Pavasaris tuvojas. Ieteikumi, kā cīnīties ar alerģiju

Jau pa­vi­sam drīz aiz lo­ga sāks plaukt pa­va­sa­ris, at­dzī­vi­not gan krā­sas da­bā, gan arī cil­vē­ku prā­tus, ta­ču diem­žēl ir da­ļa cil­vē­ku, ku­riem skais­tais da­bas at­mo­ša­nās un zie­dē­ša­nas pe­ri­ods ne­būt ne­iz­vēr­šas tik pa­tī­kams, kā va­rē­tu vē­lē­ties – vi­ņus mo­ka ne­jau­kā pa­va­sa­ra aler­ģi­ja. Aler­ģi­jas ra­ša­nās cē­lo­ņus, tās sim­pto­mus un vei­dus, kā cī­nī­ties ar šo pro­blē­mu skaid­ro ār­ste aler­go­lo­ģe pul­mo­no­lo­ģe An­tra Be­ķe­re ar vai­rāk ne­kā des­mit ga­du pie­re­dzi aler­go­lo­ga spe­ci­ali­tā­tē.

«Pa­ras­ti aler­ģi­jas vai­rāk pie­min pa­va­sa­rī, ta­ču aler­gē­ni īs­te­nī­bā mums ir ap­kārt vi­su cau­ru ga­du. Pie­mē­ram, mā­jas pu­tek­ļu ēr­cī­tes, ku­ru iz­rai­sī­tās sū­dzī­bas bie­ži vien ir ļo­ti līdz­īgas. Ar pa­va­sa­ra aler­ģi­ju ir tā, ka līdz­ko sāk zie­dēt pirm­ie ko­ki, pa­rā­dās arī pirm­ie sim­pto­mi, uz ku­riem or­ga­nisms pa­ras­ti ļo­ti ak­tī­vi re­aģē. Pa­rā­dās acu asa­ro­ša­na, šķau­dī­ša­na, sma­gā­kos ga­dī­ju­mos arī kle­pus, ādas nie­ze un pat pa­aug­sti­nā­ta ķer­me­ņa tem­pe­ra­tū­ra,» stās­ta ār­ste. Vi­ņa teic, ka at­pa­zīt aler­ģi­ju pa­līdz tas, ka pa­ras­ti no­sauk­tie sim­pto­mi pa­rā­dās kat­ru ga­du pēc kār­tas vie­nā un ta­jā pa­šā lai­kā. «Cil­vēks pa­ras­ti ne­sa­prot, kas par lie­tu un kā­dēļ kat­ru ga­du vie­nā un ta­jā pa­šā lai­kā ir sa­auk­stē­jies,» teic A. Be­ķe­re un mu­di­na aiz­do­mā­ties par vil­tus sa­auk­stē­ša­nās pa­tie­sa­jiem ie­mes­liem.

Paš­sa­jū­tu ie­tek­mē laik­ap­stāk­ļi

«Pirm­ie ko­ki sāk zie­dēt jau mar­ta bei­gās - tas arī pa­ras­ti iz­rai­sa ne­ti­cī­bu, jo nav no­ku­sis sniegs, šķiet, ka da­bā vēl ne­kas ne­plaukst, tā­pēc sim­pto­miem un slik­ta­jai paš­sa­jū­tai ne­tiek pie­vēr­sta uz­ma­nī­ba. Īs­te­nī­bā ir tā, ka jau mar­ta bei­gās zied alk­snis, vē­lāk arī pā­rē­jie ko­ki - laz­da, bērzs un ci­ti. Tie arī ir ak­tī­vā­kie pa­va­sa­ra aler­gē­ni, kas iz­rai­sa pro­blē­mas,» vi­ņa skaid­ro.

