NOSKAIDRO, kādas kaites palīdz mazināt riekstu ēšana

No vis­iem, ko esam ra­du­ši saukt par riek­stiem, pa­tie­sī­bā ti­kai viens – laz­du rieksts – tie­šām ir rieksts. No bo­tā­ni­kas vie­dok­ļa rau­go­ties, par riek­stu sauc sau­su aug­li ar cie­tu čau­lu, pie ku­ras nav pie­au­dzis ko­dols. Vis­i pā­rē­jie mums zi­nā­mie riek­sti ir aug­ļu kau­li­ņi vai sēk­lu ko­do­li. Lai bū­tu, kā bū­dams, bet vis­i gar­du­mi, ko tau­tā to­mēr sauc par riek­stiem, ir vēr­tīgs uz­tur­vie­lu avots, jo sa­tur daudz tau­ku, ol­bal­tum­vie­lu, mi­ne­rāl­vie­lu un ogļ­hid­rā­tu, ta­ču ho­les­te­rī­na riek­stos gan nav ne­maz.

Laz­du riek­sti

Zi­nā­mi jau no tā­las se­nat­nes: laz­du riek­sti esot bi­ju­ši vie­ni no pie­ciem svē­ta­jiem ēdie­niem, ko Dievs reiz dā­vā­jis cil­vē­kiem. Se­nie grie­ķi un ro­mā­ņi laz­du riek­stus īpa­ši ie­cie­nī­ju­ši to uni­kā­lās gar­šas un smar­žas pēc, bet se­nie ķel­ti tos nē­sā­ju­ši ka­ba­tās, jo svē­ti ti­cē­ju­ši, ka tā tiks iz­ār­stē­ti no rei­ma­tis­ma. Dau­dzās val­stīs laz­du riek­sti bi­ja un jo­pro­jām ir veik­smī­gas lau­lī­bas, lai­mes un lab­klā­jī­bas sim­bols.

Laz­du riek­stu dzim­te­ne ir Ma­lai­zi­ja un Kau­kāzs, ta­ču mūs­die­nās tos audzē vi­sā Eiro­pā, arī Lat­vi­jā.

Riek­stu ko­do­li sa­tur daudz E un B gru­pas vi­ta­mī­nu, ta­jos ir 14-18% ol­bal­tum­vie­lu, ap 70% eļ­ļas, daudz ogļ­hid­rā­tu, mi­ne­rāl­vie­lu un mik­ro­ele­men­tu - kal­ci­ja, kā­li­ja, fos­fo­ra, dzelzs un va­ra. Laz­du riek­sti re­gu­lē sirds­dar­bī­bu, no­vērš maz­asi­nī­bas un rei­ma­tis­ma ra­dī­tas pro­blē­mas or­ga­nis­mā, tie ne­pie­cie­ša­mi kau­lu uz­bū­ves un asins­ri­tes pro­ce­su lab­vē­lī­gai at­tīs­tī­bai. Uz­tu­ra spe­ci­ālis­ti laz­du riek­stus lie­tot uz­tu­rā īpa­ši ie­sa­ka bēr­niem aug­ša­nas un at­tīs­tī­bas lai­kā un cil­vē­kiem, kas bie­ži pa­kļau­ti lie­lām fi­zis­kām un ga­rī­gām slo­dzēm.

Laz­du riek­stu ko­do­lus ēd svai­gus, kal­tē­tus, grauz­dē­tus, tos ļo­ti pla­ši iz­man­to kon­di­to­re­jā, bet no laz­du riek­stiem ie­gūst aro­mā­tis­ku un gar­šī­gu eļ­ļu, kas līdz­vēr­tī­ga man­de­ļu eļ­ļai.

