IETEIKUMI: Kā pa­ga­ri­nāt dzī­vi Zie­mas­svēt­ku eg­lī­tei

Ir ļau­dis, ku­ri ie­gā­dā­jas Zie­mas­svēt­ku eg­lī­tes po­dos – kāds prin­ci­pa pēc, cits prag­ma­tis­ku ap­svē­ru­mu dēļ. Cil­vē­ki ar za­ļā­ku do­mā­ša­nu uz­ska­ta, ka eg­lī­tes ar am­pu­tē­tām kā­jām diez ko lie­lu prie­ku ne­var sa­gā­dāt, un ne­spēj ie­do­mā­ties šā­du skais­tu­mu no­ga­lē­tu un pēc tam bru­tā­li iz­li­di­nā­tu pa daudz­dzī­vok­ļu mā­jas lo­gu vai no­mes­tu pie at­kri­tu­mu kon­tei­ne­ra. Ci­ti spriež prag­ma­tis­kāk: mak­sā gan­drīz tā­pat kā cir­stās eg­les (ne­re­ti pat lē­tāk).

Star­pī­ba ti­kai tā, ka pēc svēt­kiem ko­ciņš ro­tās va­sar­nī­cas dār­zu vai lau­ku sē­tu, tā­dē­jā­di ļau­jot par to pa­šu ce­nu prie­cā­ties vi­su ga­du un pie la­ba iz­nā­ku­ma pat des­mi­tiem ga­du. Tad kā­pēc gan ne­dot ie­spē­ju eg­lī­tei dzī­vot arī pēc Zie­mas­svēt­kiem? Par to, kā sa­gla­bāt po­deg­lī­ti dzī­vu līdz iz­stā­dī­ša­nai ār­ā, stās­ta Na­ci­onā­lā bo­tā­nis­kā dār­za di­rek­tors An­drejs Svi­lāns.

Iz­vē­le

No mū­su pa­šu Lat­vi­jā audzē­ta­jām su­gām po­dos pa­ras­ti tiek stā­dī­ta gan pa­ras­tā eg­le Pi­ce­a abies, gan vie­na no asās eg­les P.pun­gens for­mām - sud­rab­eg­le, ku­rai ir rak­stu­rī­gas zil­ga­nās sku­jas. Lai­ku pa lai­kam po­di­ņos var ie­rau­dzīt pa kā­dai gar­zvī­ņu balt­eg­lei Abies x pha­ne­ro­le­pis. Daž­reiz ga­dās pa­ma­nīt arī kā­du Ser­bi­jas eg­li. No ie­ves­ta­jām bie­žāk po­dos no­pēr­ka­ma ir Ka­nā­das eg­les P.glau­ca šķir­ne Co­ni­ca ar iz­teik­ti ko­nis­ku, it kā pie­fri­zē­tu vai­na­gu. No Rie­tum­ei­ro­pas vis­bie­žāk (lie­lā­ko­ties cir­stā vei­dā) ie­ved No­rdma­ņa jeb Kau­kā­za balt­eg­les Abies no­rdman­ni­ana ar pa­ga­rām tum­ši za­ļām, mīk­stām un ļo­ti smar­žī­gām sku­jām, kas ne­birst mē­ne­šiem il­gi. Diem­žēl Kau­kā­za balt­eg­le po­dos gan­drīz nav no­pēr­ka­ma.

At­šķi­rī­bā no griez­ta­jiem ko­ci­ņiem, ku­rus ču­pu ču­pām var sa­stū­ķēt dā­ņu kon­tei­ne­ros vai fū­rēs, kas no Vā­ci­jas do­das uz Lat­vi­ju, po­dos pēr­ka­mās eg­lī­tes lie­lā­ko­ties ir paš­mā­ju pre­ce. Tas no­zī­mē, ka tās ir daudz pie­mē­ro­tā­kas mū­su kli­ma­tam ne­kā ār­ze­mēs audzē­tās. Ne­rau­go­ties pat uz šiem lab­vē­lī­gā­ka­jiem no­sa­cī­ju­miem, eg­lī­tes turp­mā­kais lik­te­nis ir veik­smes spē­le, lo­te­ri­ja. «Mēs ne­zi­nām, cik sen un kā ko­ciņš iz­rakts, cik lie­la un spē­cī­ga ir tā sak­ņu sis­tē­ma. Var­būt tas bru­tā­li ar lāp­stu iz­celts, ne­žē­lī­gi ap­cēr­tot sak­nes, bet pēc tam kā bur­kāns ie­bak­stīts po­dā. Tad jau tā ir tā pa­ti griez­tā eg­lī­te, par ku­ru pir­cē­jam ra­dī­ta ilū­zi­ja, ka ko­ciņš ir dzīvs,» sa­ka An­drejs Svi­lāns. Ja stād­au­dzē­tājs ir god­prā­tīgs un ne­dze­nas pēc īs­lai­cī­ga, ko­mer­ci­āla la­bu­ma, ir ce­rī­bas, ka Zie­mas­svēt­ku eg­lī­te mūs prie­cēs il­gi. Vai tā būs, lie­lā mē­rā at­ka­rīgs arī no cil­vē­ka, kas to ie­gā­dā­jies.

