CEĻOJUMS: Lidojam uz Harija Potera dzimteni, uz Portu!
Tur var nozagt okeānam vēju, pilsētai kafijas smaržu un palaist sirdi ganīties ažuležu krāsu labirintos. Kaut reizi mūžā katram latvietim būtu jādzird dzīva portugāļu valoda un smaida attālumā jāsatiek paši portugāļi. Kāpēc? Lai liktu uzkarst savam ziemeļnieka temparamentam! Lai ar dievietes Gajas svētību no jauna satiktu savu es un atgrieztos mājās ar iedvesmu, kas ir tik ļoti nepieiešama latvietim, kurš visu mūžu cīkstas ar dažnedažādām krīzēm un, šķiet, vairs neprot kaut uz brīdi aizmirst par savām problēmām, lai noreibtu no pozitīvām emocijām. Portugāle ar tās mūžīgo vasaru to atkal iemācīs.
Šo Dienvideiropas valsti Pireneju pussalā būtu jāsāk iepazīt ar Portu. Tā ir pilsēta Portugāles ziemeļrietumos, osta pie Atlantijas okeāna Douru upes grīvā. Pēc Lisabonas šī ir otra lielākā pilsēta valstī. Tā it kā izkāpusi no okeāna, pakāpusies klintīs un aizņem 41,66 kvadrātkilometrus. Tajā ir vairāk nekā 230 tūkstoši iedzīvotāju. Jau senie romieši pilsētu nosauca par Portus Cale (pēc dievietes Gajas vārda, kas sengrieķu mitoloģijā ir Zemes personifikācija). No šā nosaukuma radies visas valsts Portugāles nosaukums. Vēsturiski Portu tiek uzskatīta par «neskarto pilsētu» (a cidade invicta), jo to nekad nav varējuši ieņemt svešzemnieki (sākot ar mauriem un beidzot ar Napoleonu).
Portu ir ne tikai portvīna, bet arī literārā varoņa Harija Potera dzimtene - tā vismaz apgalvo šā tēla radītāja britu rakstniece Džoanna Ketlīna Roulinga. Tad, lūk, kur autore smēlusies iedvesmu savas fantāzijas lidojumam. Starp citu, viņa esot viesojusies Portu, prezentējot astoto grāmatu poteriādes romānu sērijā un tikusi uzņemta ar lielu mīlestību - kā savējā. Prezentācija notikusi vienā no pasaules skaistākajām grāmatnīcām, kas atrodas Portu pilsētas centrā un ir viena no vecākajām valstī. Grāmatu veikala fasāde un iekštelpas, kur jūgendstils miksēts ar neogotikas elementiem, ārkārtīgi piestāv poteriādes gaisotnei.
Pilsēta, kurp jādodas ģimenēm ar bērniem!
Par to un vēl par daudz ko citu žurnāla Māja redaktore Māra Matisone un viņas 13 gadus vecais brāļadēls Markus uzzināja, ciemojoties šajā pasakaini skaistajā pilsētā. Māra atzīstas, ka sākumā bija samulsusi no tā, cik žilbinoši pilsētas vizuālajā tēlā savijas vēsturiskie un mūsdienu motīvi, arābiskās un rietumnieciskās kultūras ietekme. Portu ir viena no vecākajām Eiropas pilsētām, kopš 1996. gada tās vēsturiskais centrs Ribeira ir iekļauts UNESCO Pasaules vēsturiskā mantojuma sarakstā. Tas ir kvartāls pie upes - šauru, līkumotu ielu un pasāžu labirints. Izkārta veļa kā karogi, kas vēstī: te kara nav un nekad nebūs. Bet ceļojums uz Portugāli Mārai un Markum sākās ar lidojumu no Rīgas uz Frankfurti, kur nācās uzkavēties ilgāk, nekā bija plānots. Iemesls - miglainie laika apstākļi. «Kad mēs atlidojām uz Portu, patiešām redzējām, kādā miglā ir ietinies okeāns. Vietējie iedzīvotāji mums vēlāk teica, ka tur reti var novērot tik blīvu miglu, kura no okeāna izkāpusi gandrīz līdz pašai pilsētai. Ļoti atšķiras klimats pie okeāna, tur ir mitrs, vējains, bet pilsētā gluži pretēji - silts, pat karsts,» stāsta Markus un lepni piebilst, ka viesošanās laikā Portugālē ir paspējis iebrist okeānā, salasīt gludos oļus, ko mājās uzdāvinājis vecmāmiņai Janīnai. Taču pats grandiozākais iespaids bijis, apmeklējot Portu akvāriju, kur bija iespēja vērot okeāna dzīvi - haizivis, rajas, medūzas, krabjus, vēžus. «Tur bija tāda sajūta, it kā es atrastos okeāna dzīlēs,» iespaidos dalās Markus. Par Portu lidostu radies priekštats - tā ir pārāk liela. Varbūt pat par lielu. «Bet pilsēta atīstās. Netālu ir Azoru salas un Madeira. Gribētos vēl arī tur aizbraukt,» atzīstas Māra.