Val­riek­sti

Po­pu­lā­ri riekst­ko­ka aug­ļi - kau­le­ņi, ko tau­tas va­lo­dā sauc par grie­ķu riek­stiem jeb val­riek­stiem. Cie­ta­jā čau­ma­lā pa­slēp­tais kro­kai­nais, cil­vē­ka sma­dze­nes at­gā­di­no­šais ko­dols sa­stāv no četr­ām da­ļām un sa­tur ve­se­lī­gās ne­pie­sā­ti­nā­tās ome­ga 3 un ome­ga 6 tauk­skā­bes, 18% ol­bal­tum­vie­lu, ap­tu­ve­ni 75% eļ­ļas, dau­dzus vi­ta­mī­nus, mi­ne­rāl­vie­las un mik­ro­ele­men­tus - dzel­zi, fos­fo­ru, mag­ni­ju, kā­li­ju, kal­ci­ju, ko­bal­tu, jo­du un va­ru. Lai­ka gai­tā se­lek­ci­onē­tas īpa­šas riekst­ko­ku šķir­nes, ku­ru aug­ļi sa­tur vai­rāk ol­bal­tum­vie­lu, sa­vu­kārt eļ­ļas riekst­ko­ku šķir­nes iz­ce­ļas ar pa­aug­sti­nā­tu eļ­ļas dau­dzu­mu val­riek­stu ko­do­los.

Val­riek­stu dzim­te­ne ir Vi­dus­āzi­ja, Kri­mas pus­sa­la, Kau­kā­za ap­kai­me. Riekst­ko­ki sav­va­ļā aug Irā­nā, Ķī­nā, Af­ga­nis­tā­nā, Hi­ma­la­ju un Ti­be­tas kal­nu rie­tu­mos, kā kul­tūr­au­gus tos audzē arī ASV, Rie­tum­ei­ro­pā, Uk­rai­nā, Mol­do­vā.

Uz­tu­ra spe­ci­ālis­ti val­riek­stus ie­sa­ka lie­tot or­ga­nis­ma stip­ri­nā­ša­nai: tie pa­līdz at­gūt spē­kus pēc ilg­sto­šas sli­mo­ša­nas, kom­pen­sē vi­ta­mī­nu trū­ku­mu, ma­zi­na ris­ku sa­slimt ar sirds un asins­va­du sli­mī­bām, nor­ma­li­zē pa­aug­sti­nā­tu asins­spie­die­nu. Val­riek­sti ir īsts brī­num­lī­dzek­lis cil­vē­kiem, ku­ru darbs sais­tīts ar fi­zis­kām vai ga­rī­gām pār­slo­dzēm. Val­riek­stos ir daudz šķiedr­vie­lu, kas vei­ci­na zar­nu dar­bī­bu, tā­pēc tos ie­sa­ka cil­vē­kiem, ku­riem ir no­lie­ce uz vē­de­ra aiz­cie­tē­ju­miem. Me­di­ķi uz­ska­ta, ka cil­vē­ki, ik die­nu ap­ēdot trīs val­riek­stu ko­do­lus, sa­vu mū­žu pa­ga­ri­na par trīs ga­diem!

Lai or­ga­nisms mak­si­mā­li pil­nī­gi uz­ņem­tu vis­as val­riek­stā eso­šās vēr­tī­gās vie­las, spe­ci­ālis­ti tos ie­sa­ka ēst ko­pā ar za­ļa­jiem dār­ze­ņiem un kār­tī­gi sa­koš­ļāt.

Ze­mes­riek­sti

Ze­mes­riek­sti, tā­pat kā pu­pas vai zir­ņi, ir vien­ga­dīgs tau­riņ­zie­žu dzim­tas pākš­augs, ti­kai at­šķi­rī­ba tā, ka aiz sar­kan­brū­nās pāksts mi­zi­ņas pa­slēp­tās pu­pi­ņas ie­nā­kas un no­ga­ta­vo­jas zem ze­mes. Ol­bal­tum­vie­lām ba­gā­tie ze­mes­riek­sti ir ļo­ti po­pu­lā­ri naš­ķi gan sa­vas la­bās gar­šas, gan de­mo­krā­tis­kās ce­nas dēļ.

Ze­mes­riek­stu dzim­te­ne ir Dien­vid­ame­ri­ka, ta­ču mūs­die­nās tos kul­ti­vē gal­ve­no­kārt Ķī­nā, In­di­jā, Ni­gē­ri­jā, Bra­zī­li­jā, Ar­gen­tī­nā, Ame­ri­kas rie­tu­mos, Vi­dus­āzi­jā, Aiz­kau­kā­zā.