Pār­bau­dī­jums ar kar­stu­mu

Ja eg­lī­te pa­re­dzē­ta mā­jai vai dzī­vok­lim ar krāsns ap­ku­ri, kur gaiss ir pie­tie­ka­mi vēss un mitrs, iz­re­dzes nav slik­tas. Bē­dī­gāk, ja ko­ciņš no­nāk dzī­vok­lī ar cen­trāl­ap­ku­ri, kur gaiss ir karsts un ļo­ti sauss. Tad sā­kas pro­blē­mas. Gal­ve­nais no­sa­cī­jums: no­vie­tot po­du pēc ie­spē­jas tā­lāk no cen­trāl­ap­ku­res ra­di­ato­riem. Ne­kā­dā zi­ņā ne­drīkst ļaut sak­nēm ie­kalst, un tā­pēc ze­me ne­pār­trauk­ti jā­tur vieg­li mit­ra. Pa ro­kai tu­ram arī smi­dzi­nā­mo pu­de­li: ik­reiz, kad pie­ejam tu­vāk eg­lī­tei, lai par to pa­prie­cā­tos, ap­smi­dzi­nām ar ūde­ni sku­jas, do­dot tām ie­spē­ju at­svai­dzi­nā­ties. Ko­ciņš par to būs pa­tei­cīgs, un arī ro­tā­ju­mi no mik­lās mig­li­ņas ne­cie­tīs. Pro­tams, jo ma­zā­ku lai­ku eg­lī­te pa­va­da šā­dā dzī­vok­lī ar cen­trāl­ap­ku­ri, jo tai la­bā­kas iz­re­dzes iz­dzī­vot līdz pa­va­sa­rim - arī tā­pēc, ka pirms lai­ka ne­pa­mo­dī­sies un ne­at­sāks aug­ša­nu. Šo ie­mes­lu dēļ ko­ci­ņu is­ta­bā no­vie­to ti­kai pirms paš­iem Zie­mas­svēt­kiem (ap­mē­ram ne­dē­ļu), bet tū­līt pēc Jaun­ga­da iz­nes lau­kā uz bal­ko­na, lo­dži­jas vai dār­zā. Ie­priekš po­du vis­la­bāk no­vie­tot vē­sā tel­pā (priekš­na­mā, ve­ran­dā, kāp­ņu tel­pā, ap­gais­mo­tā ga­rā­žā vai sil­tum­nī­cā). Tas būs kā pār­ejas pe­ri­ods, kas ļaus ko­ci­ņam adap­tē­ties bar­gā­kos ap­stāk­ļos pēc sil­tā is­ta­bas kli­ma­ta.

Iz­dzī­vo­ša­nas tak­ti­ka auk­stu­mā

Ja daudz­maz veik­smī­gi esam ti­ku­ši ga­lā ar kar­stu­ma un sau­su­ma uz­lik­tiem pār­bau­dī­ju­miem, ne­ļau­jot ie­kalst sak­nēm un sku­jām, sā­kas nā­ka­mais posms. Te gal­ve­nais no­sa­cī­jums: ne­pie­ļaut sak­ņu caur­sal­ša­nu po­dā. Ja tem­pe­ra­tū­ra lau­kā ir ap nul­li vai da­ži grā­di zem nul­les, pods uz bal­ko­na vai lo­dži­jas var stā­vēt arī tā­pat. Ne­lai­me sā­kas, auk­stu­mam pie­ņe­mo­ties spē­kā. Kad ze­me sa­sa­lu­si un po­du vairs ne­ie­stū­ķēt aug­snē, tas vis­maz ir jā­ie­ru­ši­na snie­gā. Kail­sa­lā to ap­ber ar zā­ģu skai­dām, pēr­na­jām la­pām, no­sien ar eg­ļu za­riem vai ie­ka­šā kom­pos­ta kau­dzē. Nav va­ja­dzī­bas pa­šu ko­ci­ņu tīt ag­rop­lē­vē, mais­au­du­mā vai avī­zēs.

Pē­dē­jais, iz­šķi­rī­gais posms ir pa­va­sa­ris, kad eg­lī­ti no po­di­ņa iz­stā­dīs zem­ē. At­šķi­rī­bā no ci­tiem augiem un stā­diem ša­jā rei­zē sal­nas ne­spē­lē lie­lu lo­mu. Gal­ve­nais, lai ze­me ir at­ku­su­si. Kur stā­dīt eg­lī­ti - šis jau ir pa­vi­sam cits stāsts. Vie­nī­gi jā­at­ce­ras, ka eg­les mēdz iz­augt līdz 25-40 met­riem augs­tu­mā un pla­tu­mā ples­ties pat 8 met­rus.