Kā iegūt skais­tu mau­ri­ņa se­gu pat ru­de­nī?

Ie­rasts do­māt, ka rū­pes par zā­lie­nu sva­rī­gas ti­kai pa­va­sa­rī un pa­šā va­sa­ras piln­brie­dā, ta­ču tā glu­ži nav. Arī augus­ta iz­ska­ņā un ru­de­nī mau­ri­ņa kop­ša­nas dar­bi ir ak­tu­āli – tas piln­vēr­tī­gi jā­sa­mēs­lo veik­smī­gai pār­zie­mo­ša­nai un, lai zā­les se­ga ne­zau­dē­tu sa­vu glī­to iz­ska­tu, jā­tur­pi­na re­gu­lā­ri pļaut.

No pa­va­sa­ra līdz ru­de­nim zā­liens tiek re­gu­lā­ri pļauts, bet no­pļau­tā zā­le pa­ras­ti no­nāk kom­pos­ta kau­dzē.

Spe­ci­ālis­ti ie­sa­ka - ja grib uz­tu­rēt tī­ru un kop­tu par­te­ra zā­lie­nu, tad no­pļau­tais ir jā­aiz­vāc, lai ve­cās sa­smal­ci­nā­tās augu at­lie­kas ne­va­rē­tu sa­krā­ties, no­sēs­ties un vei­dot stin­gru slā­ni, ko pēc tam grū­ti kopt. Ja no­pļau­tās zā­les at­lie­kas zā­lie­na saim­nie­kam ne­trau­cē vai ja pļauts tiek ik pēc pie­cām die­nām, tad no­pļau­to ma­su var sa­mul­čēt un at­stāt. Pļau­jot zā­lie­nu re­tāk, no­pļau­tais jā­sa­grābj un jā­aiz­vāc, ci­tā­di vie­tās, kur pa­li­ku­šas at­lie­kas, zā­le iz­deg un nī­ku­ļo.

La­bā­kais zā­lie­na augs­tums

Pa­stāv uz­skats, ka vis­la­bāk pie­mā­jas mau­ri­ņu pļaut ļo­ti ze­mu, kā re­dzēts spor­ta lau­ku­mos, ta­ču jā­ie­vē­ro, ka kat­rai zā­lie­na su­gai ir savs aug­ša­nas augs­tums. Spor­ta lau­ku­mi ir pro­fe­si­onā­li kop­ti, re­gu­lā­ri pļau­ti un mēs­lo­ti, no­dro­ši­not lab­vē­lī­gus ap­stāk­ļus. Rū­pē­jo­ties par pa­ša dār­za se­gu, nav ie­tei­cams zā­li pļaut zem­āk par 3 cm, jo tad zā­liens spē­cī­gāk iz­ju­tīs ap­kār­tē­jās vi­des ie­dar­bī­bu - sau­lei spī­dot, īsā zā­le uz­karst, aug­sne ātr­i iz­kalst, kar­stums tiek pie sak­nēm, vei­do­jas dzel­te­ni lau­ku­mi, at­se­viš­ķas graud­zā­les iet bo­jā, un pa­liek ti­kai iz­tu­rī­gā­kās, kas pa­ras­ti nav skais­tā­kās, sa­vu­kārt tuk­šās vie­tas ie­ņem ne­zā­les.

Nor­mā­li ir at­stāt zā­li vis­maz 5 cm augs­tu­mā. Ja ap­stāk­ļi ir la­bi, to var pļaut maz­liet zem­āk, bet, ja ie­stā­jas kar­stums - aug­stāk. Kat­ra pļau­ša­na zā­lei sa­gā­dā at­kal jaun­u stre­su - se­viš­ķi liels tas ir tad, ja zā­li iz­au­dzē ga­ru un tad vie­nā rei­zē lie­lu da­ļu no­griež. Lai no tā iz­vai­rī­tos, rei­zēs, kad sa­nā­cis iz­au­dzēt pā­rāk ga­ru zā­li, tā jā­pļauj pa­kā­pe­nis­ki - kat­ru die­nu pa centi­met­ram, tā no­nā­kot pie vē­la­mā mau­ri­ņa augs­tu­ma. Par pļau­ša­nu ne­drīkst aiz­mirst arī ru­de­nī. Īpa­ši zā­lie­na augs­tums jā­kon­tro­lē, tu­vo­jo­ties zie­mai, lai, uz­snie­got snie­gam, apakš­ā ne­pa­liek ga­ra zā­le.