Ze­mes­riek­stu sēk­las, ko esam pa­sā­ku­ši saukt par riek­stiem, sa­tur 22-37% ol­bal­tum­vie­lu, ap­tu­ve­ni 60% eļ­ļas, augu cu­ku­rus, šķiedr­vie­las, dau­dzus vi­ta­mī­nus un mik­ro­ele­men­tus. Ze­mes­riek­stus ēd gan svai­gus, gan ap­grauz­dē­tus, tos pla­ši iz­man­to ku­li­nā­ri­jā, kon­di­to­re­jā, no tiem ie­gūst vēr­tī­gu eļ­ļu, kas sa­tur īpa­šas ne­pie­sā­ti­nā­tās tauk­skā­bes ar pret­skle­ro­tis­ku ie­dar­bī­bu.

Gan uz­tu­ra spe­ci­ālis­ti, gan me­di­ķi ze­mes­riek­stus slim­nie­kiem ie­sa­ka ēst at­ve­se­ļo­ša­nās pos­mā pēc sli­mo­ša­nas, ja ir lie­li sva­ra zu­du­mi vai pa­to­lo­ģisks ēst­gri­bas trū­kums. Tie pa­ze­mi­na ho­les­te­rī­na lī­me­ni asi­nīs, uz­la­bo at­mi­ņu, sirds un asins­va­du dar­bī­bu. Ze­mes­riek­sti sa­tur vie­las, kas vei­ci­na asins re­cē­ša­nu, tā­pēc tie ie­tei­ca­mi bēr­niem, kas sli­mo ar he­mo­fi­li­ju un he­mo­rā­ģis­kām di­atē­zēm. Ka­lo­ri­jām ba­gā­tos ze­mes­riek­stus spe­ci­ālis­ti ne­ie­sa­ka lie­tot cil­vē­kiem, kas sli­mo ar kuņ­ģa un zar­nu trak­ta sli­mī­bām vai cieš no ap­tau­ko­ša­nās.

Bra­zī­li­jas riek­sti

Lie­to­jot bo­tā­ni­kas ter­mi­no­lo­ģi­ju, Bra­zī­li­jas riek­sti nav riek­sti, bet cie­tā, glu­dā čau­las kap­su­lā ie­kļau­tas 8-24 lie­las Ber­tol­le­ci­a ko­ka aug­ļu sēk­las, kas klā­tas ar plā­nu, brū­nu ap­val­ku. Par Bra­zī­li­jas riek­stu dzim­te­ni sauc Ama­zo­nes mū­ža­me­žus, kur sav­va­ļā tie jau iz­se­nis augu­ši ap­mē­ram 40 met­rus augst­os ko­kos, kas var sa­sniegt pat 500 ga­du ve­cu­mu. Arī šo­dien Bra­zī­li­jā, Bo­lī­vi­jā, Pe­ru un Pa­rag­va­jā šos riek­stus ie­gūst ti­kai no sav­va­ļas plan­tā­ci­jās augo­šiem ko­kiem.

Riek­stu gar­ša ir pa­tī­ka­mi mai­ga, nei­trā­la, tie sa­tur daudz eļ­ļas, tā­pēc ir sā­tī­gi un ba­ro­jo­ši.

Bra­zī­li­jas riek­sti ir vie­ni no vēr­tī­gā­ka­jiem, jo sa­tur daudz ne­pie­sā­ti­nā­to tauk­skāb­ju, mi­ne­rāl­vie­lu un pro­te­īnu, kas pa­ze­mi­na ho­les­te­rī­na lī­me­ni, nor­ma­li­zē cu­ku­ra dau­dzu­mu asi­nīs un stip­ri­na ner­vu sis­tē­mu. Riek­stu ko­do­los eso­šais se­lēns dar­bo­jas kā anti­ok­si­dants, kas no­dro­ši­na or­ga­nis­ma šū­nu aiz­sar­dzī­bu un iz­nī­ci­na audzē­ju šū­nas, sek­mē­jot imu­ni­tā­ti un DNS at­jau­no­ša­nos. Se­lēns no­dro­ši­na arī nor­mā­lu vai­rog­dzie­dze­ra dar­bī­bu, aiz­sar­gā no ci­ro­zes ak­nas. Bra­zī­li­jas riek­stu ko­do­los eso­šais se­lēns ir ļo­ti ie­tei­cams arī sirds ve­se­lī­bai, ar­trī­ta un atero­skle­ro­zes pro­fi­lak­sei un lo­cī­ta­vu lo­ka­nī­bai.

Me­di­ķi uz­ska­ta, ka ve­se­lī­bas sa­gla­bā­ša­nai dien­nak­tī kat­ram va­ja­dzē­tu ap­ēst vis­maz trīs Bra­zī­li­jas riek­stus.