Portu iedzīvotāji - cilvēki ar plašu un mīkstu sirdi
Starp citu, uz Portu Māra un Markus devās pēc radinieces Gundegas uzaicinājuma. Un tas šim ceļojumam piešķīra īpašu nokrāsu. Gundega Portugālē dzīvo jau septiņus gadus. Viņa Markum ir krustmāte. Palikt un būt Portugālē latviešu meiteni Gundegu pamudināja ne jau kas cits kā vien mīlestība. Viņas dzīvesbiedrs ir portugāļu puisis Antonio. Nu jau viņi ir kļuvuši par pilntiesīgu ģimeni, jo abi audzina kopīgo dēliņu Aleksi. Viens no abu jauno cilvēku eksistences avotiem Portu pilsētā ir tūristu izmitināšna. Gundega un Antonio bija tie, kuri veda Māru un Marku rādīt Portu un skaidroja, kāpēc, pēc viņu domām, katram latvietim būtu kaut reizi mūžā jāatbrauc uz Portugāli. Pirmkārt, lai saprastu, ka visi cilvēki ir vienādi ne tikai Dieva, bet arī cits cita priekšā. Tā nav nekāda utopija vai komunistu izdomāta liekulīga tēze. Tā ir Portugāles realitāte. «Jā, arī tur ir nabagie un bagātie. Taču ielās, sabiedriskajā transportā, tādās publiskās vietās kā, piemēram, kafejnīcās viss ir domāts visiem. Cilvēkiem! Lai visi varētu ieiet! Nav svarīgi, vai tā ir neliela kafejnīca nabago mikrorajonā vai prestižā vietā okeāna krastā, pilsētas centrā vai nomalē. Tur nav jābaidās ieiet jebkurā kafejnīcā. Ikviens cilvēks tur jūtas gaidīts. Vienmēr nosēdinās. Vari būt bezpajumtnieks, hipijs, tūrists vai ģērbies pēc modernākajiem trendiem - nav svarīgi! Es tur redzēju daudz dažādu cilvēku. Kādu dīvaini ar baltiem cimdiem, iespējams, lai slēptu slimās rokas. Cilvēku ar kustību traucējumiem. Iereibušu vīrieti. Visi ir gaidīti. Neviens netiek sūtīts ārā,» stāsta Māra. Viņa piebilst, ka Portu nevienā vietā nekad nav iespējams saskarties ar nīgrumu. Apkalpojošajā jomā strādājošajiem pat prātā nevar ienākt izrādīt sliktu garastāvokli, neiecietību, nepatiku. Nevēlams šajā pilsētā nevar justies neviens cilvēks. Tas nemaz nav iespējams! «Tur kafejnīcās nav jaunības kulta! Un cik tas ir pozitīvi! Daudzviet strādā kundzes ar sirmām galvām. Solīdas, koptas. Vienmēr pretimnākošas,» Māra dalās savos vērojumos. Viņai viesošanās Portu bija iespēja iepazīt šo valsti un pilsētu nevis no avīžu rakstiem vai gudrām grāmatām, bet, kā saka, no pašas apakšas, no ikdienas dzīves, situācijām, sastaptajiem cilvēkiem. No sarunām, sajūtām, baudām, smaidiem. Un tam visam klāt jāpieskaita okeāns, saulriets, nesteidzīga atpūta sveču gaismā. Pasaka!
