tra­kām pēk­šņām ide­jām. Iz­do­mā­jām, ka, pie­mē­ram, uz si­tie­na va­jag sē­nes. Tad brau­cām ārā no Lie­pā­jas un pie­la­sī­jām pil­nu ma­šī­nas ba­gāž­nie­ku ar cū­ce­nēm. Uz mal­kas plīts vi­su nak­ti Frei­ma­ņa dzī­vok­lī tās vā­rī­jām. Plīts kū­pē­ja, dū­mi cir­tās acīs, bet bi­ja tik for­ši. En­tos ki­lo­gra­mus sa­sā­lī­jām un sa­da­rī­jām, līdz rī­ta gais­ma bi­ja uz­au­su­si. Sē­dē­jām pie sa­ga­ta­vo­ta­jām sē­ņu bur­kām, aiz­pī­pē­jām ci­ga­re­ti un gan­da­rī­ti sprie­dām: «Nu re! Mums vi­siem vi­sai zie­mai pie­tiks!» Cau­rām nak­tīm vi­si ko­pā spē­lē­jām spē­les. Sa­vu rei­zi to­pā bi­ja Par­la­ments pret ma­fi­ju, sa­vu rei­zi Kau­li­ņi, Ali­as un ci­tas. Bie­ži vien pār­tai­sī­jām spē­ļu no­tei­ku­mus, lai bū­tu in­te­re­san­tāk. Ska­tī­jā­mies Frei­ma­ņa iz­vē­lē­tās fan­tas­ti­kas fil­mas. Klau­sī­jā­mies mū­zi­ku. At­ce­ros rei­zi, kad ne­dē­ļu pirms sa­vām vār­da­die­nas svi­nī­bām Mār­tiņš pēk­šņi iz­do­mā­ja, ka va­jag uz­pri­ši­nāt is­ta­bas sie­nas. Un ne jau šā tā. Viņš uz­stā­ja, ka lie­lās is­ta­bas sie­nas dzī­vok­lī, ku­rā bi­ja ļo­ti aug­sti gries­ti, jā­ap­lī­mē ar 20x20 cen­ti­met­rus lie­liem vai, pa­rei­zāk sa­kot, ma­ziem pa­pī­ra kvad­rā­ti­ņiem. Tad nu pēc vie­na šab­lo­na grie­zām no žur­nā­liem, afi­šām, no­šu la­pām sim­tiem kvad­rā­ti­ņu un lī­mē­jām. Šis pro­cess aiz­ņē­ma gan­drīz trīs dien­nak­tis, tik­pat kā ne­iz­e­jot no is­ta­bas. Fo­nā vi­su pro­ce­sa lai­ku ska­nē­ja Stin­ga dzies­mas. Jo­pro­jām tās dzir­dot, es at­ce­ros krā­sai­nos kvad­rā­ti­ņus. Par mū­zi­ku ru­nā­jot, Mār­ti­ņam vien­mēr, pat nak­tīs, va­ja­dzē­ja, lai tā skan. Kad ko­pā īrē­jām Lie­pā­jā dzī­vok­li, bi­ja pe­ri­ods, kad kat­ru nak­ti no Mār­ti­ņa is­ta­bas ska­nē­ja mū­zi­ka no se­ri­ā­la Twin pe­ak. Bai­dos pat mi­nēt, cik rei­žu es­mu no­klau­sī­ju­sies to no sā­ku­ma līdz bei­gām. Bi­ja, pro­tams, arī rei­zes, kad sa­plē­sā­mies, bet tas jau ir ti­kai nor­mā­li. Vi­si mū­su drau­gi ir per­so­nī­bas, un tad jau rei­zēm ga­dās kaš­ķis ne pa jo­kam. Ta­ču, kad pa­gā­ja laiks, ne­kā­da spe­ci­ā­la iz­līg­ša­na ne­no­ti­ka. Vien­kār­ši vie­nā brī­dī viss at­kal pa ve­cam – la­bi.»