Man­de­les

Man­de­le ir ne­liels ro­žu dzim­tas koks vai krūms, kas zied gai­ši ro­zā zie­diem. Mums zi­nā­mās man­de­les ir šī auga aug­ļu ko­do­li: sam­tai­nu mi­zi­ņu klā­ti ne­lie­li ol­vei­da kau­le­ņi ar sal­du vai rūg­tu gar­šu.

Sav­va­ļas man­de­les pa­zi­na jau tā­lā se­nat­nē. Tās kul­ti­vē­ja se­na­jā Ro­mā, Ēģip­tē, Grie­ķi­jā, Per­si­jā, Pa­les­tī­nā. Da­bā aug ap­mē­ram 40 man­de­ļu su­gu. Tās sa­sto­pa­mas Tu­va­jos Aus­tru­mos, Vi­dus­jū­ras val­stīs, Vi­dus­āzi­jā, Ka­li­for­ni­jā. Ir gan sal­dās, gan rūg­tās man­de­les. Sal­dās man­de­les lie­to pār­ti­kā, rūg­tās - ārst­nie­cī­bā un kos­mē­ti­kā.

Man­de­ļu ko­do­li sa­tur ap 30% ol­bal­tum­vie­lu, ap 62% eļ­ļas un ēte­ris­ko eļ­ļu, 2-3% ogļ­hid­rā­tu: augu cu­ku­rus, gli­ko­zi un sa­ha­ro­zi, or­ga­nis­kās skā­bes, daudz vi­ta­mī­nu un mik­ro­ele­men­tu, ta­jos iz­teik­ti daudz kā­li­ja un fos­fo­ra. Man­de­lēs ir di­vas rei­zes vai­rāk kal­ci­ja ne­kā pie­nā.

Man­de­ļu ko­do­li uz­la­bo viel­mai­ņas, sma­dze­ņu un ner­vu sis­tē­mas dar­bī­bu. Sa­smal­ci­nā­tas, ar pie­nu sa­jauk­tas man­de­les pa­līdz, ja ir gre­mo­ša­nas trau­cē­ju­mi. Sal­do man­de­ļu emul­si­ja ir no­mie­ri­nošs lī­dzek­lis kuņ­ģa un zar­nu trak­ta sli­mī­bu ga­dī­ju­mos. Bēr­niem man­de­ļu piens ir mai­gas ie­dar­bī­bas caur­ejas lī­dzek­lis, tas ma­zi­na arī gā­zu vei­do­ša­nos. Man­de­ļu eļ­ļa ir lie­lisks ādas kop­ša­nas lī­dzek­lis, kas kopj, mīk­sti­na, at­tī­ra ādu, ma­zi­na stri­ju vei­do­ša­nos. Tās lie­lis­ki uz­la­bo tau­kai­nas un po­rai­nas ādas stā­vok­li. Me­di­ķi ie­sa­ka: di­vus mē­ne­šus kat­ru die­nu ap­ēdot 100 gra­mus man­de­ļu, ho­les­te­rī­na lī­me­nis asi­nīs sa­ma­zi­nās par 10-15%!

Pis­tā­ci­jas

Pis­tā­ci­jas ir ana­kar­di­ju dzim­tas ko­ka vai krū­ma plūm­ju šķir­nes kau­le­ņa ko­dols - pa­ti plū­me nav ēda­ma, no­ga­ta­vo­jo­ties tā sa­žūst, ta­ču kau­liņš pa­ve­ras un sāk no­ga­ta­vo­ties zaļ­gans ko­dols.

Pis­tā­ci­jas pie­mi­nē­tas jau Bī­be­lē un Ve­ca­jā De­rī­bā, ta­ču par to dzim­te­ni uz­ska­ta Sī­ri­ju. Mūs­die­nās pis­tā­ci­jas audzē ASV, Āzi­jas val­stīs, Vi­dus­āzi­jā, Kau­kā­zā, Vi­dus­jū­ras val­stīs.

Pis­tā­ci­ju ko­do­li, kam rak­stu­rī­ga pa­tī­ka­mi sal­da, in­ten­sī­va gar­ša, sa­tur līdz 24% ol­bal­tum­vie­lu, ap­mē­ram 65% eļ­ļas, šķiedr­vie­las, daudz vi­ta­mī­nu, mi­ne­rāl­vie­las - kā­li­ju, fos­fo­ru, mag­ni­ju, daudz ne­aiz­stā­ja­mo amino­skā­bju.

