Itin bieži saimnieki, atsteidzot pakaļ savam pazudušajam sunim uz patversmi, saka: «Viņam tagad būs mācība vairs nevazāties apkārt!» Dažs neaudzināto suni nodod patversmē, bet pēc pāris dienām pārdomā un grib ņemt atpakaļ, jo nu jau būšot dabūjis mācību – vairs nečurāt istabā, negrauzt mēbeles un tamlīdzīgi. Reiz man pat kaimiņš nāca jautāt, vai nevarot suni uz pāris dienām ievietot patversmē, lai viņam būtu mācība, ka nedrīkst gaudot.
Daļai dzīvnieku saimnieku ir dīvaina izpratne: kamēr kustonītis uzvedas pieņemami, viņu var cilvēciskot, proti, uzskatīt, ka dzīvniekam piemīt cilvēka prāta, domāšanas un analīzes spējas, tā teikt - suns pats gudrs, visu saprot. Tajā pašā laikā viņi izliekas nezinām, ka saimniekam ar suni jāstrādā: jānodarbina kā fiziski, tā garīgi, pienācīgi jāaprūpē un jāpieskata, jānodrošina negatīvo rakstura iezīmju vai uzvedības izpausmju mazināšana. Bet pietiek rējējam izdarīt kādu nedarbu: piečurāt telpas, sagrauzt apavus, gaudot, nīkstot ķēdē augu dienu un nakti; garlaicības māktam vai instinktu mudinātam, paņemt brīvsoli, jo sēta caura, - tā uzreiz atceras: sunim šoreiz prāta nepietika, tāpēc viņš jāsoda. Sodīšana ir tikai cilvēku, nevis dzīvnieku dabā!
Patversmes nav labošanas nometnes. Tajās nonākot, dzīvnieks piedzīvo milzīgu stresu, šausmas un bailes, lai cik iejūtīgi darbinieki ucinātos ap kustonīšiem. Nonākšana patversmē dzīvniekam var raisīt pat psiholoģisku traumu, tāpēc aizmirstiet par patversmi kā pārmācības namu jūsu pašu neaudzinātajam, nepieskatītajam dzīvniekam. Nonākšana patversmē, tiesa, ne visos gadījumos, tomēr lielākajā daļā no tiem parasti diemžēl liecina par saimnieka nevērību, pat slinkumu.