Viens no augst­a asins­spie­die­na vei­ci­nā­tā­jiem ir maz­kus­tīgs dzī­ves­veids

Pa­aug­sti­nāts asins­spie­diens ir viens no bū­tis­kā­ka­jiem sirds un asins­va­du sli­mī­bu cē­lo­ņiem – tas var vei­ci­nāt ko­ro­nā­ru sirds sli­mī­bu, mi­okar­da in­far­ktu un in­sul­tu, kā arī atero­skle­ro­zi, kas ne­ga­tī­vi ie­tek­mē dzī­vī­bai sva­rī­gu or­gā­nu fun­kci­jas. Iz­vai­rī­ties no šiem bie­diem var, lai­kus rū­pē­jo­ties par ve­se­lī­bu, prak­ti­zē­jot ve­se­lī­gu dzī­ves­vei­du un vei­cot asins­spie­die­na paš­kon­tro­li, kas ir liet­de­rī­ga jeb­ku­rā ve­cu­mā.

Ag­rāk bie­ži iz­ska­nē­ja sau­klis, ka, jo spie­diens zem­āks, jo la­bāk, bet šo­brīd tas ir mai­nī­jies un skan tā - jo ag­rāk asins­spie­die­nu sāk ko­ri­ģēt, jo ma­zā­ku ļau­nu­mu tas no­da­ra sirds mus­ku­lim un asins­va­diem.

Ide­āls spie­diens jeb­ku­rā ve­cu­mā

Asins­spie­diens ir asins plūs­mas spie­diens uz ar­tē­ri­ju sie­ni­ņām, ko ie­tek­mē sirds sa­rau­ša­nās spēks, sirds­dar­bī­bas āt­rums, cir­ku­lē­jo­šo asi­ņu dau­dzums un asins­va­du stā­vok­lis. Spie­die­na mē­rī­ju­mu no­sa­ka di­vi lie­lu­mi - lie­lā­kais ci­pars rak­stu­ro sis­to­lis­ko asins­spie­die­nu, kas iz­sa­ka asins spie­die­nu sirds sa­rau­ša­nās brī­dī, kad asi­nis tiek ie­plu­di­nā­tas ar­tē­ri­jās, bet ma­zā­kais ci­pars ir dia­sto­lis­kais spie­diens jeb asins spie­diens starp di­vām sirds sa­rau­ša­nās kus­tī­bām. Ja ar­tē­ri­jas ir sa­šau­ri­nā­ju­šās un ne­elas­tī­gas, asins­spie­diens pa­aug­sti­nās un cil­vēks sirgst ar hi­per­ten­si­ju.

Lai arī ne­re­ti dzir­dēts, ka ga­dos ve­cā­kiem cil­vē­kiem asins­spie­die­na nor­ma at­šķi­ras, ār­ste at­gā­di­na, ka šis uz­skats ir mal­dīgs: «Nor­māls asins­spie­diens jeb­ku­rā ve­cu­mā ir 120/80 mmHg. Tā kā, or­ga­nis­mam no­ve­co­jot, asins­va­di kļūst ma­zāk elas­tī­gi, kā dēļ arī asins­spie­diens lie­lā­ko­ties pa­aug­sti­nās, ir pie­ļau­jams 130/80 mmHg, ta­ču jeb­ku­rā ga­dī­ju­mā asins­spie­die­nam ir jā­būt zem 140/80 mmHg.» Ve­cā­kiem cil­vē­kiem ar kaut vai ti­kai ne­daudz pa­aug­sti­nā­tu asins­spie­die­nu bū­tu rū­pī­gi jā­se­ko līdz­i sa­vai ve­se­lī­bai, jo in­sul­ta risks esot diez­gan liels.