Pis­tā­ci­jas spē­ci­na or­ga­nis­mu, uz­la­bo ak­nu, sirds un asins­va­du dar­bī­bu, stip­ri­na kau­lus, uz­la­bo re­dzi, pa­ze­mi­na asins­spie­die­nu. Tās ie­sa­ka lie­tot maz­asi­nī­bas ār­stē­ša­nai, ja at­ve­se­ļo­ša­nās pe­ri­odā jā­at­gūst spē­ki, ja ir lie­la fi­zis­kā vai ga­rī­gā slo­dze. Ame­ri­kā­ņu uz­tu­ra pēt­nie­ki kon­sta­tē­ju­ši, ka al­ko­ho­li­ķi, ik die­nas ap­ēdot 200-400 gra­mu pis­tā­ci­ju, ie­vē­ro­ja­mi ātr­āk at­gūst kon­tro­li pār sa­vu kai­tī­go ie­ra­du­mu.

In­di­jas riek­sti

In­di­jas riek­sti pa­tie­sī­bā ir keš­jū jeb sar­ka­nā bum­bie­ra virs­pu­sē augo­ša kau­li­ņa ko­dols. Kaut gan keš­jū dzim­te­ne ir Bra­zī­li­ja, ēda­mo riek­stu ko­do­lus tau­tā sauc par In­di­jas riek­stiem. Sav­va­ļā tie aug In­di­jā, Bra­zī­li­jā, ta­ču kul­ti­vē­ti tiek dau­dzās tro­pu zem­ēs.

Mai­gi sal­de­nie, iz­ci­li gar­šī­gie, ar ci­tiem riek­stiem ne­sa­jau­ca­mie pus­mē­ness for­mas In­di­jas riek­sti ir lie­lisks ol­bal­tum­vie­lu un šķiedr­vie­lu avots, tie ie­vē­ro­ja­mā dau­dzu­mā sa­tur ne­pie­sā­ti­nā­tās tauk­skā­bes, A un B gru­pas vi­ta­mī­nus, mag­ni­ju, dzel­zi un ci­tas mi­ne­rāl­vie­las.

In­di­jas riek­sti uz­la­bo asins­ri­tes pro­ce­sus un viel­mai­ņu, nei­tra­li­zē al­ko­ho­la dau­dzu­mu asi­nīs, pa­līdz cī­nī­ties ar vī­ru­siem un in­fek­ci­jām, ma­zi­na stre­su un uz­bu­di­nā­ju­mu. Tie ie­tei­ca­mi cil­vē­kiem, kas bie­ži pa­kļau­ti pa­aug­sti­nā­tām fi­zis­kām un ga­rī­gām pār­slo­dzēm. Zi­nāt­nie­ki pie­rā­dī­ju­ši, ka In­di­jas riek­sti sa­tur vie­las, kas ma­zi­na zo­bu emal­jas bo­jā­ša­nos.

Cied­ru riek­sti

No cied­ru prie­žu čie­ku­riem ie­gū­tās sēk­las sauc par cied­ru riek­stiem, ko rei­zēm dē­vē arī par pī­ni­jām (pī­ni­ju sēk­las ie­gūst no Itā­li­jas prie­des (Pi­nus pi­ne­a - la­tī­ņu val.), tās ir maz­liet lie­lā­kas ne­kā no ci­tu cied­ru prie­žu čie­ku­riem ie­gū­tās sēk­las). Ir zi­nā­mas ap­mē­ram 100 šķir­ņu cied­ru prie­des, tās aug vis­os pla­tu­ma grā­dos - sā­kot ar tai­gu un bei­dzot ar In­do­nē­zi­jas tro­piem.

Cied­ru prie­žu ko­do­li sa­tur līdz 70% eļ­ļas, ap­mē­ram 1,6% ol­bal­tum­vie­lu, augu cu­ku­rus, cie­ti, C un B gru­pas vi­ta­mī­nus, mi­ne­rāl­vie­las. No cied­ru riek­sti­ņiem ie­gūst augst­vēr­tī­gu eļ­ļu.