Lipīgais futbola trakums paņem savā varā
Portugāli vislabāk raksturojot trīs jēdzieni, kas sākas ar «f»: fado (portugāļu nacionālā mūzika, kas atgādina blūzu un kurai ļaujas, malkojot portvīnu), Fatima (pasaulē pazīstamākā svētvieta, kur 1917. gadā trīs ganu bērni piedzīvojuši Jaunavas Marijas parādīšanos) un futbols. Māra saka - Portu nekur nav izdevies dzirdēt fado. Tas neesot nekas neparasts. Fado skanot galvenokārt Lisabonas apkaimē. Arī Fatima Portu pilsētā, Mārai dzirdot, ne reizi nav pieminēta. Taču futbola dēļ gan tur visi esot gluži vai traki, un arī Mārai un Markum no viņiem pielipis šis trakums. Portugāļi uzskatot futbolu par savu nacionālo sporta veidu. Šogad viņu komanda uzvarēja Eiropas čempionātā. «Mums paveicās - tieši tad, kad mēs ciemojāmies Portu, tur 31. augustā bija ieradusies visa viņu valsts izlases komanda, izņemot lielāko zvaigzni Krištianu Ronaldu,» stāsta Markus. Viņš atradās starp cilvēkiem, kuri bija pulcējušies rātslaukumā, lai uzgavilētu saviem futbolistiem. Komandai vēlreiz publiski tika pasniegtas medaļas. Tāpat kā iepriekš Lisabonā. Tas darīts tādēļ, lai arī Portu iedzīvotāji varētu izjust prieku, lepnumu un pateicību. «Redzēju komandas kausu. Dzirdēju, kā cilvēki dzied Portugāles himnu, futbola himnu. Visapkārt bija karogi, futbola atribūtika. Bija jūtams, ka portugāļi dievina savus futbolistus. Tās bija neaizmirstamas emocijas. Piemiņai no šā pasākuma mājās pārvedu kreklu ar Krištianu Ronaldu attēlu,» iespaidos dalās Markus. Viņš tagad ar īpašu interesi vienmēr sekošot Portugāles futbolistu panākumiem, un, kad šī komanda mērosies spēkiem ar Latvijas valstsvienību, nevar pat zināt, kam Markus vairāk jutīs līdzi.
Iedomāties vēlēšanos, esot uz kāda no sešiem tiltiem
Markus teic, ka Portu arhitektūrā viņu visvairāk aizrāva tilti. Tie pilsētā pāri Douru upei ir pavisam seši - būvēti katrs citā laikā, ņemot vērā tā brīža vajadzības. Dom Luis I tilta celtniecība sākās 1881. gadā. Maria Pia tilts uzbūvēts 1877. gadā un bija pirmais dzelzceļa tilts pār upi. «Uz tā tilta cilvēkus nelaiž. Vecs tilts. Slēgts. Ļoti skaists,» komentē Māra. Šo dzelzceļa satiksmei domāto tiltu 60 metru augstumā virs Douru upes uzbūvēja jaunais inženieris Gustavs Eifels, šādi iemēģinot roku pirms Parīzes slavenā torņa celtniecības. Svētā Jāņa tilts celts 1991. gadā, lai aizstātu Maria Pia tiltu. Vēl ir Arrábida tilts, kas veidots kā viens no iespaidīgākajiem dzelzsbetona tiltiem pasaulē ar arku, kādas nav nekur citur pasaulē, kā arī Freixo tilts un vēl Infante tilts, kas ir pats jaunākais no visiem sešiem Portu tiltiem. Markus stāsta, ka metrovilcienā ir braucis pāri vienam tiltam. Vēlēšanos iedomāties gan esot aizmirsis. Nekas, nākamreiz! Jā, Portu metro savus maršrutus veic gan pazemē, gan vietām arī virszemē. Šajā pilsētā viss notiek pa savam. «Metro tur parādījies ne tik sen. Centrā iet pazemē, bet uz lidostu - virs zemes. Tāds savdabīgs metro un tramvaja apvienojums. Skaisti. Tas ir piedzīvojums. Patīkami redzēt tīras pieturas. Viss moderns. Ir eskalatori,» stāsta Māra. Viņa bilst - apskatot Portu, protams, ir jāizmanto sabiedriskais transports. Tikai tā var salīdzinoši īsā laika sprīdī redzēt pēc iespējas vairāk. Un te nu ir plašas iespējas! «Var iznomāt helikopteru, kuģīti, laivu, var braukt vilcienā, tramvajā vai autobusā, kā arī vagoniņā virs kalniem, vērojot panorāmu no putna lidojuma,» teic Māra. Cenas ir demokrātiskas.