Pie­mē­rots mēs­lo­jums

Dārz­ko­pji un ci­ti spe­ci­ālis­ti uz­sver, ka skais­tu zā­lie­nu nav ie­spē­jams uz­tu­rēt ilg­ter­mi­ņā, ne­ņe­mot tal­kā spe­ci­ali­zē­tus mi­ne­rāl­mēs­lus, kas at­bai­dīs mau­ri­ņa se­gas ne­lūg­tos vie­sus - ku­kai­ņus, ne­zā­les un sū­nas. Iz­vē­lo­ties pa­gal­ma se­gai mēs­lo­ju­mu, jā­ņem vē­rā kat­rā ga­da­lai­kā ak­tu­ālās zā­lie­na va­ja­dzī­bas, pie­mē­ram, pa­va­sa­rī jā­lie­to mēs­lo­jums ar aug­stā­ku slā­pek­ļa sa­tu­ru, kas spe­ci­āli vei­dots tā, lai šķīs­tu lē­nām, jo pa­va­sa­rī gai­sa un aug­snes tem­pe­ra­tū­ra ir pie­tie­ka­mi zem­a. Sa­vu­kārt ru­dens pus­ē mau­ri­ņa pra­sī­bas ir ci­tas - va­sa­ras mēs­lo­ju­mus, kas sa­tur daudz slā­pek­ļa, var lie­tot vēl augus­tā, bet vē­lāk jā­iz­vai­rās no slā­pek­li sa­tu­ro­šiem mēs­lo­ju­miem, iz­ņe­mot ga­dī­ju­mos, kad zā­liens tiek in­ten­sī­vi lais­tīts. Zā­lie­nu, ko nav ie­spē­jas ap­lais­tīt, pie­tiek mēs­lot vien pār­is rei­žu ga­dā, ta­ču tā­du, ko pļauj bie­ži un lais­ta daudz, ne­pie­cie­šams mēs­lot bie­žāk. Tas skaid­ro­jams ar to, ka, uz­ņe­mot daudz ūdens, vai­rāk tiek iz­ska­lo­tas ba­rī­bas vie­las, tā­pat, pļau­jot ar sa­vā­cē­ju, arī mēs­lo­jums re­gu­lā­ri tiek iz­nests.

Ja zā­lie­nā ne­lūg­ti ie­pe­ri­nā­ju­šās sū­nas, jā­ņem vē­rā, ka cī­ņa ar tām jā­uz­sāk pa­va­sa­rī. To iz­skau­ša­nai ir pa­re­dzēts spe­ci­āls pret­sū­nu mēs­lo­jums - tas iz­nī­ci­na sū­nas un dod zā­lei aug­ša­nai ne­pie­cie­ša­mās ba­rī­bas vie­las. Iz­vē­lo­ties lie­tot pret­sū­nu mēs­lo­ju­mu, sva­rī­gi ie­vē­rot ra­žo­tā­ju ie­tei­ku­mus. Pirm­kārt, pirms mēs­lo­ju­ma lie­to­ša­nas sū­nas iz­plēš ar ver­ti­ku­lie­ri vai grā­bek­li. Tas ne­pie­cie­šams tā­pēc, ka mēs­lo­jums mai­na aug­snes re­ak­ci­ju, zā­le var aiz­ņemt tuk­šās vie­tas un sa­ce­rot, tā­dā vei­dā at­gūs­tot de­ko­ra­tī­vu iz­ska­tu. Jā­ņem vē­rā, ka šāds zā­lie­na mēs­lo­jums sa­tur daudz sē­ra, dzelzs un ci­tu ķī­mis­ku ele­men­tu, tā­pēc to nav ie­tei­cams lie­tot mit­rā lai­kā, jo, no­nā­kot uz ce­li­ņu se­gu­ma vai ci­tām virs­mām, mit­ru­ma ie­tek­mē ro­das brū­ni trai­pi, kas il­gi sa­gla­bā­jas un nav no­maz­gā­ja­mi. Lai no tā iz­vai­rī­tos, gra­nu­las vē­lams kai­sīt sau­sā lai­kā un tū­līt no­slau­cīt tās no virs­mām, kur ne­jau­ši no­kļu­vu­šas.

Ver­ti­ku­lē­ša­na pirms zie­mas

Līdz pat ok­tob­ra vi­dum var pa­pil­di­nāt zā­lie­nu ar spe­ci­āliem ru­de­nim pa­re­dzē­tiem mi­ne­rāl­mēs­liem. Tā­pat rū­pī­gam dārz­nie­kam bū­tu jā­gā­dā par to, lai pirms zie­mas mau­ri­ņā ne­pa­lik­tu ko­ku la­pas un ci­tas at­mi­ru­šas augu da­ļas. Šim no­lū­kam vē­lams veikt zā­lie­na ae­rā­ci­ju jeb ver­ti­ku­lē­ša­nu.

Ver­ti­ku­lē­jot ar spe­ci­ālu ie­rī­ci zā­lie­nā tiek ie­griez­tas jos­las, pa ku­rām aug­snē var ie­plūst gaiss. Pro­ce­dū­ras lai­kā tiek arī maz­liet sa­griez­tas augu sak­nes - tas sa­vu­kārt liek augiem sa­ce­rot un dzīt jaun­as sak­nes. Ae­rā­ci­ju ie­rasts veikt pa­va­sa­rī, tā­dā vei­dā sa­ga­ta­vo­jot zā­lie­nu jaun­ajai se­zo­nai, ta­ču to tik­pat la­bi var da­rīt arī ru­de­nī. Jā­at­gā­di­na, ka pēc šīs ae­rā­ci­jas zā­liens uz ne­dē­ļu vai di­vām zau­dē sa­vu pie­vil­cī­bu, tā­pēc to la­bāk veikt vē­lā ru­de­nī. Vien­lai­kus šī pro­ce­dū­ra ne ti­kai ļaus el­pot zā­lie­na sak­nēm, bet arī pa­lī­dzēs sa­ga­ta­vot mau­ri­ņu zie­mai, sa­vā­cot pa­li­ku­šās la­pas, sku­jas un ci­tus sveš­ķer­me­ņus. Pa­va­sa­rī pēc snie­ga no­ku­ša­nas ska­tam at­klā­sies tīrs un sa­kopts zā­liens, lai at­sāk­tu zelt jaun­ajai va­sa­ras se­zo­nai.