Riek­stos eso­šās vie­las ma­zi­na ape­tī­ti, sti­mu­lē hor­mo­nu dar­bī­bu, uz­la­bo imūn­sis­tē­mu, ār­stē ak­nas, pa­sar­gā sir­di un asins­va­du sie­ni­ņas, pa­līdz pret mus­ku­ļu kram­pjiem, at­brī­vo no no­gu­ru­ma un sa­sprin­gu­ma. Ne­lie­lās de­vās cied­ru riek­stus ie­tei­cams lie­tot uz­tu­rā jaun­ajām mā­mi­ņām. Tie ne­pie­cie­ša­mi gan bēr­niem pie­na zo­bu no­mai­ņas pro­ce­sā, gan vī­rie­šiem po­ten­ces uz­la­bo­ša­nai. Cied­ru riek­stu ko­do­lus ar me­du ie­sa­ka lie­tot or­ga­nis­ma at­tī­rī­ša­nas kū­rēm un nier­ak­me­ņu ār­stē­ša­nai, bet cied­ru riek­stu ēte­ris­kā eļ­ļa pa­līdz sa­auk­stē­ša­nās un bron­hu vai plau­šu ie­kai­su­ma ga­dī­ju­mos. Arom­te­ra­pi­jā cied­ru riek­stu eļ­ļu iz­man­to de­pre­si­jas, ne­mie­ra un ner­vo­zi­tā­tes ār­stē­ša­nā - cied­ru aro­māts pa­līdz aiz­migt.

Ma­ka­da­mi­jas riek­sti

Vie­ni no vēr­tī­gā­ka­jiem un dār­gā­ka­jiem riek­stiem. Mūž­za­ļais ma­ka­da­mi­jas riek­stu koks aug Jaun­zē­lan­dē un Aus­trā­li­jā, ir ļo­ti no­zī­mīgs uz­tur­lī­dzek­lis vie­tē­jiem abo­ri­gē­niem un pie vār­da ti­cis, pa­tei­co­ties tā at­klā­jē­jam, jū­ras­brau­cē­jam Džo­nam Ma­ka­da­mam. No sep­ti­ņām ma­ka­da­mi­jas riek­stu ko­ku šķir­nēm ti­kai di­vu šķir­ņu riekst­ko­ki ra­žo ēda­mus riek­stus, pā­rē­jie ir vai nu ne­ēda­mi, vai pat in­dī­gi. Apaļ­ie, kas­taņ­brū­nie riek­sti ar glu­do, bet ļo­ti cie­to čau­ma­lu aug ķe­ka­ros kā vīn­ogas un no­ga­ta­vo­jas as­to­ņu ga­du lai­kā. To ko­do­li ir krēm­krā­sā, ar mai­gu, bet nei­trā­lu gar­šu, ap­cep­ti kļūst ne­daudz pi­kan­tā­ki.

Ma­ka­da­mi­jas riek­sti ir ļo­ti ba­gā­ti ar ol­bal­tum­vie­lām un tauk­skā­bēm, ta­jos daudz vi­ta­mī­nu.

Pe­kan­riek­sti

Zie­meļ­ame­ri­kas dien­vi­du ap­ga­ba­los augo­šo pe­kan­rieks­tko­ku aug­ļu ko­do­li ne­daudz at­gā­di­na val­riek­stus - klā­ti tā­dām pa­šām sma­dze­ņu kro­kām, ti­kai ne­daudz ma­zā­ki un tum­šā­ki. Pe­kan­riek­stu pa­tī­ka­mā, mai­gā gar­ša ne­vie­nu ne­at­stāj vien­al­dzī­gu, šo ve­se­lī­go riek­stu uz­tur­vēr­tī­ba ir daudz lie­lā­ka ne­kā val­riek­stiem, ze­mes­riek­stiem vai man­de­lēm.

Pe­kan­riek­sti sa­tur ap 10% ol­bal­tum­vie­lu, līdz 80% ne­pie­sā­ti­nā­to tauk­skāb­ju, ap­tu­ve­ni 14% ogļ­hid­rā­tu, daudz vi­ta­mī­nu.

Pe­kan­riek­stus ēd svai­gus vai ne­daudz ap­žā­vē­tus un pla­ši iz­man­to kon­di­to­re­jas iz­strā­dā­ju­mos, bet no ko­do­liem ie­gūst eļ­ļu, kas gar­šas un smar­žas zi­ņā at­gā­di­na olīv­eļ­ļu. Tau­tas me­di­cī­nā pe­kan­riek­stus lie­to spē­ku stip­ri­nā­ša­nai un ēst­gri­bas uz­la­bo­ša­nai, to augst­ais šķiedr­vie­lu dau­dzums vei­ci­na ho­les­te­rī­na iz­va­dī­ša­nu no or­ga­nis­ma.