Ažuležu gribas apēst ar acīm kā konfekti
Noteikti jāaiziet uz Portu katedrāli! Tas Mārai prātā bija jau kopš pirmās dienas, kad viņa ieradās šajā pilsētā. Viņa ir katoliete. Katedrāle sākotnēji - 12. un 13. gadsimtā - ir celta kā klosteris. Kopš tā laika ēka ir vairākkārt pārveidota. No 13. gadsimta ir saglabājies brīnišķīgs rozetes logs rietumu fasādē. Dienvidu eja ļauj piekļūt 14. gadsimta klosterim. Kāpnes, kas attiecināmas uz 18. gadsimtu, aizved augšup, kur var apskatīt ažuležu tehnikā veidotas Metamorfozes no svēto dzīves. «Unikāli, skaisti, krāsaini, garšīgi!» saka Māra, raksturojot ažuležu jeb apgleznotu flīžu izmantošanu ēku apdarē, tāpat vēsturisku ainavu attēlošanu, apgleznojot milzīga izmēra flīžu panno. Portu visspilgtākais ažuležu piemērs ir Sao Bento centrālajā dzelzceļa stacijā, kas tika atklāta 1916. gadā. Apmēram 20 000 apgleznoto flīžu stacijā ataino daudz vairāk nekā tikai pilsētas transporta vēsturi. Šajā ažuležu ir ierakstīta Portugāles slavenā impēriskā pagātne. Portu ažuležu izmantošanā nevienam nav noteiktas nekādas privilēģijas. Tā ir tautas kultūras daļa. Pasakaini šī krāsainība paveras skatienam nabadzīgajos kvartālos, kur ikviens var brīvi un droši klaiņot šaurajās ieliņās. Tās ir divstāvu mājas, kas iecirstas klintīs. Bauda acīm! Tūristu vilinājums. Autobusu brauc garām šim skaistumam galvu reibinoši - augšup un lejup. Bruģēti ceļi. Āra kafejnīcas, suvenīru veikali, noplukuši krodziņi.
Citādās kafijas un portvīna degustācija kā piedzīvojums
Kafijas smarža. Māra stāsta savus atklājumus par portugāļu kafijas dzeršanas ieradumiem. Tie esot pavisam atšķirīgi no latviešu priekšstatiem par šā dzēriena baudīšanu. «Mūsu izpratnē viņi dzer espresso, bet viņiem tā ir parasta kafija mazā krūzītē. Krūzē - divi malki. Kafija nav tik skāba kā pie mums. Laikam sastāvs ir īpašs un arī dzēriena pagatavošanas māksla, izmantojot kafijas automātus, lieliska. Manām garšas kārpiņām patika. Viņi kafijai pieber nedaudz cukura. Iznāk ļoti garšīgi. Ūdeni klāt neviens nedzer,» Māra saka. Portugāļi kafiju dienā dzer vairākkārt. Arī Māra pamēģinājusi darīt tāpat. Viņas rekords bijis sešas kafijas krūzītes dienā. Drīz vien licies, ka visa Portu smaržo pēc kafijas. «Tūristu centrā kafija maksā dārgāk, dažus soļus sāņus - lētāk. Bet garša jau ir tāda pati! Ja kafijas temperatūra neapmierina, ja nepatīk putas, ja kafija šķiet negaršīga, tur bez vārda runas klientam samainīs kafijas krūzes. Neteiks nevienu pārmetumu. Galvenais, lai klients varētu izbaudīt tādu dzērienu, kādu vēlas,» atceroties iespaidus, smaida ceļotāji. Kafejnīcu, krodziņu gaisotne - tā ir neatņemama Portu sastāvdaļa. Ēstuves tur strādā no pulksten 12 līdz 15. Pēc tam ir pārtraukums. No pulksten 19 atkal durvis ir vaļā un sākas nakts dzīve. Ja esi Portu, tev noteikti ir jābūt arī Vilanova de Gaja! Tā ir pilsēta blakus Portu, bet tikai otrpus Douru upes uz dienvidiem. Turp tūristi dodas izbaudīt portvīna tapšanas eksotiku. Portu audzētās vīnogas pa Douru upi rudenī laivās izsenis veda uz Vilanova de Gaja, kur tika izspiesta sula un noturēta līdz pavasarim, lai pēc tam raudzētu vīnu. Tā notiek šobaltdien. Vilanova de Gaja ir pazīstama ar tās pagrabiem (vietējie tos sauc par alām), kuros glabājas pasaulslavenais portvīns. Šie pagrabi ir kļuvuši par tūristu galveno apskates objektu pilsētā. Māra ielūkojusies trīs tādos pagrabos. Viņa saka - tur uzzinājusi: jo mazāka izmēra mucās tiek glabāts vīns, jo tas skaitās augstvērtīgāks. Izmantojusi iespēju nodegustēt dažnedažādus vīnus - gan baltos, gan sarkanos.