Ja laiks ir auksts un pa­va­sa­ris ie­stā­jas vē­lu, tad bie­ži vien sa­ga­dās tā, ka viss zied gan­drīz vien­lai­kus. Ār­ste stās­ta, ka tā­dā ga­dī­ju­mā aler­ģi­jas pe­ri­ods no­rit vēl sma­gāk: «Viss ir ļo­ti at­ka­rīgs no tā, kāds ir pa­va­sa­ris. Ja gaiss ir sau­sāks un nav lie­ta­vu, zied­pu­tek­šņi ir ak­tī­vā­ki - li­do pa gai­su un iz­rai­sa lie­lā­ku dis­kom­for­tu. Arī vē­jains laiks ie­tek­mē aler­gē­nu iz­pla­tī­ša­nos. Tas ne­kas, ka pie lo­ga mums ne­aug bērzs - zied­pu­tek­šņi pār­vie­to­jas ap­mē­ram 300-400 km tā­lu. Ja līst lie­tus un laiks ir mitrs, aler­ģis­kiem cil­vē­kiem ir vieg­lāk.» A. Be­ķe­re at­gā­di­na, ka, lai­kus ne­di­ag­nos­ti­cē­jot aler­ģi­ju un ne­uz­sā­kot ār­stē­ša­nu, ga­du no ga­da sim­pto­mi var kļūt ar­vien grū­tāk pa­ne­sa­mi, bet pa­ti sli­mī­ba - prog­re­sēt.

Di­ag­nos­ti­kas ie­spē­jas

Gal­ve­nie aler­ģis­ko re­ak­ci­ju iz­rai­sī­tā­ji pa­va­sa­rī ir augu zied­pu­tek­šņi - tiem ir kom­pli­cēts ķī­mis­kais sa­stāvs, kas ir gal­ve­nais fak­tors, kas rak­stu­ro spē­ju ra­dīt aler­ģis­kus sim­pto­mus. «Zied­pu­tek­šņi sa­tur sve­šus ol­bal­tu­mus, ku­ri, sa­ska­ro­ties ar gļot­ādu, iz­rai­sa ne­pa­tī­ka­mās re­ak­ci­jas. Cil­vē­kiem, ku­riem ir ie­dzim­tā pre­dis­po­zī­ci­ja jeb no­teik­tī­ba, ka šī aler­ģi­ja no­teik­ti at­tīs­tī­sies, or­ga­nis­mā vei­do­jas aler­ģis­kās re­ak­ci­jas,» sli­mī­bas cē­lo­ņus rak­stu­ro ār­ste.

Sā­kot cī­ņu ar aler­ģi­ju, vis­pirms ir sva­rī­gi no­teikt, kas ir tās pa­tie­sais iz­rai­sī­tājs. «Ja tas sāk kļūt aiz­do­mī­gi, ka kat­ru ga­du vie­nā lai­kā ir kon­krē­tās pa­rā­dī­bas, tad sā­kot­nē­ji ir jā­do­das pie aler­go­lo­ga, kas iz­da­rīs aler­gē­nu tes­tus, lai no­teik­tu, kas ir pie vai­nas. Tos sauc par dū­rie­nu tes­tiem - uz ro­kas tiek uz­pi­li­nāts šķid­rums, kas sa­tur kā­du no aler­gē­niem, un tad ta­jā vie­tā tiek ar ada­ti­ņu ie­durts. Pēc tam ir 15-20 mi­nū­tes jā­uz­gai­da un jā­vē­ro, kā­da ir re­ak­ci­ja. Ja ir aler­ģi­ja, pa­rā­dās ap­sār­tums, ko mēs iz­mē­rām un no­sa­kām, cik spē­cī­ga ir aler­ģi­ja. Pēc šā­da tes­ta ār­stam ir daudz vieg­lāk iz­vēr­tēt, kā cī­nī­ties ar pa­cien­ta sū­dzī­bām, jo ir kon­krē­ti zi­nāms, kas iz­rai­sa aler­ģi­ju,» A. Be­ķe­re stās­ta par po­pu­lā­rā­ko iz­mek­lē­ša­nas vei­du.