Ie­gul­dī­jums ve­se­lī­bā

Pa­cien­tam ir jā­sa­prot, kas ir jā­da­ra, un jā­ap­zi­nās pa­ša ie­gul­dī­jums sa­vā ve­se­lī­bā, jo ti­kai tad vei­do­sies mo­ti­vā­ci­ja un sa­pra­ša­na, kā lab­sa­jū­tu uz­la­bot pa­ša spē­kiem. Viens no augst­a asins­spie­die­na vei­ci­nā­tā­jiem ir maz­kus­tīgs dzī­ves­veids, tā­pēc, lai no tā iz­vai­rī­tos, pirm­kārt, ie­tei­cams kus­tē­ties - vai­rāk stai­gāt, nū­jot, slē­pot un skriet. Ak­tīvs dzī­ves­veids tre­nē sir­di un asins­va­dus un nor­ma­li­zē asins­spie­die­nu. Otr­kārt, ir jā­sa­ma­zi­na lie­kais svars, kas ir viens no gal­ve­na­jiem cu­ku­ra di­abē­ta, sirds sli­mī­bu, in­far­kta un in­sul­ta ris­ka fak­to­riem. Lai kon­tro­lē­tu sa­vu sva­ru, vis­pirms ir jā­no­sa­ka ķer­me­ņa ma­sas in­dekss, ko ap­rē­ķi­na, ķer­me­ņa ma­su ki­lo­gra­mos da­lot ar kvad­rā­tā kā­pi­nā­tu ķer­me­ņa ga­ru­mu met­ros - ja iz­nā­kums ir no 25 līdz 30, tas lie­ci­na par lie­ko sva­ru, bet, ja virs 30, tā jau ir ap­tau­ko­ša­nās. Cil­vē­kiem ar lie­ko sva­ru ie­tei­cams ie­kļaut ik­die­nas ēdien­kar­tē vai­rāk svai­gus vai vā­rī­tus dār­ze­ņus, lie­su ga­ļu un trek­nas jū­ras zi­vis, kā arī graud­au­gus. Jā­iz­vai­rās arī no pār­mē­rī­gas sāls lie­to­ša­nas - ja asins­spie­diens un/vai ho­les­te­rī­na lī­me­nis ir pa­aug­sti­nāts, sāls pa­tē­riņš jā­ie­ro­be­žo līdz 1,5 gra­miem die­nā.

Asins­spie­die­na re­gu­lā­ci­ja ne­kā­di nav sa­vie­no­ja­ma ar smē­ķē­ša­nu - šis pa­ra­dums pa­āt­ri­na sirds­dar­bī­bu un bo­jā ar­tē­ri­ju sie­ni­ņas, ra­dot des­mit rei­žu lie­lā­ku ris­ku ie­dzī­vo­ties pe­ri­fē­ro ar­tē­ri­ju sli­mī­bās (kā­ju ar­tē­ri­ju bo­jā­ju­mi).

Spie­die­na kon­tro­le

Asins­spie­diens ir jā­kon­tro­lē arī ļo­ti ag­rā jau­nī­bā, jo prak­sē nā­kas sa­stap­ties arī ar 17 un 18 ga­dus ve­ciem spor­tis­tiem, ku­riem spie­diens ir ne­pa­ma­to­ti augsts, tā­pēc savs spie­diens kat­ram ir jā­zi­na - lai zi­nā­tu sa­vas pa­ma­ta po­zī­ci­jas un rē­ķi­nā­tos ar ris­kiem, kas var būt pār­man­to­ti no ve­cā­kiem.

Re­gu­lā­ra asins­spie­die­na paš­kon­tro­le ir no­de­rī­ga, jo, aiz­ejot pie ār­sta, spie­diens var ne­būt ob­jek­tīvs - cil­vēks var būt stei­dzies vai sa­trau­cies, tā­pēc ir la­bi, ja mā­jās ir asins­spie­die­na mē­rī­tājs, lai pa­cients pats var iz­mē­rīt un sa­prast, kāds ir spie­diens ik­die­nas ap­stāk­ļos. La­bi ir arī zi­nāt, kāds spie­diens ir, pie­mē­ram, stre­sa si­tu­āci­jās, lai zi­nā­tu, cik augs­tu tas var uz­kāpt. Ļo­ti la­bi ir re­zul­tā­tus arī pie­fik­sēt, īpa­ši tad, ja tik­ko uz­sāk­ta te­ra­pi­ja

Apa­rā­tus iz­vē­lē­ties ir vien­kār­ši - katrs cil­vēks var iz­mē­rīt sev spie­die­nu ar pus­au­to­mā­tis­ko apa­rā­tu, ta­ču no­teik­ti va­ja­dzē­tu iz­vē­lē­ties tā­du, kas pa­re­dzēts mē­rī­ša­nai uz augš­del­ma, jo tad re­zul­tāts būs vis­pre­cī­zā­kais. Pirms mē­rī­ša­nas pie­cas mi­nū­tes va­ja­dzē­tu pa­būt mie­ra stā­vok­lī, bet mē­rot iz­da­rīt trīs mē­rī­ju­mus pēc kār­tas un ņemt vē­rā vi­dē­jo, jo asins­spie­diens ir mai­nīgs lie­lums.

NO­DE­RĪ­GI

IE­TEK­MĒ­JA­MIE RIS­KA FAK­TO­RI

• smē­ķē­ša­na
• pa­aug­sti­nāts asins­spie­diens
• pa­aug­sti­nāts ho­les­te­rī­na lī­me­nis
• pa­lie­li­nāts ķer­me­ņa svars
• ne­pie­tie­ka­ma fi­zis­kā ak­ti­vi­tā­te
• cu­ku­ra di­abēts
• ne­pa­reizs uz­turs

NE­IE­TEK­MĒ­JA­MIE RIS­KA FAK­TO­RI

• ve­cums
• dzi­mums
• ie­dzim­tī­ba

Avots: www.parsirdi.lv