Ko­kos­riek­sti

Cie­tas, ma­ti­ņiem klā­tas čau­las ie­skau­ti ko­kos­pal­mu aug­ļi, ku­ru dzim­te­ne ir ek­va­to­ri­ālā Āf­ri­ka. No ko­kos­riek­sta iz­man­to vi­su: ie­gūst eļ­ļu, mīk­sto bal­tu­mu, kas at­ro­das ko­do­la iekš­pu­sē, sa­berž skai­di­ņās un iz­lie­to kon­di­to­re­jā un ku­li­nā­ri­jā, no ko­kos­riek­stu tau­kiem ra­žo mar­ga­rī­nu un vā­ra zie­pes.

Ko­kos­riek­stos ir daudz fo­lij­skā­bes - tā lab­vē­lī­gi ie­dar­bo­jas uz sir­di un hor­mo­nā­lo sis­tē­mu, sti­mu­lē bo­jā­tu ādas šū­nu at­jau­no­ša­nos, iz­lī­dzi­na krun­ci­ņas. Ko­kos­riek­stu eļ­ļa pa­līdz no­tie­vēt: di­vus mē­ne­šus kat­ru die­nu lie­to­jot 4 eļ­ļas ka­ro­tes un ne­aiz­mir­stot par ik­die­nas fi­zis­ka­jām ak­ti­vi­tā­tēm, sva­ru ie­spē­jams sa­ma­zi­nāt par 10 kg! Ko­kos­riek­stu eļ­ļa ma­zi­na tiek­smi pēc sal­du­miem, ra­da sā­ta sa­jū­tu un vai­ro ener­ģi­ju. Eļ­ļas iekš­ķī­ga lie­to­ša­na uz­la­bo arī ma­tu struk­tū­ru - tie kļūst mīk­sti un mir­dzo­ši.

Mus­kat­riek­sti

Mus­kats - mūž­zaļš, ne­liels, bet ļo­ti de­ko­ra­tīvs koks ar ādai­nām la­pām, dzel­te­nī­giem zie­diem. Mus­ka­ta aug­lis ir ap­ri­ko­zei lī­dzī­ga oran­žī­gi dzel­te­na oga, kas no­ga­ta­vo­jo­ties sa­šķe­ļas un ie­rau­gā­ma kļūst tum­ši sar­ka­na sēk­la, ko klāj ciets ap­valks. Mus­ka­ta sēk­las spe­ci­āli ap­strā­dā un žā­vē, līdz ie­gūst smar­žī­gus sēk­lu ko­do­lus, ko vis­i sauc par mus­kat­riek­stiem.

Mus­kat­riek­sta dzim­te­ne ir Ma­la­jas ar­hi­pe­lā­ga sa­las, bet to kul­ti­vē arī Ame­ri­kā, In­do­nē­zi­jā, Ma­da­gas­ka­rā, Anti­ļu sa­lās.

Mus­kat­riek­sti sa­tur ogļ­hid­rā­tus, pek­tī­nus, augu eļ­ļu un daudz ēte­ris­ko eļ­ļu, kas tiem pie­šķir spe­ci­fis­ku aro­mā­tu. Ma­zās de­vās to pla­ši iz­man­to ku­li­nā­ri­jā un kon­di­to­re­jā, pie­vie­no ga­ļas, dār­ze­ņu, sē­ņu ēdie­niem, mēr­cēm un me­dī­ju­miem, aro­ma­ti­zē da­žā­dus dzē­rie­nus.

Dau­dzu zem­ju me­di­cī­nā mus­kat­riek­stus lie­to sa­auk­stē­ša­nās ga­dī­ju­mā, kuņ­ģa un zar­nu trak­ta dar­bī­bas nor­ma­li­zē­ša­nai, svai­gas el­pas at­gū­ša­nai. Mus­kat­riek­sta eļ­ļas ma­sā­ža ma­zi­na no­gu­ru­mu, to­ni­zē ner­vu sis­tē­mu, bet tās aro­māts ra­da sil­tu­ma un aiz­sar­gā­tī­bas sa­jū­tu.