Ār­stu prak­sē past­āv vēl viens di­ag­nos­ti­kas veids - asins pa­rau­ga ņem­ša­na no vē­nas. «Aler­ģis­ko sim­pto­mu re­zul­tā­tā or­ga­nis­mā iz­vei­do­jas anti­vie­las, ku­ras pa­rā­dās asins ana­lī­zēs. Iz­vē­lo­ties šā­du di­ag­nos­ti­kas me­to­di, ie­tei­cams ana­lī­zes veikt lai­kā, kad zie­dē­ša­nas pe­ri­ods ir bei­dzies, jo tad rā­dī­tā­ji būs vi­saug­stā­kie,» ie­sa­ka ār­ste. Šī iz­mek­lē­ša­nas me­to­de no­der cil­vē­kiem, ku­ru dzī­ves­vie­tā aler­go­logs nav pie­ejams, jo šīs ana­lī­zes var no­zī­mēt arī ģi­me­nes ārsts.

De­ta­li­zē­ta anam­nē­ze

Be­ķe­re uz­ska­ta, ka aler­go­lo­ģi­jā ļo­ti bū­tis­ki ir sa­vākt tā sau­ca­mo anam­nē­zi - mak­si­mā­li pla­šu sim­pto­mu un pa­rā­dī­bu ko­pu­mu, kas trau­cē kon­krē­to cil­vē­ku. Tie­ši tā­pēc viens no gal­ve­na­jiem di­ag­nos­ti­kas pa­ņē­mie­niem ir sa­ru­na, jo ār­stam ir sva­rī­gi no­skaid­rot, vai mā­jās ir dzīv­nie­ki, kā­di ir dzī­ves ap­stāk­ļi, vai daudz mīk­sto grī­das se­gu­mu, pe­lē­jums un ci­tas pa­rā­dī­bas, kas var ie­tek­mēt ve­se­lī­bas stā­vok­li. «Aler­go­lo­gi ir ļo­ti zi­nāt­kā­ri,» vi­ņa teic.

Bie­ži at­rast vai­nī­go aler­gē­nu no zied­pu­tek­šņu gru­pas pa­līdz krus­to­tās pār­ti­kas re­ak­ci­jas. «Da­žiem zied­pu­tek­šņiem ir ko­pī­gas ol­bal­tu­mu struk­tū­ras ar aug­ļiem un dār­ze­ņiem. Tad pa­ras­ti cil­vēks jau sāk sū­dzī­bu iz­klās­tīt ar to, ka vi­ņam ir aler­ģi­ja, tī­rot jaun­os kar­tu­pe­ļus - asa­ro acis, niez ro­kas. Vai, pie­mē­ram, ēdot riek­stus, jū­tams dis­kom­forts mu­tē. Šā­dos ga­dī­ju­mos ne­re­ti at­klā­jas, ka pa­tie­sī­bā tā ir arī aler­ģi­ja uz bēr­zu,» pa­ma­to dak­te­re.

Aler­ģi­jas no­vēr­ša­nai sva­rī­gi ir ie­ro­be­žot kon­tak­tu ar sim­pto­mu iz­sau­cē­ju - jo tas ir ma­zāks, jo sim­pto­mi vieg­lā­ki. «Sa­pro­tams, ka pil­nī­bā iz­bēgt no sa­skar­smes ar zied­pu­tek­šņiem mēs ne­va­ram,» tur­pi­na A. Be­ķe­re un pa­skaid­ro, ka, rū­pē­jo­ties par lab­sa­jū­tu, ie­tei­cams ņemt tal­kā spe­ci­ālus pre­pa­rā­tus, kas no­vērš aler­ģi­jas iz­sauk­tos ne­pa­tī­ka­mos sim­pto­mus.