Mil­jons mir­kļu

«Situāci­jas, ko dzī­vē esam iz­dzī­vo­ju­ši, tie ir mil­jons mir­kļi. Vi­sa tā drau­dzī­ba. Tā ir ve­se­la dzī­ve. Lie­lā­ko­ties, at­ce­ro­ties dau­dzās epi­zo­des, ir jā­smai­da. Jo vis­bie­žāk mēs ne­sku­mām un ne­gau­dā­mies, pat ja bi­ja ie­mesls. Kaut kā ar hu­mo­ru mē­ģi­nā­jām tikt cau­ri. Pro­tams, bi­ja arī skum­ji un bi­ja arī asa­ras. Ta­ču, ja man vie­nā vār­dā jā­sa­ka, tad tas bi­ja ļo­ti dzī­vi, ar vi­sām no tā iz­rie­to­šām se­kām. Dau­dzās bē­dī­ga­jās si­tu­ā­ci­jās glā­bā­mies hu­mo­rā, arī mel­na­jā. Mē­dzām jo­kot arī par nā­vi un bē­rēm. It se­viš­ķi ie­cie­nīts jo­ku te­mats bi­ja pa­ro­dēt bē­ru iz­va­dī­tā­ju ru­nas un balss tem­bru, kā­dā vi­ņi ru­nā. Aiz­pu­tes vi­dus­sko­lā pie­da­lī­jā­mies kar­ne­vā­los, kur kat­rai kla­sei bi­ja kāds kon­krēts uz­de­vums. Mū­su kla­se vien­mēr tos kar­ne­vā­lus no­vin­nē­ja. Bi­ja tāds ri­tu­āls – pa­ņē­mām ve­cu skār­da van­nu no Frei­ma­ņa mā­jām, sa­me­tām iek­šā vi­ņa omas vi­sā­das ve­cās drē­bes un tad sā­kām pos­ties un iz­do­māt per­so­nā­žus.

Pro­tams, pro­ce­su pa­va­dī­ja ska­ļa smie­ša­nās jeb zvieg­ša­na. Pa­ma­zām, tā dar­bo­jo­ties, vei­do­jās stāsts. Vie­nu ga­du sko­las kar­ne­vā­la tē­ma bi­ja te­le­vī­zi­jas se­ri­ā­li. Mums bi­ja jā­pa­ro­dē to­laik sla­ve­nais se­ri­āls Ķir­za­kas smaids. Frei­ma­nis uz­vil­ka omes ve­cās bum­bie­re­nes, pie­bā­za tās pil­nas ar lu­pa­tām, lai iz­ska­tī­tos resns. Pie­lī­mē­ja pie vie­nas acs te­ni­sa bum­bi­ņu, un ve­cais bur­vis Bai­ba­ra no se­ri­ā­la ga­tavs. Pa­šiem smiek­lī­gi un vi­siem pā­rē­jiem arī. Tas, kas no­ti­ka uz ska­tu­ves, lie­lā­ko­ties bi­ja im­pro­vi­zā­ci­ja. Pa­spilg­ti­nā­jām sa­vas iz­rā­des ar at­bil­sto­šu mū­zi­ku. Iz­spē­lē­jām gan le­ģen­dā­ro fil­mu Tās dul­lās Pau­lī­nes dēļ, gan ci­tus stās­tus. At­ce­ros, kā­dā kar­ne­vā­lā vie­nai mei­te­nei īs­ti ne­at­ra­dās lo­ma. Ta­ču kaut kas jā­iz­do­mā, jo zel­ta li­kums – pie­da­lā­mies vi­si. Pēk­šņi ar Frei­ma­ni at­ce­rē­jā­mies, ka, ejot uz sko­lu, bi­jām ie­gā­ju­ši hum­pa­lās un tur bi­ja tā­da smiek­lī­ga ce­pu­rī­te, bal­ta, pū­kai­na. Aiz­skrē­jām vi­sa kla­se un no­pir­kām ce­pu­rī­ti, uz­vel­kam kla­ses­bied­rei gal­vā. Vi­ņa pra­sa: «Kas es bū­šu?» Pa­ska­tī­jā­mies un tei­cām: «Tu bū­si gnī­da! Un viss, kas tev ir jā­da­ra – jā­stāv vie­nā ska­tu­ves ma­lā un jā­tē­lo gnī­da!» «Kāpēc?» vi­ņa pra­sa. «Nu tā­pat! Tā­pēc, ka ne­nor­mā­li smiek­lī­gi!»