Kaut kas vairāk par sardīņu baudīšanu restorānā pie okeāna
Protams, Māra un Markus Portugālē baudīja nacionālo gardumu sardīnes, kā arī citas zivis. Okeāna krastā var nopirkt kilogramu tikko nozvejotu sardīņu par 3 eiro. Turpat krastā laipnas sievas zivis aši sagrilēs un varēs baudīt. Tomēr radi izvēlējās viesus no Latvijas aizvest uz zivju restorānu. Apstākļi bijuši ikdienišķi. Latvijā noteikti tādu ēstuvi neviens neuzdrošinātos nosaukt par restorānu. Taču patiesībā tur viss bijis lieliski pagatavots. «Pasniegšanas kultūra, attieksme labāka nekā būtu tad, ja maltīti mums padotu zelta šķīvī. Pie viena galda bijām seši cilvēki. Tur nav pieņemts kā pie mums Latvijā, ka katrs ieurbjas savā šķīvī. Portugālē draugiem ļauts dalīties savā maltītē. Katrs pasūtīja savu zivi - sardīnes, kalmārus. Katrs paņem gabaliņu no drauga šķīvja. Visi izgaršo visas zivis. Lieliska sajūta, lieliska kopība. Vakariņās dzer zaļo vīnu. Tas ir aperitīvs. Gaiši dzeltenā krāsā. Tad uzdzer stipru klafiju, apēd kādu kūku. Pie zivīm dod klāt kartupelus. Aplej ar olīveļļu un ēd. Portugāle taču ir arī olīvu audzētāja!» teic Māra. Markus atzīst - viņam sevišķi garda likusies Portu ceptā baltmaize. Māra piebilst - tur nevienā mājā brokastu laiks nav iedomājams bez svaigām bulciņām. Ja to nav, nav brokastu. Ārkārtīgi gardi bijuši burgeri, kas pagatavoti, izmantojot grilētu gaļu no Portugālē audzētiem liellopiem. Māra novēroja, ka Portugālē bērnus baro ar veģetāro dārzeņu zupu. Sablenderē, pielej olīveļļu, pieliek garšvielas. Kad uz kafejnīcu atnāk māte, viņa savam bērnam pirmajam pasūta dārzeņu zupu. Bērns jau šmakstina, kamēr pārējie savas pasūtītās maltītes vēl tikai gaida.
Paši pēdējie spilgtie iespaidi - uz atgriešanos
«Jau sakravājām koferus. Gājām gan okeāna krastu. Ieraudzījām promenādi. Skaistu kafejnīcu ar stikla terasi, kur var iedzert rīta kafiju. Ar daudzām somām rokās pavērām durvis, kafejnīcas saimniece laipni steidzās mums pretī, atrada palīgus, kas noliek somas, lai varam brīvi izvēlēties vietu pie galdiņa. Blakus mums sēdēja cilvēki, kas noteikti bija turīgāki, izsmalcinātāki. Taču jutāmies komfortabli. Draudzīgums. Tā vienā vārdā var raksturot to īpašo gaisotni,» secina Māra. Protams, viņa un Markus no Portu pārveda mājās suvenīrus - kādu košu lakatu, kādas kurpes, kafiju, sardīņu konservus, portvīnu. Tas viss ir ražots tur! Tomēr pats galvenais ieguvums ir nemateriāls, netverams un tā derīguma termiņš nekad nebeigsies.