Te­ra­pi­ju vei­di

Me­di­cī­nā iz­šķir trīs te­ra­pi­ju vei­dus aler­ģis­ko sim­pto­mu no­vēr­ša­nai, no ku­riem po­pu­lā­rā­kie ir anti­his­ta­mī­na lī­dzek­ļi tab­le­šu vei­dā un lo­kā­li lie­to­ja­mi me­di­ka­men­ti ae­ro­so­lu for­mā. Iz­vē­lo­ties lie­tot tab­le­šu te­ra­pi­ju, ār­ste ie­sa­ka dot priekš­ro­ku jaun­ākās pa­au­dzes me­di­ka­men­tiem. «Vis­bie­žāk ār­stē­ša­nās no­tiek ilg­sto­ši, tā­pēc tā ir mak­si­mā­li ie­spē­jams no­dro­ši­nā­ties pret bla­kus­pa­rā­dī­bām, kas daž­reiz ir ļo­ti ne­pa­tī­ka­mas. Ēr­ti šiem me­di­ka­men­tiem ir arī tas, ka tie dar­bo­jas 24 stun­das, tā­pēc pie­tiek ar vie­nu tab­le­ti die­nā. Lie­lā­kā da­ļa anti­his­ta­mī­na lī­dzek­ļu no­pēr­ka­mi bez re­cep­tes. Ir arī lo­kā­li lie­to­ja­mi lī­dzek­ļi, tā sau­ca­mie kor­ti­ko­ste­ro­īdi, ku­ri at­vieg­lo aler­ģis­kās re­ak­ci­jas sma­gā­kos ga­dī­ju­mos - tie pa­ras­ti ir in­ha­la­to­ri, kas jā­lie­to aler­gē­na iz­pla­tī­ša­nās pe­ri­odā,» par ār­stē­ša­nas vei­diem past­ās­ta ār­ste aler­go­lo­ģe.

«Vēl bez tā ie­spē­ja­ma aler­gēn­spe­ci­fis­kā imūn­te­ra­pi­ja, kad kon­krē­tais aler­gēns tiek lie­tots pi­lie­nu vai in­jek­ci­ju vei­dā, lai tā­dā vei­dā pie­ra­di­nā­tu or­ga­nis­mu pie aler­gē­na un tas ma­zāk vai arī vis­pār ne­re­aģē­tu uz sim­pto­miem. Šā­da ār­stē­ša­na pra­sa vis­maz trīs ga­du il­gu lai­ku, ka­mēr cil­vē­ka or­ga­nisms pār­stāj re­aģēt uz kon­krē­to aler­gē­nu. Šī me­to­de nav ne­kas jauns, tā ir simt ga­du ve­ca, bet tās mī­nuss ir sa­lī­dzi­no­ši dār­gās iz­mak­sas un tas, ka ār­stē­ša­nās ilgst vai­rā­kus ga­dus. Lie­lā­kai da­ļai cil­vē­ku efekts pēc šīs ār­stē­ša­nas me­to­des prak­ti­zē­ša­nas sa­gla­bā­jas ilg­sto­ši, ta­ču, to iz­vē­lo­ties, ir jā­ap­bru­ņo­jas ar mil­zu pa­cie­tī­bu,» vi­ņa in­for­mē par al­ter­na­tī­vām.

Iz­vai­rī­ties lai­kus

Cil­vē­ku pa­cie­tī­bas sliek­sni ār­ste vēr­tē kā ļo­ti augs­tu, jo «past­āv uz­skats, ka ar ie­snām iet pie ār­sta ir ne­ēr­ti, līdz ar to bie­ži vien aler­ģi­ja tiek at­klā­ta vairs ne sā­ku­ma sta­di­jā». Pro­tams, ne­var no­liegt, ka ir da­ļa cil­vē­ku, ku­riem sim­pto­mi ne­prog­re­sē un ies­nas vi­su dzī­vi pa­va­da kat­ru pa­va­sa­ri bez jeb­kā­dām sma­gā­kām aler­ģi­jas for­mām.

«Lai cik in­te­re­san­ti tas bū­tu, aler­ģi­ja var sāk­ties jeb­ku­rā ve­cu­mā. Lie­lā­ka­jai da­ļai, pro­tams, tā sā­kas ag­rī­nā bēr­nī­bā vai pus­au­džu ve­cu­mā, bet prak­sē no­vē­ro­ti arī ga­dī­ju­mi, ka aler­ģi­ja ak­ti­vi­zē­jas pēk­šņi un vē­lā­kā ve­cu­mā. Past­āv uz­skats, ka aler­ģi­ja ir ģe­nē­tis­ki ie­dzim­ta kai­te, ti­kai ne­kad ne­var zi­nāt, kad būs tas laiks, kad tā ak­ti­vi­zē­sies. Cit­reiz pie­tiek ar pa­va­sa­rī pār­sli­mo­tu ne­lā­gu vī­ru­su, kad mēs at­klā­jam, ka sā­ku­sies aler­ģi­ja,» stās­ta A. Be­ķe­re.