Dzīv­nie­ku draugs

«Mār­ti­ņam no ma­zām die­nām pa­ti­ka dzīv­nie­ki. Vi­ņam, pie­mē­ram, li­kās, ka var­des Aiz­pu­tes dī­ķos kurkst tā­pēc, ka tās šaus­mī­gi cieš. Mār­tiņš tās ba­riem vien ko­pā ar drau­gu In­ga­ru sa­ne­sa mal­kas šķū­nī­tī. Var­des to­nakt vi­su Aiz­pu­ti pa­mo­di­nā­ja. Tad viņš, pie­mē­ram, vie­nu brī­di ak­tī­vi pē­tī­ja slie­kas – vei­ca pie­rak­stus un ar vi­ņām eks­pe­ri­men­tē­ja. Par slie­kām viņš sa­rak­stī­ja ve­se­lu kla­di, rak­stī­ja, ko kat­ru die­nu vi­ņas da­ra. Vi­ņam bi­ja pat iz­vei­dots tāds kā her­bā­rijs no slie­kām, mu­šām un vi­sā­diem ci­tiem rā­pu­ļiem. Li­ka man to vi­su ska­tī­ties, ta­ču man pa­li­ka slik­ta dū­ša. Par to vi­ņam sa­vu­kārt bi­ja at­kal ie­mesls uz­jaut­ri­nā­ties. Mār­ti­ņam vien­mēr mā­jās bi­ja vis­da­žā­dā­kie dzīv­nie­ki. Tad, kad viņš Lie­pā­jas lai­kā brau­ca uz Rī­gu kon­cer­tēt, mēs ar drau­gu In­ga­ru ko­pām vi­ņa lo­pus (tā viņš sa­vus dzīv­nie­kus sau­ca). Ve­dām vi­ņa su­ni pa­stai­gāt un ba­ro­jām pā­rē­jos. Reiz viņš mums zva­na un sa­ka: «Uzminiet, ko es iz­do­mā­ju! Pirk­šu jau­nu lo­pu, ko tu­rēt dzī­vok­lī. Uz­mi­niet, ko? Va­rā­nu!» Tad gan mēs sa­šu­tām un pa­tei­cām, ka va­rā­nu viņš pats arī va­rēs va­zāt lī­dzi pa kon­cer­tiem un ci­tām smal­kām vie­tām. Dzīv­nie­ki pie vi­ņa dzī­vo­ja brī­vā va­ļā, nak­tī ne­va­rē­ji būt drošs, ka ne­pa­mo­dī­sies ar pa­pa­gai­li uz ple­ca vai kā­du ci­tu ra­dī­ju­mu zem se­gas,» ar smai­du at­ce­ras bēr­nī­bas drau­dze­ne.

Tu­vi pat no at­tā­lu­ma

«Pēc Aiz­pu­tes vi­dus­sko­las beig­ša­nas mēs daž­kārt esam ģeo­grā­fis­ki at­ra­du­šies tā­lu viens no ot­ra, bet drau­dzī­ba tur­pi­nā­ju­sies vi­sos dzī­ves pos­mos. Bi­ja pe­ri­o­di, kad il­gu lai­ku ne­re­dzē­jā­mies, bet, kad sa­ti­kā­mies, viss bi­ja tā, it kā va­kar bū­tu at­va­dī­ju­šies,» pa­smai­da Mai­ja un pie­vēr­šas skum­jā­kām no­tīm. «Draugi bi­ja vi­ņa ģi­me­ne. Ga­ta­vo­jo­ties bē­rēm, bei­dzot sa­ti­kā­mies vi­si ko­pā – ļo­ti dau­dzi un da­žā­di cil­vē­ki, jo Mār­tiņš spē­ja at­rast kon­tak­tu un sa­drau­dzē­ties ar da­žā­diem cil­vē­kiem. Vi­si drau­gi no da­žā­diem lai­kiem un pil­sē­tām sa­nā­cām ko­pā, lai no­or­ga­ni­zē­tu at­va­das. Mār­ti­ņa drau­dze­ne Zan­da Štrau­sa (kom­pā­ni­jā sauk­ta par Zaņ­ģi­ku) pa­tei­ca pre­cī­zus vār­dus: «Mums kat­ram Mār­tiņš de­va sa­jū­tu, ka esam vi­ņam kas ļo­ti sva­rīgs. Tā­pēc ta­gad, kad vi­ņa vairs nav, at­ce­rē­si­mies, ka ne­viens no mums nav sva­rī­gāks vai tu­vāks Mār­ti­ņam. Mēs katrs vi­ņam bi­jām īpašs.» Jā, tie­ši tā arī ir. Mār­tiņš mums bi­ja de­vis sa­jū­tu, ka mēs vi­ņam esam īpa­ši cil­vē­ki. Nav sva­rī­gi, cik sen un cik il­gi kāds ir bi­jis Mār­ti­ņa draugs. Ne­va­jag gan ta­gad Mār­ti­ņu glo­ri­fi­cēt tā, it kā viņš bū­tu bi­jis ti­kai balts un pū­kains. Tā­pat kā mums vi­siem, arī vi­ņam pie­mi­ta sa­vi sti­ķi un ni­ķi. Ta­ču tie­ši tā­du vi­ņu mī­lē­jām, un tie­ši tāds viņš bi­ja mū­su draugs un tāds arī vien­mēr pa­liks.

