GAIDĀM LIELDIENAS: Ti­cējumi par olām

Liel­die­nas pa­zīs­tam kā pa­va­sa­ra saul­grie­žus – jau sen­ču pa­ra­žās tās ti­ka svi­nē­tas par go­du pa­va­sa­ra at­nāk­ša­nai un sau­les at­dzim­ša­nai. Svi­not šos saul­grie­žus, pie­ņemts ie­viest sa­vās dar­bī­bās ri­tu­ālus, kas vei­ci­na ze­mes aug­lī­bu un at­mo­du – tas pa­ras­ti pa­redz da­žā­du sim­bo­lu iz­man­to­ša­nu.

Viens no Liel­die­nu un arī sau­les sim­bo­liem ir ola - tā sim­bo­li­zē arī aug­lī­bu, kas tie­ši pa­va­sa­rī uz­ņem sa­vus ap­grie­zie­nus. Vie­na no po­pu­lā­rā­ka­jām mūs­die­nu Liel­die­nu tra­dī­ci­jām ir olu krā­so­ša­na un vā­rī­ša­na, bet pēc tam - olu kau­jas. Bet aug­lī­bu vei­ci­no­šo sim­bo­lu, pro­tams, var celt gal­dā arī ci­tās va­ri­āci­jās.

Ti­cē­ju­mi par olām

• Olas ne­drīkst ēst bez sāls, ci­tā­di daudz me­los.
• Ja ola vieg­li lo­bās, la­bi augs li­ni un tos būs vieg­li kult.
• Liel­die­nās jā­si­tas ar olām - ku­ram stip­rā­ka, tam il­gāks mūžs.
• Olas vā­rot, ne­drīkst pūst ugu­ni, lai tās ne­pār­sprāg­tu. Ne­drīkst arī smie­ties un ru­nāt.
• Liel­die­nās pir­mo olu ēdot, ne­drīk­stot to skrā­pēt, jo tad bū­šot tik sli­mī­bu, cik olai skram­bu.
• Ja sai­mes tēvs Liel­die­nās olu sa­griež tik da­ļās, cik cil­vē­ku, tad sai­me dzī­vo­jot sa­ti­cī­gi.