Vi­ņa pa­skaid­ro, ka, lai­kus di­ag­nos­ti­cē­jot aler­ģi­ju un at­klā­jot tās iz­rai­sī­tā­ju, turp­māk aler­gē­na iz­pla­tī­ša­nās pe­ri­odā ie­spē­jams iz­vai­rī­ties no ne­pa­tī­ka­ma­jiem sim­pto­miem: «Ja ir no­skaid­rots, kas iz­rai­sī­jis ne­vē­la­mo or­ga­nis­ma re­ak­ci­ju, turp­māk ir ie­spē­jams sākt ār­stē­ša­nu, vēl pirms sim­pto­mi pa­rā­dī­ju­šies. Tam ir iz­vei­do­tas spe­ci­ālas mā­jas­la­pas, pie­mē­ram, www.zied.lv, kur ar aler­ģi­ju sirg­sto­šie cil­vē­ki var re­ģis­trē­ties un turp­māk vi­ņiem uz e-past­u nāks in­for­mā­ci­ja, ka ir sā­cies kon­krē­tā auga zie­dē­ša­nas laiks. Šā­dā vei­dā ie­spē­jams mak­si­mā­li uz­la­bot dzī­ves kva­li­tā­ti.»

AUGU ZIE­DĒ­ŠA­NAS PE­RI­ODI LAT­VI­JĀ

• la­pu ko­ku zie­dē­ša­nas laiks, kas vi­dē­ji ilgst no ap­rī­ļa līdz jū­ni­ja sā­ku­mam (zied alk­snis, laz­da, bērzs, vī­tols, ozols);
• sku­ju ko­ku zie­dē­ša­nas pe­ri­ods no­vē­rots mai­jā un jū­ni­jā (zied prie­de un eg­le);
• grau­dzā­ļu zie­dē­ša­nas posms, kas ilgst no jū­ni­ja līdz jū­li­ja vi­dum;
• ne­zā­ļu zie­dē­ša­nas pe­ri­ods, kad vi­saug­stā­ko kon­cen­trā­ci­ju sa­sniedz vēr­me­ļu, vī­bot­ņu, ba­lan­du un ci­tu augu zied­pu­tek­šņi (no jū­li­ja bei­gām līdz sep­tem­brim).

HO­ME­OPĀ­TA VIE­DOK­LIS

Ār­ste ho­me­opā­te Gu­na BLUM­BER­GA:

- Sa­ska­ņā ar kla­sis­kās ho­me­opā­ti­jas te­ori­ju viens no gal­ve­na­jiem aler­ģi­jas ie­mes­liem ir mek­lē­jams cil­vē­ka emo­ci­jās. Ja ne­ga­tī­vās emo­ci­jas ne­tiek iz­dzī­vo­tas vai tās tiek ap­spies­tas, tad, ņe­mot vē­rā ģe­nē­tis­ko pre­dis­po­zī­ci­ju (ja kā­dam ģi­me­nē ir aler­ģi­ja), ir lie­lā­ka var­bū­tī­ba, ka var sāk­ties aler­ģis­kās sa­slim­ša­nas. Cil­vē­ka dzī­ves sā­ku­mā aler­ģi­ja gal­ve­no­kārt iz­pau­žas uz ādas, un zi­nāt­nis­ki tās ie­mesls ir pār­ti­kas pro­duk­tu ne­pa­ne­sa­mī­ba. No ho­me­opā­tis­kā vie­dok­ļa rau­go­ties, āda ir vis­ne­kai­tī­gā­kā sli­mī­bas iz­paus­mes vie­ta or­ga­nis­mā, jo āda ne­at­bild par vi­tā­li sva­rī­gu fun­kci­ju no­dro­ši­nā­ša­nu kā, pie­mē­ram, elp­ce­ļi, ner­vu sis­tē­ma, sirds, nie­res u.c. or­gā­ni, tā­pēc, ka­mēr aler­ģis­kos iz­si­tu­mus var ār­stēt bez hor­mo­nā­la­jiem krē­miem, tik­mēr aler­ģi­ja pa­liek «virs­pu­sē­jā lī­me­nī», ir sa­vā zi­ņā ne­kai­tī­ga un ne­tiek aiz­spies­ta dzi­ļā­kos audos, bet, uz­sā­kot hor­mo­nā­lo ār­stē­ša­nu ar kor­ti­ko­ste­ro­īdiem, bez ku­ras diem­žēl sma­gā­kos ga­dī­ju­mos tra­di­ci­onā­lā me­di­cī­na ne­var iz­tikt, ir lie­lā­ka var­bū­tī­ba, ka aler­ģi­ja var prog­re­sēt un tā­lāk iz­paus­ties sva­rī­gā­kos or­gā­nos, pie­mē­ram, kā gre­mo­ša­nas trau­cē­ju­mi un as­tma - šo fe­no­me­nu sauc par aler­ģi­jas «spie­ša­nu dzi­ļu­mā», līdz­īgi kā ener­ģi­jas ne­zū­da­mī­bas li­ku­mā, kad ener­ģi­ja ne­kur ne­ro­das no jaun­a, bet pār­vēr­šas no vie­na vei­da ci­tā.

Ja aler­ģi­ja sāk iz­paus­ties jau zī­dai­ņa ve­cu­mā un bērns ne­pa­nes mā­tes pie­nu, ho­me­opā­tis­ki tiek pie­mek­lēts pre­pa­rāts, kas no­dro­ši­nā­tu la­bā­ku emo­ci­onā­lo bēr­na un mā­tes sa­skar­smi. Bie­ži, bēr­nam pie­dzim­stot, sie­vie­tei at­kai­li­nās sen aiz­mir­stas emo­ci­onā­las brū­ces, ne­at­ri­si­nā­ti iek­šē­jie kon­flik­ti, bērns to jūt, un vi­ņam pa­rā­dās iz­si­tu­mi, caur­eja, bez­miegs, tā­pēc bie­ži ho­me­opā­tis­ki tiek ār­stē­ta gan mam­ma, gan bērns. Ja cil­vē­kam ir aler­ģis­kas ies­nas un ilg­sto­ši tek de­guns, psiho­lo­ģis­ki tas va­rē­tu no­zī­mēt, ka pa de­gu­nu tek ne­iz­rau­dā­tās asa­ras. Tā­tad ir jā­mek­lē ie­mesls, kā­dēļ cil­vēks grib rau­dāt, bet ne­var pa­rau­dāt, va­jag at­rast skum­ju cē­lo­ni un har­mo­ni­zēt emo­ci­jas. Ja cil­vēks sirgst ar as­tmu, tad bie­ži vien cē­lo­nis ir bai­les. Ag­rī­nā ve­cu­mā tās var būt bai­les no ve­cā­kiem, bēr­na ne­spē­ja se­vi aiz­sar­gāt un ap­slā­pē­tas dus­mas, bet pie­au­gu­šo ve­cu­mā tās var būt ne­iz­dzī­vo­tas bēr­nī­bas emo­ci­jas, kas vel­kas līdz­i vi­su dzī­vi. Kla­sis­kā ho­me­opā­ti­ja ār­stē ne ti­kai sli­mī­bas fi­zis­ko iz­paus­mi, bet arī, rū­pī­gi ana­li­zē­jot emo­ci­onā­los sim­pto­mus, pie­mek­lē ho­me­opā­tis­ko kon­sti­tu­ci­onā­lo pre­pa­rā­tu, kurš ma­zi­na trauk­smi, bai­les un skum­jas. Jo ma­zā­kas ir or­ga­nis­kās iz­mai­ņas aler­ģi­jas skar­ta­jos audos, jo la­bāk var pa­lī­dzēt ar ho­me­opā­ti­ju.