Pēc 27. jan­vā­ra jo­pro­jām ir ne­iz­sa­kā­mi sma­gi. Bla­kus šim sma­gu­mam to­mēr es­mu lai­mī­ga, ka Mār­tiņš sa­vu dzī­vi spē­ja no­dzī­vot tā, ka pēc vi­ņa rau­dā­ja vi­sa Lat­vi­ja. Vi­ņam iz­de­vās re­a­li­zēt reiz sap­ņo­tos sap­ņus un vēl daudz vai­rāk. Vi­ņam iz­de­vās īpa­ši dzī­vi no­dzī­vot. Un daudz iz­da­rīt.

Ne­ko jau­nu jau es ne­pa­teik­šu, kā­pēc, ie­spē­jams, no­ti­ka tā, kā no­ti­ka. Mār­tiņš de­ga un sa­de­ga,» se­ci­na Mai­ja. «Ja viņš dzī­vo­tu vēl­reiz, vai dzī­vo­tu tā­pat? Šķiet, ka dzī­vo­tu. Bet. Ne­at­bil­dē­sim vi­ņa vie­tā. Jā, tais­nī­ba, se­vi ne­žē­lo­ja ne­maz. Viņš tā ne­va­rē­ja: ta­gad es at­pū­tī­šos, ta­gad es ne­va­ru. Kā jeb­kurš cil­vēks rei­zēm bi­ja no­gu­ris, bet tas ne­bi­ja par ie­mes­lu, lai pa­teik­tu nē kā­dam pro­jek­tam.

Man kā vie­nai no Mār­ti­ņa drau­giem bie­ži jau­tā un pra­sa: «Kāpēc tā bi­ja? Kā­pēc tā no­ti­ka?» Es zi­nu ti­kai to, ka ne­va­ru pa­teikt ab­so­lū­to pa­tie­sī­bu, jo tās būs ti­kai ma­nas do­mas. Ļo­ti sā­pī­gi, bet tā ir, ka diem­žēl mēs ne­va­rē­jām vi­ņam pa­lī­dzēt. Pēc Mār­ti­ņa aiz­ie­ša­nas ar­vien bie­žāk pie­ķe­ru se­vi do­mā­jam, ka kaut kā­dā zi­ņā Mār­tiņš man to­mēr pa­liks no­slē­pums, lai arī viņš ir viens no tiem cil­vē­kiem, ar ku­ru es es­mu tik daudz lai­ka pa­va­dī­ju­si ko­pā, pu­diem sāls iz­ē­du­ši. To­mēr tik un tā ta­gad ir vai­rāk kā­pēc ne­kā tā­pēc. Un kaut kur – dzi­ļi sa­vā sir­dī – es par to do­mā­šu līdz mū­ža ga­lam. Un ta­jā pa­šā lai­kā es es­mu dzī­vei, Lik­te­nim, Die­vam un ma­za­jai rū­ti­ņu la­pi­ņai pie stun­du sa­rak­sta pa­tei­cī­ga, ka man ir tāds draugs – Mār­tiņš Frei­ma­nis. Viņš tie­šām ir. Ne­vis bi­ja.» 

***

MAIJA KALNIŅA

• Dzi­mu­si Cē­sīs

• No 1989. ga­da līdz 1995. ga­dam mā­cī­ju­sies un ab­sol­vē­ju­si Aiz­pu­tes vi­dus­sko­lu

• Dzī­vo Lie­pā­jā

• Te­āt­ra «Rikošets» va­dī­tā­ja un re­ži­so­re

• Mū­zi­kas pa­sā­ku­mu or­ga­ni­za­to­re Lat­vi­jas 1. rok­ka­fej­nī­cā

• Vie­na no fes­ti­vā­la Bal­tic Be­ach Party or­ga­ni­za­to­rēm

• Vie­na no Mār­ti­ņa Frei­ma­ņa fon­da (MFF) di­bi­nā­tā­jām

• Dzied un spē­lē ģi­tā­ru, rak­sta dzies­mas

• Da­žā­du pa­sā­ku­mu or­ga­ni­za­to­re un va­dī­tā­ja

• Vīrs Gu­nārs, dē­li Emīls un Klāvs